Ar kādām domām šorīt cēlies un nāci uz treniņu? Galu galā sastāva nosaukšanas diena.
- Viss kā parasti. Šajā gadā man varbūt nebija tik liels satraukums par vietu sastāvā, kāds bijis iepriekš. Šogad jutos stabilāk un pārliecinātāks par sevi.
Kādas kopējās izjūtas, čempionātam tuvojoties tik straujiem soļiem?
- Jā, kaut kas nedaudz sāk pamainīties. Šodien pēc treniņa pārvācamies uz viesnīcu, uzreiz ir citādāka izjūta. Treniņi paliek īsāki un mazāk intensīvi, jau sākam gatavoties konkrētām spēlēm. Tāds lielāks uztraukums varbūt parādīsies tad, kad ienāksim zālē pirms spēles, ja būs pilnas tribīnes, arī otrais Arēnas stāvs un visi atbalstīs. Jā, pieļauju, ka skudriņas noskries pār ķermeni.
Tu esi no paaudzes, kam bijusi iespēja jaunatnes čempionātus spēlēt mājās (U19 pasaules čempionāts 2011. gadā) vai tuvu mājām (U18 čempionāts 2010. gadā Lietuvā). Vari dot padomu arī gados pieredzējušākajiem komandas biedriem, kā ir spēlēt čempionātu mājās?
- Labs jautājums... Teikšu, ka tajā mirklī [2011. gadā] bija grūtāk, nekā tas būs tagad. Toreiz visi bijām jauni un pamatīgāk izjutām spiedienu. Prātā bija dažādas domas, kādas tagad vairs nemaisīsies. Toreiz spēlēšana mājās un lielā ažiotāža spēja izsist no līdzsvara, bet - jo kļūsti vecāks un iegūsti pieredzi, jo spēlēšana savējo priekšā nāk vairāk par labu un tu neskaties uz negatīvajām lietām. Tagad tas palīdzēs, jo nebūs jāmeklē lieka motivācija vai dzinulis, kas pavilktu uz priekšu.
Kāds bijis sagatavošanās posms? Vai bija kāds grūtāks brīdis?
- Man personīgi viss bija diezgan labi, jo iepriekš Amerikā biju labi sagatavojies, jau ierados nometnē labā fiziskajā kondīcijā. Varbūt Liepājas nometnē pat sanāca nedaudz par daudz, mēdza saraut krampji. Šobrīd fiziski jūtos ļoti labi, arī nekādas tā saucamās bedres man nebija. Manuprāt, arī komanda izdarījusi visu iespējamo, ir pārbaudīti visi iespējamie veidi, kā spēlēt. Varbūt vēl ir kādas nianses, pie kurām jāpiestrādā, un vēl jau arī ir laiks līdz čempionāta sākumam. Ar katru spēli esam rādījuši arvien labāku un stabilāku sniegumu, tā kā šobrīd varu teikt, ka viss izdarīts kā pienākas.
Pašam sagatavošanās laikā bija problēmas ar veselību. Vai tām tikts pāri?
- Pēc spēles pret Turciju sāpēja mugura. Kādu laiku netrenējos un tagad ir labāk. Neteikšu, ka viss kārtībā jau par visiem simt procentiem, bet noteikti ir labāk un, domāju, līdz čempionātam viss būs pilnīgā kārtībā.
Sezonas laikā tu vienmēr esi sācis spēles pamata pieciniekā. Izlasē bieži iesaisties kā rezervists. Vai tev tas ir svarīgi - sākt pamatā vai no soliņa?
- Nē, man ir vienalga, varu iesaistīties kā sestais vai septītais spēlētājs. Man ar to nav nekādu problēmu. Citreiz arī treneri mēdz it kā pamata piecinieka spēlētāju atstāt kā pirmo vai otro, kurš nāk uz maiņu un pastiprina spēli. Mums komandā ir vienlīdzīgi spēlētāji, kas var ienākt spēlē un pastiprināt mūsu sniegumu.
Esat jau sākuši gatavoties pirmajai spēlei pret Beļģiju. Kas ir tās lietas, ko treneri uzsvēruši attiecībā uz šo maču?
- Pārsvarā uzsver to, ka nedrīkstam aizsardzībā pieļaut muļķīgas kļūdas. Ja dosim beļģiem iespējas, viņi tās izmantos. Nedrīkstam dot viņiem brīvību, nedrīkstam veikt nevajadzīgas palīdzēšanas, jo viņiem ir daudz labu snaiperu, tai skaitā garajā galā. Vairāk jākoncentrējas katram uz sava spēlētāja nosegšanu. Liekam akcentu uz to, ka būs jānospēlē viens pret vienu aizsardzībā un mazāk jāpalīdz. Savukārt uzbrukumā koncentrējamies uz savu spēli - tā, lai pretinieks pielāgojas mums.
Daudz runāts par to, ka Beļģija pirms diviem gadiem aizlika mums kāju priekšā uz ceturtdaļfinālu. Tu toreiz spēli pret Beļģiju skatījies televīzijā...
- Protams, jutu līdzi un pārdzīvoju par zaudējumu, bet nedomāju, ka tagad mums būtu jāieciklējas uz to, ka tas zaudējums ir jāatriebj. Katrs čempionāts ir jauns čempionāts, vairs nav svarīgi, kas bijis iepriekš. Šī būs jauna spēle, un viss sāksies no nulles, spēle nesāksies ar mīnus pieciem vai sešiem punktiem, cik zaudēji pagājušo reizi. Vienkārši jāspēlē sava spēle un būs labi.
Cik daudz sanācis pasekot pārējo komandu aktualitātēm?
- Esmu palasījis tavus rakstus un pasekojis pārbaudes spēļu rezultātiem, bet nav tā, ka ļoti iespringtu uz to. Pārbaudes spēles ir pārbaudes spēles - tajās var būt visādi, tiek pārbaudīti dažādi spēlētāji, dažādas sistēmas. Piemēram, Ukraina atspēlējās pret Itāliju no lieliem mīnusiem un uzvarēja. Jāiet uz čempionātu ar domu par savas spēles kvalitāti.
Gandrīz uzreiz pēc sezonas noslēdzi līgumu ar "Zenit". Kāpēc tieši ar šo klubu?
- Viņi izteica piedāvājumu jau iepriekšējās sezonas vidū, bet toreiz neizdevās vienoties. Pēc sezonas piedāvājums arvien bija spēkā, treneris Vasilijs Karasjovs ļoti gribēja redzēt mani savā komandā. Manā karjerā vienmēr bijis tā, ka galvenais iemesls izvēlēties vienu vai otru piedāvājumu, ir tas, ka treneris mani grib redzēt komandā un redz iespēju, kā mani attīstīt. Tas pats arī šoreiz - Karasjovs mani redzējis jaunatnes izlasēs jau no U16 čempionāta. Viņš zina mani, redz, kā mani izmantot laukumā un attīstīt, un tas arī bija lielākais pluss šajā piedāvājumā.
Kādi bija citi piedāvājumi?
- Bija Spānijas, Francijas klubi, bija no Turcijas. Arī pēc tam, kad jau biju parakstījis ar "Zenit", uzzināju par citiem piedāvājumiem. Bet viss notiek tā, kā tam jānotiek.
Atgriežoties pie izlases, jums nesen bija arī īpašs saliedēšanās pasākums. Cik saliedēta ir komanda?
- Domāju, ka vēl vairāk mūs nemaz nevar saliedēt. Ir tiešām ļoti laba komandas ķīmija, un tas mums ir viens milzīgs pluss. Vecie pavelk jaunos, un jaunie tiek līdzi. Saprašanās ir gan laukumā, gan ārpus laukuma - labāk nevar būt.