Pieredzējušais vieglatlēts un treneris Helmuts Rodke savā blogā publicējis savu viedokli par sporta stundu nepilnībām.
Viņai vēl divas nedēļas sāpēja labās kājas potīte un abi ceļi. Skolā bija jākārto trīssoļlēkšana no ieskrējiena uz atzīmi. Uz asfalta!
Reizēm sporta stundās notiek prātam neaptveramas lietas!
Šī 16 gadīgā meitene diezgan nopietni trenējās tenisā un apmeklēja pie manis vieglatlētikas nodarbības. Pats esmu bijis trīssoļlēcējs un zinu, cik šī disciplīna ir smaga, sarežģīta, kā tai ir jāsagatavojas un kādas slodze ir uz visu ķermeni. Tāpēc man ir skaļš jautājums – KĀPĒC? Kāpēc tas ir vajadzīgs skolā?! Meitene bija traumēta, nevarēja skriet, neaizbrauca uz starptautisku turnīru, vecākiem zaudēta nauda par jau nopirktām lidmašīnas biļetēm…
Man pašam ir trīs bērni un esmu daudz saskāries ar sporta stundu nepilnībām personīgi. Tāpēc šis raksts ir no sirds. Es teikšu tā – es dziļi cienu skolu sporta skolotājus, skolotājus ar lielo burtu! Es zinu, cik sarežģīti ir tikt galā ar visiem dokumentiem, stundu novadīšanu, disciplīnas jautājumiem, utt. Dabīgi, ka skolotāji cenšas. Sporta stundas, protams, ir īpašas. Un esmu pārliecināts, ka ne jau aiz ļauna prāta kāds speciāli moka manu vai tavu bērnu. Tā nav!
Taču man tik bieži pēdējo gadu laikā ir atkal un atkal “uzpeldējis” jautājums – kas ir izdomājis šo sistēmu, šīs ieskaites, šīs prasības, kurām ne tuvu atbilst visu skolu sporta bāzes un kuras izpildes process neatbilst jēdzienam “bērna adekvāta attīstība”.
Kas mani uztrauc? Lūk, kas:
Jebkādas fiziskas ieskaites kārtošana bez adekvātas sagatavošanās. Man meita ir stāstījusi: “Mums jau pirmajā stundā bija jāskrien uz ieskaiti.” Šī ir frāze, ko es dzirdu bieži. Reiz es jautāju vienai sporta skolotājai: “Kāpēc klase gandrīz neiesildās uz trīs apļu izturības skrējienu?” Viņa atbildēja: “Tad meitenes “ņaudēs”, ka viņām ir jāskrien vēl viens aplis.” Vai tad nekādi savādāk tiešām nevar iesildīties?
Izturības skrējieni daudziem ir problēma ar to, ka atzīmes dēļ tiek pārslogots viss organisms. Tajos labi jūtas tikai vieglatlēti un futbolisti. Nesagatavotiem skolēniem tie tikai pasliktina izturību un bojā sirdi. Zinu gadījumus, ka bērniem pēc šādām ieskaitēm ir bijis divas dienas slikti, pat ar vemšanu. Ja atceramies, ne tik sen bija arī nāves gadījums sporta stundā tieši saistībā ar izturības skrējienu. Tāda ir atzīmes cena! Kuram tas ir vajadzīgs?
Kāpēc ir jāmet uz atzīmi basketbola soda metieni? Šakils O’Nīls bija izcils NBA spēlētājs, bet galīgi nevarēja iemest sodiņus. Kāpēc uz atzīmi ir ar kāju jādriblē futbola bumba? Kam šīs specifiskās iemaņas ir vajadzīgas? Futbolisti to tāpat dara treniņos, pārējiem – vienkārši pamēģināt un viss. Lai zina tādu elementu. Volejbola augšējās un apakšējās piespēles ir liela problēma daudziem. Rokas un pirksti ir par vājiem, lai vispār tehniski to izdarītu.
Sporta stundu skaits ir nepietiekams, lai labā kvalitātē iemācītu skolēnam sarežģītus sporta elementus. Un jautājums ir – vai sporta skolotājs var iemācīt, nodemonstrēt, izstāstīt līdz pēdējiem sīkumiem visu apmācāmo sporta veidu visu sarežģīto tehnisko elementu nianses? Neviens no mums nav tāds supervaronis. Tāpēc sporta stundās veicas ņiprākajiem, aktīvākajiem, tiem skolēniem, kas trenējas kaut kādā sporta veidā. Tiem, kas slimo mazāk, kam ir laba anatomiskā un hormonālā ģenētika.
Pārējiem ir problēmas. Pasīvākajiem, slimīgākajiem, arī bērniem ar lieko svaru. Jā, ir labi izkustēties, un katrs bērna vecāks ir priecīgs, ja viņa bērns tiek adekvāti “padzenāts”. Taču patiesībā šie bērni lielākoties izvairās no slodzēm un attīstās mazāk par pārējiem, kaut gan vajadzētu būt otrādi.
Sarežģīts jautājums ir bērna atgriešanās sporta nodarbībās pēc slimošanas. Kā ar slodzes dozēšanu, individualizāciju? Kā ar pakāpenisku sportiskās formas atgūšanu? Viņam, novārgušam tagad ir daudz intensīvākā režīmā jānokārto sporta parādi, citādi dabūs nesekmīgu atzīmi. Vai tas šķiet adekvāti? Kurš sporta skolotājs teiks, ka tas ir veselību un attīstību veicinoši?
Es uzskatu, ka tiem pusaudžiem un jauniešiem, kas jau nopietni trenējas kādā sporta veidā, vispār vajadzētu automātiski likt 10.
Ja mēs pavērojam klases sporta stundu, tad redzam procesu, kurā masveidīgi “viss notiek”. Reizēm kopaina ir iespaidīga! Ja mēs pavērojam vienu atsevišķu audzēkni un speciāli to vārgāko vai apaļāko, tad redzam, ka tieši viņam individuāli šī nodarbība, iespējams, ir “galīgi garām”. Vai ir pieļaujams, ka varbūt tavam bērnam skolas sports gadiem ilgi ir tikai mocības? Tu tiešām ar to samierinātos?
Tavam bērnam IR vajadzīga vispārējā fiziskā sagatavotība. Taču adekvāta viņa spējām. Procesam ir jābūt patīkamam, prieku radošam, un piepūle nedrīkst kļūt par pārpūli. Un tavam bērnam noteikti NAV vajadzīga vispārējā fiziskā kropļošana.
Tā ir mūsdienu realitāte – ļoti daudzi jaunieši neprot pietiekami koordinēti kustēties, soļot, skriet utt. Reti kuram pusaudzim ir pietiekami nostiprinātas pēdas, mugura un vēdera prese. Neticami, vai ne? Taču fakts. Bez stingra ķermeņa un spējas atsperties jaunietis nevienā sportā, nevienā elementā uz ieskaiti nedabūs augstu vērtējumu. Ko nu ieskaites, viņš pat dejot nepratīs stilīgi efektīgi vai izskatīgi.
Bērni un jaunieši ir TIK atšķirīgi gan ģenētikā, gan fiziskajā sagatavotībā, ka, manuprāt, skolā vispār nevajadzētu kārtot uz atzīmi jebkādas ieskaites fiziskajā sagatavotībā.
Nesen vieglatlētikas manēžā novēroju situāciju. Šķiet, kādas arodskolas audzēknes gatavojās skriet atspoles skrējienu 10x10m. Skolotāja viņām lika kārtīgi iesildīt ceļus. Un kas notika? Meitenēm, protams, nebija ne jausmas, kā to izdarīt, savukārt skolotāja bija aizņemta ar puišu skrējieniem. Tā arī viņas pēc tam skrēja nesagatavojušās.
Neadekvātas slodzes, iesildīšanās trūkums, trīssoļlēkšana uz asfalta un tamlīdzīgas lietas nav sīkumi. Tās var radīt ļoti ilgstošus hroniskus cīpslu savainojumus, kas liek sevi manīt gadiem ilgi. Sirds problēmas un riebumu pret sportu, tizlumu un zemu dzīves kvalitāti visu mūžu.
Ja kaut vienam skolēnam sporta stunda nāk veselībai par sliktu nolaidības vai neorganizētības dēļ, tad tā ir neizdevusies stunda. Protams, bērnam var gadīties nokrist, vai nejauši savainoties, tā ir cita lieta, jo ikviena sporta nodarbība tomēr ir neparedzama.
Varbūt es dramatizēju, varbūt man ir arī pārspīlēti augsti standarti. Taču es esmu par progresu. Par sistēmas, attieksmes un kvalitātes nepārtrauktu progresu. Par veseliem un stipriem jauniešiem!
Sporta skolotāji, lūdzu, iemāciet pamatīgāk saviem skolēniem pašus kustību pamatus. Efektīvas pārvietošanās spējas, nevis specializētus sporta elementus. Daudz vairāk iemāciet atsperties un skriet, uztrenējiet ātrumu, reakciju un lokanību, un skolēni varēs izdarīt visu.
