Muštukovs: "Vankūverā jutos kā bomzis"

Vienmēr atradies Latvijas valstsvienības tuvumā, 30 gadus vecais vārtsargs Ervīns Muštukovs devies uz vienu pasaules čempionātu un divām olimpiskajām spēlēm, taču pie teikšanas nav ticis. Arī Kontinentālās hokeja līgas kluba Rīgas "Dinamo" rindās divās sezonās izdevās sakrāt tikai divus mačus.

Šobrīd Latvijai ir vairāki augsta līmeņa vārtsargi: pagājušajā gadā Nacionālajā hokeja līgā draftēja Kristeru Gudļevski, šogad – Elvi Merzļikinu, tāpat Šveicē spēlē arī Ivars Punnenovs. Kā saprotu, Latvijā šobrīd ir radīti lieliski apstākļi, lai nebūtu neviena vārtsarga. No kurienes viņi rodas?

Nedz Punnenovs, nedz Merzļikins neizauga Latvijā, tāpēc viņi ir tur, kur ir. Par Gudļevski: neesmu viņam sekojis līdzi visu karjeru, taču, cik esam runājuši, arī viņš saka, ka treneri teikuši, ka viņš ir mironis, mironis. Bet beigās Gudļevskis spēlē NHL! Viņam tagad ir dubults gandarījums. Ja tev pasaka, ka esi mironis, tad ir ļoti labi, jo zemāk nevar krist, var tikai celties. Viņš arī piecēlās. Kopumā jaunajiem vārtsargiem neesmu tik daudz sekojis līdzi, bet tagad viens vai divi gadi, kuros viņi pārlēkuši pāri visam. Manā laikā 20 gadu vecumā nebija variantu spēlēt Latvijas izlasē, jo priekšā bija Artūrs Irbe, Sergejs Naumovs un Edgars Masaļskis. Nekādu variantu nebija. Nekādu. Spēlēju Kvebekas līgā, ja iemestu izlasē, varbūt kaut kas iznāktu. Nevienam tas neinteresē. Bet tagad čaļiem sanāca izšaut.

Kā nokļuvi no Daugavpils līdz Kvebekas junioru līgai?

Kad spēlēju Daugavpilī, treneris Jurijs Agureikins sarunāja, ka Ziemassvētkos trīs nedēļas piedalīsimies turnīrā. Tas, ka viņi to izmantoja kā naudas atmazgāšanu, ir cits jautājums, jo aizvadījām trīs mačus un tad divas nedēļas neko nedarījām, vispār neko, beigās arī edienu nogrieza nost. Turnīrā sanāca normāli nospēlēt, sapazinos ar īstajiem cilvēkiem, un tad ar epastu, ar nenormālu rakstīšanu... Vēl aizvadīju U20 čempionātu, un tad na haļavu. Nu kā var no Daugavpils tikt tādā līgā!? Kanādas junioros, kur draftā ir tikai divas kārtas, nevis septiņas kā NHL. Na haļavu.

Kanādā paveici to, ko vēlējies?

Ja neuzspēlēju riktīgajās līgās, ko tur var gribēt? Varbūt neizmantoju, varbūt nemaz nebija iespēja. Aizvadīju divus gadus Amerikā, tad atbraucu uz Rīgas "Dinamo". Pirmais gads un Jūliuss Šuplers, un viņam, protams, neinteresē nekādi jaunie, kaut gan man bija 24 gadi. Viņam tas bija pirmais gads, spiediens, loģiski, ka izmantoja pieredzējušākos spēlētājus.

Kad Rīgas "Dinamo" sauca, nebija nekādu solījumu?

Viņi pasaka: "Strādā, un būs!" Visādi varēja būt, nezinu, ko lai pasaku. Varēja būt labāk, bet varēja būt arī sliktāk. Kad Latvijas izlasei bija pārbaudes spēles, galvenais treneris bija Leonīds Beresņevs. Vienmēr labi aizvadīju pārbaudes mačus, bet atbrauca Irbe un Naumovs, un vairs netiec vārtos. Kristeram paveicās – būtu Edža gatavs, varbūt vārtos nemaz netiktu. Kādam paveicas, kādam ne. Turklāt toreiz treneri bija visādi beresņevi. Tagad, ja izšauj pie Teda Nolana, kuru NHL visi zina, tad viņam piezvana un pajautā viedokli par tevi. Kāds toreiz Beresņevam zvanīja? Neviens! Neviens nemaz nezināja, kas viņš tāds. Pie Teda izšāva Miks [Indrašis], [Ronalds] Ķēniņš tika pie līguma NHL, Kristers, gan jau vēl kādu piemirsu. Pie parasta krievu trenera tā nebūtu.

Kādas kopumā bija attiecības ar Šupleru?

Es viņam visu mūžu biju jaunais. Dzirdēju, ka viņš būšot Latvijas izlases galvenais treneris. Ja mani – 30 gadus vecu spēlētāju – tagad pasauks un uzskatīs par jauno, tas jau būs kompliments. Rīgas "Dinamo" otrajā gadā man bija 26.

Tobrīd bija teiciens, ka Šuplers drīzāk vārtos liks sievasmāti, nevis Muštukovu.

Viņš tā gluži neteica, bet varbūt domāja. Pie Jūļa spēlēt var tikai gatavas personas, ja viņš ir valstsvienības vai "Dinamo" galvenais treneris, tad jaunie tur nespēlēs. Viņš neliktu Gudļevski vārtos. Pie viņa nav iespējams izsisties, viņam vajag visus spēlētājus no NHL. Toreiz bija Martins Pruseks, un punkts. Iedomājies: tu intervē mani, pēc tam gribi Kirovu Lipmanu un tā tālāk, bet pēc pirmās intervijas pienāk Armands Puče un pasaka: "Stop, tu vēl esi jaunais!" Un neko nevari izdarīt. Protams, mēs nebijām spēlējuši nekādās līgās, bet viņš neļauj izsisties. Laikam Kristaps Sotnieks ir vienīgais, kurš spēlēja.

Ko domā par to, ka Šuplers ir pirmais kandidāts Latvijas izlases galvenā trenera amatam?

Man ir vienalga, vairs nepārdzīvoju. Agrāk bija stress: ņems vai neņems. Tāpat nekad neesmu piedalījies nevienā oficiālā mačā, man nav ko zaudēt.

Pēdējos gados nav grūti saņemties izlasei, zinot, ka mēnesi vai pusotru pavadīsi treniņu procesā, bet pasaules čempionātā vai olimpiskajās spēlēs pie teikšanas tāpat netiksi?

Morāli dažreiz ir grūti, taču zini situāciju, zini, ka nespēlēsi, brauc jau nolemts. Zinu, ka nespēlēšu, nav tā, ka ceri un tad tiec aplauzts. Neko darīt. Hokeju spēlēšu tik ilgi, cik 

2010. gadā bija tavas pirmās olimpiskās spēles. Juties piederīgs komandai?

Nejutos. Pie Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa, lai gan viņi ir labi treneri – redz, vinnēja Gagarina kausā –, nejutos piederīgs. Vispār. Ja godīgi, jutos kā bomzis. Pie Nolana bija citādi – Kūlens bija strādājis Dānijā kā treneris, zināja mani. Vācijā pārbaudes spēlē aizvadīju 30 minūtes, un pēc tam viņš mani uzreiz paņēma uz olimpiskajām spēlēm. Bet ar tiem treneriem jutos kā bomzis, kā šestjorka.

Sočos dzīvoji vienā istabā ar Kristeru Gudļevski. Kāda bija atmosfēra istabiņā, kāda – olimpiskajā ciematā?

Sāksim ar olimpiādi. Man tas bija kūrorts. Viņiem bija jāspēlē, bet man? Jāsēž tribīnēs un jāpīpē. Ko es tur darīju? Neko. Treniņiem bija atvēlētas tikai 45 minūtes, viņiem bija jāspēlē, tādēļ viņi arī trenējās, es to saprotu. Stāvēju pie bortiņa pīpēdams. Kūrorts. Viss par velti: restorāns 24 stundas diennaktī, jaunu telefonu iedeva, simts drēbes. Un vēl paldies federācijai, ka prēmiju trīs tūkstoš eiro apmērā pārskaitīja. Par istabiņu: ideāli. Cerēju, ka tikšu uz Minsku un atkal dzīvosim kopā, taču izmežģīju potīti.

Izklausās diezgan labi: aizbraukt un padzīvot olimpiskajā atmosfērā, un beigās saņemt arī prēmiju.

Labāk nekā nekas. Gribētu arī spēlēt, bet kur man tagad iet un ko pierādīt? Treniņā pie borta? Man nevajag. Vienkārši sauļojos.

Ja nepiedalījies arī treniņos, olimpisko spēļu laikā nebija formas kritums?

Gudļevskis nepievienojās kādas četras piecas dienas, bet pēc tam deviņas dienas atpūtos. Vankūverā bija kūrorts, tikai sliktāki apstākļi nekā Sočos. Neko nedarīju. A ko tur var darīt?

Kā atšķīrās attieksme starp Vankūveras un Soču komandām?

Ar amerikāņu treneriem nekad nav problēmas, viņi tevi neuzskata par bomzi. Bija ideāli, ar čaļiem organizējām kāršu trikus.

Teici, ka biji šestjorka. Tiešām treneri izrīkoja?

Nē, bet morāli jūti, ka... Grūti pateikt. Pirms olimpiskajām spēlēm pārbaudes mačā pret Vāciju ielaidu četrus vārtus, bet mani uzreiz gribēja sūtīt mājās. Taču Starptautiskā olimpiskā komiteja neļāva mainīt sastāvu. Mani gribēja atšūt. Vienkārši jutos slikti – ne komandā, bet treneru attieksmes dēļ. Bet ko es varu teikt: viņi ir Gagarina kausa čempioni, savukārt es esmu nekas. Viss.

Tā arī bija: pateica, lai brauc mājās, ka neesi komandai nepieciešams?

Man viņi to neteica, bet viņi tā gribēja darīt. To pēc tam no žurnālistiem uzzināju. Jau jutu, ka tur ir kaut kas dīvains. Beigās izrādījās, ka gribēja mani aizstāt ar Nauri Enkuzenu. Tad jau jebkurš, kurš ielaiž četrus vārtus, ir jāmaina.

2011. gadā teici šādus vārdus: "Latvijas izlase? Nesmīdiniet mani. Kāda vēl izlase? Mana palīdzība nav nepieciešama, bet ar LHF nekādu sarunu vispār nav bijis."

Pirmkārt, teikšu kā mūsu slavenais tenisists Ernests Gulbis: tās rindiņas tika izceltas. Otrkārt, pēc tāda teksta aizbraucu uz pasaules čempionātu. Piezvanīja Sergejs Naumovs un skaidri pajautāja, vai gribu būt trešais vārtsargs un vai braukšu. Viss. No Dānijas vēlu atbraucu, jo finālsērijā bija septiņi mači, pirms tās spēles piezvanīja un pateica: ja gribi, tad brauksi bez konkurences. Tādā ziņā patika sadarbība ar Sergeju. Kādēļ konkurēt trim vārtsargiem, kādēļ pārbaudīt trešo numuru? Pie Sergeja bija pirmais un otrais numurs, bet trešais sēdēja rezervē; viņu nevajag pārbaudīt. Kad ir citi treneri, tad ir pirmais, otrais, trešais, beigās paši nezina, kurš spēlēs.

Sanāk, ka piekrīti uzskatam: vārtsargam pirms sezonas ir jāpasaka, kāda būs viņa loma komandā?

Uz čempionātu ir divi vārtsargi, bet kāpēc ir jāpārbauda trešais? Kam tas ir vajadzīgs? Mani pārbaudīja pirms Vankūveras, laikam gribēja uzzināt, kurš ir labāks atpūtnieks. Trešais numurs ir jāizvēlas, vadoties pēc sezonas klubā. Pirms Sočiem pārbaudīja Vācijā. Sanāca veiksmīgi: ielaidu vienu ripu, kamēr Māris [Jučers] – trīs vai četras. Ja būtu otrādi? Ieliksi 30 minūtes, ko tu pārbaudīsi? Nu ko? Pirms čempionāta pusi mača spēlēja Merzļikins, pusi – Punnenovs. Ķeksīša dēļ? Pārbaudes spēles ir domātas, lai pirmie divi numuri iespēlētos, bet beigās izlasē bija seši vārtsargi.

Kā jau teici, uz pasaules čempionātu netiki izmežģītas potītes dēļ. Kur un kā tas notika?

16. martā Dānijā izslēgšanas spēļu pēdējā mača laikā izmežģīju labo potīti. Biju eiforijā un domāju, ka ātri pāries, bet tā nenotika. Kad aizbraucu uz Somiju, uz pārbaudes spēlēm, vēl nedaudz sāpēja. Likteņa ironija, ka izmežģīju arī otru, pirmo reizi mūžā tā gadījās. Spēles laikā Rodrigo Laviņa nūja iestrēga slidā, viņš parāva, un čau! Joprojām sāp. Kā izmežģīju potīti, tā vispār vairs nevarēju trenēties, bet vēl mēnesi izlases rindās vienkārši eksistēju. Laukumā izgāju atsist numuru, noslīpēt sarkanos kājsargus, lai tautai būtu, par ko runāt.