Uz starta līnijas Nordea Rīgas maratonā otro gadu pēc kārtas stāsies arī Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) komanda, lai apliecinātu, ka RSU ir viena sportiskākajām augstskolām Latvijā.
Rīgas Stradiņa universitātes komanda šā gada Nordea Rīgas maratonā uz starta līnijas stāsies sarkanas krāsas krekliņos. Viņu vidū būs arī RSU Studējošo pašpārvaldes sporta un veselības virziena vadītājs Arnis Skraučs, kurš veiks pusmaratona distanci.
„Mums ir svarīgi, lai studenti būtu ne tikai zinoši, bet arī fiziski aktīvi, tādi, kuriem veselīga dzīvesveida ievērošana nebūtu tikai sauklis. Tāpēc universitāte augstu vērtē un atbalsta fiziskās aktivitātes, tostarp skriešanu, kas ir ļoti veselīgs sporta veids un nereti palīdz atslogot mācībās sakarsušo prātu,” saka RSU Sporta kluba lietvede Laura Zuzāne. Pagājušajā gadā maratonā RSU pārstāvēja aptuveni 100 studentu un darbinieku, šogad viņu skaits dubultojies. „Trīs dienu laikā saņēmām vairāk nekā 200 pieteikumu,” saka Laura. Būs aptvertas visas četras distances: maratons, pusmaratons, kā arī desmit un pieci kilometri.
Nav nekā neiespējama
Maratona distanci šogad izvēlējušies četri RSU komandas dalībnieki. Viens no viņiem ir Medicīnas fakultātes otrā kursa students Nikolajs Varhovskis, kura stāsts ir apbrīnas vērts. Izrādās, mērķtiecīgai skriešanai Nikolajs pievērsies tikai pirms gada! „Mācoties skolā, nevarēju pieveikt trīs kilometrus, tāpēc, kad paziņas piedāvāja skriet 10 kilometrus maratonā, uztvēru to kā izaicinājumu. Bet tā pa īstam ar skriešanas ideju aizrāvos pēc tam, kad internetā noskatījos vairākus Iron man sacensību video. Šajās sacensībās ietilpst tādas disciplīnas kā 42 kilometru garš skrējiens, 180 kilometru uz riteņa un četru kilometru peldēšana. Šķita, jābūt pārcilvēkam, lai kaut ko tādu paveiktu, un man arī sagribējās pamēģināt. Pie sevis pārliku: peldēt es protu, braukt ar riteni arī, bet skriet nemāku. Jāiemācās! Vēl jo vairāk pēc tam, kad atsaucos uz universitātes aicinājumu piedalīties maratonā,” stāsta N. Varhovskis. Pagājušā gada februārī viņš iegādājies savus pirmos skriešanas apavus un sācis treniņus pa Rīgas ielām. „Pirmajā reizē pieveicu pusotru kilometru, otrajā jau veicās labāk, un no tā laika rezultāts tuvojās vēlamajam,” atminas N. Varhovskis. Neraugoties uz to, ka pirms maratona skrējis vien pāris mēnešu, desmit kilometru distanci Nikolajs veicis bez lielas piepūles un jau finišā apņēmies nākamajā gadā tēmēt uz pašu virsotni. Lai to sasniegtu, Nikolajs cītīgi trenējas – skrien trīs reizes nedēļā, apmeklē svaru zāli un brauc ar riteni. Atpūtas dienas treniņu plāns neparedz. Vaicāts, vai tik intensīvu sportošanu iespējams savienot ar mācībām, viņš atbild apstiprinoši: „Vismaz stundu fiziskām aktivitātēm vienmēr varu atrast!”
RSU Studējošo pašpārvaldes sporta un veselības virziena vadītājs Arnis Skraučs ar skriešanu ir uz tu jau kopš pamatskolas laikiem. Tad gan labāk padevušās sprinta, nevis garās distances. „Aptuveni pirms pieciem gadiem sāku skriet garākus gabalus, proti, vairāk nekā piecus kilometrus,” viņš stāsta. Aiz muguras jau piecu un desmit kilometru maratona distances, tiesa, nepārstāvot universitāti, bet draugu lokā, tāpēc šogad Arnis plāno veikt 21 kilometru garo posmu. „Vienmēr ir svarīgi atbildēt uz jautājumu: kāpēc tu to dari. Pirmo reizi, kad piedalījos maratonā, iemesls bija vēlme pārbaudīt, vai es to varu. Patlaban vēl meklēju savu motivējošo faktoru šā gada skrējienam, bet viens no aspektiem varētu būt vēlme pašapliecināties. Turklāt tuvojas vasara un gribas nodzīt ziemas nogurumu – lai ķermenim ir fiziskais tonuss. Skriešana, šķiet, ir vienīgais vingrinājums, kas efektīvi trenē tieši vēderpreses apakšējo muskulatūru, par rokām un kājām nemaz nerunājot,” spriež Arnis.
Pieredzējuši skrējēji zina teikt, ka svarīgi ir izvēlēties vietu, kur labāk skriet, un iesaka to darīt tur, kur nav aktīvas transporta kustības, vēlams – ne pa asfaltu. Galvaspilsētā šos nosacījumus ne vienmēr iespējams ievērot, bet Arnim šajā ziņā paveicies. „Dzīvoju ļoti tuvu Siguldai un zinu dažādas meža taciņas. Brīvdienu rītos, kamēr pārējie vēl guļ, pieceļos un dodos ārā, lai izbaudītu skrējienu spirgtā gaisā skaistā vidē. Pēc tam, kad distance noskrieta, protams, jūtu fizisku sagurumu, bet tajā pašā laikā arī gandarījumu, ka esmu to izdarījis. Arī prāts šķiet skaidrāks, jo esmu atbrīvojies no iekšējā stresa, ja nepieciešams, izbļaustījies mežā, un sakārtojis sevi nākamajai darba nedēļai,” atklāj sportiskais students. Viņš gan piebilst, ka, gatavojoties pusmaratonam, tomēr vajadzēs paskriet arī pa asfaltu – lai kājas pierastu un, sasniedzot finišu, pašam būtu prieks par rezultātu.
Iespēja pabūt klusumā
Mārtiņš Šmits, kurš patlaban studē Medicīnas fakultātes otrajā kursā un nākotnē vēlas kļūt par veselības aprūpes speciālistu, šā gada maratonā skries īsāko – piecu kilometru – distanci. „Šādu pašu distanci skrēju arī pagājušajā un aizpagājušajā maratonā, bet nākamgad noteikti pieteikšos 10 kilometru skrējienam. Iemesls, kāpēc to neizvēlējos jau šogad, ir aizņemtība – zināju, ka nevarēšu atvēlēt pietiekami daudz laika treniņiem. Bet tas tikai vairo manu motivāciju turpināt piedalīties maratonos, tāpat kā fakts, ka pārstāvu universitāti, kas sedz dalības maksu un gādā par krekliņiem. Katrā ziņā esmu devis sev solījumu, ka laika gaitā noteikti izaugšu arī līdz 42 kilometru distancei – tas ir mans mērķis,” saka Mārtiņš. Viņam sports ir tuvs jau kopš agras bērnības, kad, pateicoties vecāku iniciatīvai, sāka apmeklēt airēšanas slaloma treniņus. Izrādās, skriešana ir neatņemama šo treniņu sastāvdaļa – gan sākumā, gan beigās. Būdams topošais mediķis, Mārtiņš uzsver šīs nodarbes pozitīvo ietekmi uz veselību: „Skriešana trenē izturību un nostiprina sirds muskuli un asinsvadu sistēmu. Man tas ir būtiski gan kā cilvēkam, kurš rūpējas par savu veselību, gan arī kā sportistam. Tāpat skriešana ir viens no veidiem, kā atrauties no mācībām un pabūt ar sevi – klusumā, savās domās.”