Vispirms pastāstiet, lūdzu, par komandu Astana!
Aleksandrs Nadobenko: Astana ir Pro Tour kategorijas komanda un savā ziņā arī Kazahstānas nacionālais projekts. Continental Team Astana ir kā Astana Pro Team fārmklubs. Tai ir savi uzdevumi, mums savi, kas galvenokārt saistīti ar Kazahstānas sportistu izraudzīšanos un audzināšanu pirmajai vienībai. Ja kāds no riteņbraucējiem netiks pirmajā komandā un ja no Pro Tour kategorijas komandām kāda izrādīs par viņu interesi, domāju, ka pāreja uz to arī būs labs risinājums. Komandā ir arī ārzemju braucēji, bet ne tik daudz kā pirmajā vienībā, kur no 29 sportistiem 19 ir ārzemnieki. Savukārt mūsu komandā no ārzemniekiem ir tikai itālietis Marko Benfato.
Ko šī komanda nozīmē Sergejam?
Sergejs Reņevs: Četrus gadus biju Astana pirmās komandas braucējs. Šogad konkurence tajā ir īpaši asa, man ar vienību kontrakts turpinājās, tāpēc tagad startēju otrajā komandā – dalos pieredzē ar jaunajiem riteņbraucējiem.
A. N.: Sergejs galvenajā komandā iekļuva uzreiz, taču domāju, ka viņam tur netika dota iespēja atvērties kā braucējam. Šeit viņa izredzes sevi apliecināt un uzkrāt pieredzi ir lielākas. Mūsu divīzija nebūt nav tik vāja, un tā starpība ar augstāko nemaz nav tik liela. Tur vienkārši ir grūtākas sacensības. Kaut vai piemēra pēc šīs sacensības Jūrmalā. Šeit startēja arī komanda Vini Fantini-Selle Italia, kas piedalījās šā gada Giro d’Italia. Pro Tour ir augstākā līmeņa sacensības, kur piedalās tikai labākās komandas. Pakāpi zemāk ir 1. HC, un tam seko 1.1, kādas ir arī sacensības Jūrmalā.
Kāpēc izlēmāt startēt Jūrmalā?
A. N.: Saņēmām ielūgumu. Šajā laikā nekādi velobraucieni nenotiek, tāpēc painteresējāmies un nolēmām piedalīties. Turklāt negribas braukt mājup tukšām rokām. Ar to es domāju ne tikai prēmijas, bet arī reitinga punktus.
Kā izvēlaties braucējus katrām sacensībām?
A. N.: Katriem mačiem cenšamies atlasīt tos sportistus, kuri būtu vispiemērotākie trases profilam. Ir kalnu trases, līdzenuma. Otrs kritērijs ir sasniegtā sportiskā forma. Kāds apslima, citam sākās kritums, vēl citam – tieši otrādi – sportiskās formas pīķis izlec, kā tas bija pagājušā gada pasaules meistarsacīkstēs, kad par čempionu U-23 grupā kļuva mūsu Aleksejs Lucenko. Šogad viņš startē jau Astana pirmajā komandā.
Ar ko atšķiras Astana pirmā komanda no otrās?
S. R.: Pirmajā komandā trenējāmies paši, kā uzskatījām par vajadzīgu, bijām pilnībā patstāvīgi. Sportisti arī īrē dzīvokli, kur vēlas, taču par visu jāmaksā pašiem. Otrā komanda ir nodrošināta ar dzīvošanu un ēdināšanu, taču mūs rūpīgi uzmana (smejas). A. N.: Treniņi notiek treneru uzraudzībā. Sportisti gatavojas mērķtiecīgi un centralizēti. Pirmajā komandā viņi var dzīvot, piemēram, Francijā, Spānijā vai Itālijā, bet katram tiek nosūtīta sacensību programma, kāda tā individuāli sportistam paredzēta, viņi sēžas lidmašīnā un ierodas sacensībās. Mēs treniņu bāzē trenējamies, sēžamies komandas autobusā un braucam uz mačiem.
Kuri ir ievērojamākie riteņbraucēji, kas aizstāvējuši Astana krāsas?
A. N.: No vietējiem riteņbraucējiem tas ir olimpiskais čempions Aleksandrs Vinokurovs, 2012. gada velobrauciena Lježa–Bastona– Lježa uzvarētājs Maksims Igļinskis, Asans Bazajevs... No ārzemju braucējiem Astana rindās startējuši tādi sportisti kā Alberto Kontadors, Andreass Klēdens, vienu gadu arī Lenss Ārmstrongs, šogad Vinčenco Nibali, kurš uzvarēja Giro d’Italia kopvērtējumā, Enriko Gasparoto, kurš pagājušogad triumfēja Amstel Gold Race viendienas sacensībās.
Un kuri šogad ir spēcīgākie braucēji abās Astana komandās?
A. N.: Pirmajā komandā noteikti Nibali, viņš ir īsts komandas līderis, otrajā nevienu īsti negribētos izcelt, taču ceram, ka kāds spēs uzvarēt. Godalgotās vietas šogad ir bijušas Sergejam, Marko Benfato, Iļjam Davidenokam, kurš bija trešais posmā Igaunijā, Bahtjaram Kožatajevam, kurš bija trešais vienā no Tour of Azerbaijan posmiem, kā arī kopvērtējumā finišēja trešais... Domāju, ka tas ir labs sasniegums komandas un nacionālās izlases debitantam.
Ko vispār nozīmē profesionāla vienība velosportā?
S. R.: Profesionāla Pro Tour komanda ir vesela sistēma, tajā nav tikai 20–30 riteņbraucēju. Komandas personāls nodrošina transportu, saikni ar sponsoriem, arī ar tehniskajiem, ne tikai ģenerālsponsoru. Būtiska daļa ir arī loģistika, jāizskaitļo, kurš dodas uz sacensībām, kurš ielido agrāk, kurš riteņbraucējus sagaida...
Lai vadītu komandu, jābūt lielai pieredzei, jo ir tik daudz organizatorisko jautājumu.
A. N.: Pro Tour komandā apkalpojošā personāla ir vairāk nekā velobraucēju. Pirmajā komandā mums ir 29 riteņbraucēji, savukārt apkalpojošais personāls – ap 50 cilvēkiem.
Pēc kāda principa profesionālā komandā tiek uzaicināti sportisti? Kā viņus izvēlas?
A. N.: Protams, ņemam vērā iepriekšējās sezonas rezultātus – ar kuru sportistu sadarbību pārtraukt, kuru uzaicināt. Tādas atlases kā nacionālajā vienībā nav, kaut gan tieši kontinentālā komanda skaitās nacionālās izlases bāzes komanda. Šajā vienībā konkrētu pozīciju vietas netiek aizpildītas, vienīgi šogad, tā kā mūsu komandā nebija izteikta sprintera, uz šo lomu uzaicinājām itālieti. Pārējie tiek iekļauti komandā pēc reitinga, pēc spēka. Atlasi veicam Kazahstānā, izvēlamies tos apmēram 15 braucējus, kas mums ir spēcīgākie. Vienīgais, šogad ne visi tika komandā.
Un kāda nozīme ir trenerim?
A. N.: Treneru darbs profesionālajā sportā, kas ir augstu sasniegumu sports, pēc būtības nemaz tik ļoti neatšķiras, lai gan katrā sporta veidā ir sava specifika. Mēs pastāvīgi esam izbraukumos, jo lielākā daļa sacensību notiek Eiropā, bet ģimenes dzīvo Kazahstānā.
Ar kādām īpašībām jābūt apveltītam labam riteņbraucējam?
S. R.: Lielā mērā tas atkarīgs no braucēja ampluā. Piemēram, labam sprinterim jābūt attīstītām ātruma īpašībām. Protams, svarīga ir arī pacietība un neatlaidība. Laika apstākļi mēdz būt dažādi, bet uz treniņu jābrauc. Tāpat reizēm ļoti gribas ēst, bet ir jāpaciešas. Jācenšas sevi piespiest pēc iespējas ātrāk braukt treniņā un pārvarēt nogurumu. Tajā brīdī jāatrod īstā motivācija. Sacensībās jau brauc ar simtprocentīgu atdevi.
Cik ilgs laiks, jūsuprāt, nepieciešams, lai kļūtu par profesionāli?
S. R.: Vidēji – septiņi līdz desmit gadi.
Un cik ilgi pēc tam šajā statusā var braukt?
S. R.: Tas, protams, atkarīgs no karjeras ritējuma. Daži brauc līdz 38, 40 gadu vecumam. Ja profesionāļos iekļūsi 24, 25 gadu vecumā, profesionāļa karjera var ilgt vēl gadus piecpadsmit, bet tikpat labi var beigties jau pēc pāris gadiem, ja kaut kas nepadosies. Labākais vecums varētu būt no 28, 29 līdz 33 gadiem. Tā tas ir parasti, taču gadās arī tādi fenomenāli sportisti, kuri ļoti labi brauc jau 24, 25 gadu vecumā.
Tas nozīmē, ka sākumā jāieliek izturības bāze, lai pēc tam varētu braukt?
S. R.: Jā, tas ir kā ielikt pamatus mājai. A. N.: Ne vienmēr treniņu daudzums, ilgums vai intensitāte dod rezultātu. Vēl nepieciešams arī gudri braukt un pareizi trenēties. Brīžiem vajag kārtīgi patrenēties, brīžiem – pareizi atpūsties, citreiz atkal sportisko formu saglabāt. To var nosaukt arī vienā vārdā – režīms. Kā no rīta piecēlies, kā pabrokastoji, kā devies uz treniņu, kā to aizvadīji, kā to pabeidzi, kā atpūties pēc treniņa, atjaunojies, cikos aizmigi – visi šie faktori. Runājot par sacensību atspoguļojumu medijos, parasti tiek minēts arī balvu fonds.
Interesanti, kādi ir nosacījumi prēmiju izmaksām komandās? Vai tās saņem tikai attiecīgie braucēji?
A. N.: Tas patiešām atkarīgs no katras komandas iekšējiem nosacījumiem, taču pie mums prēmijas tiek dalītas visiem. Savukārt tas, cik bieži tās tiek izmaksātas, atkarīgs jau no sacensību organizētājiem, pareizāk pat būtu teikt – no tās valsts federācijas, kurā notiek velobrauciens. Francijas federācija maksā gada beigās, ja ne vēl uz nākamā gada sākumu pārceļ prēmiju izmaksas, Ķīnā prēmijas dod uzreiz pēc brauciena. Igaunijā nopelnīto pārskaitīja nedēļas laikā.
Tas nozīmē, ka sportists var jau būt atvadījies no lielā sporta, bet prēmijas vēl turpina ripot bankas kontā?
A. N.: Tā var būt, bet, ja pēc gada vēl nav saņemtas, tad ir liela varbūtība, ka nekad tās arī vairs neredzēs. Pārsvarā prēmijas tiek izmaksātas tad, kad kļūst zināmi dopinga kontroles rezultāti.
Un cik ātri tie ir zināmi?
A. N.: Ja, piemēram, runājam par Giro d’Italia, Danilo di Lukam apstiprinājums par dopinga klātbūtni organismā tika saņemts nepilnu mēnesi pēc analīžu nodošanas, bet parasti tās ir vismaz divas trīs nedēļas. Taču pagāja vairāki gadi līdz brīdim, kad atklāja dopinga klātbūtni Lensa Ārmstronga organismā, un tagad viņam prasa atdot visu ar riteņbraukšanu nopelnīto. Es uz to visu skatos nedaudz citādi. Piemēram, Pekinas olimpiskajās spēlēs grupas braucienā no sākuma šveicietis Fabians Kančelara izcīnīja bronzu, bet pēc itālieša Davida Rebelina diskvalifikācijas dopinga dēļ tika pie sudraba, un bronzu tādā veidā ieguva krievs Aleksandrs Kolobņevs. Man nav ticības, ka tie, kas ieņēma nākamās vietas – ceturto, piekto, septīto –, brauca tīri. Tas pats gadījums ar Ārmstrongu. Viņu pieķēra, bet kur ir garantija, ka viņa sekotāji nav lietojuši dopingu? Šā gada Giro d’Italia itālietis Mauro Santambrodžio, kurš kopvērtējumā finišēja devītais, arī tika pieķerts dopinga lietošanā. Viņam kontrole bija jāiziet, jo viņš uzvarēja velobrauciena 14. posmā, bet varbūt kāds no tiem, kuri beigās ieņēma vietas no pirmās līdz desmitajai, netiekot pie lauriem atsevišķā posmā, nemaz netika pārbaudīts. Savukārt velobrauciena līderis analīzes nodod katru dienu, kamēr vien brauc līdera krekliņā. Tā var būt problēma, jo reizēm, it īpaši karstā laikā, nākas gaidīt divas trīs stundas, kamēr urīna analīzes var nodot.
Vai riteņbraucējs bez dopinga tādā velobraucienā ar tādu trasi kā Giro d’Italia vispār var finišēt?
A. N.: Piekrītu, ka trase ir ļoti grūta, un bez medicīniskiem atjaunošanās līdzekļiem to pieveikt būs ļoti grūti. Aizliegt var visu – injekcijas, tabletes... Drīz droši vien pat aspirīnu sportists nedrīkstēt lietot, bet atjaunoties taču vajag.
Ko dopinga skandāli nozīmē jūsu sporta veidam, jūsu komandai. Vai tas jūs negatīvi neietekmē?
S. R.: Gluži otrādi. Es jau iepriekš esmu teicis, ka mums tas nāk tikai par labu, jo mēs braucam tīri, un mums konkurence būs godīgāka. Tāpēc mūsu komandu tas nekādi neietekmē, šīs problēmas attiecas uz vienībām, kuru riteņbraucēji tiek pieķerti. Ēna krīt arī uz sponsoriem, viņi sāk atteikties no sadarbības. Astana komandā ir stingra dopinga kontroles sistēma, nemaz nerunājot par Pasaules antidopinga aģentūru (WADA). Pēdējos gados, kurus esmu pavadījis Astana, nevaru nosaukt nevienu sportistu, kurš komandā būtu pieķerts dopinga lietošanā.
A. N.: Vienīgi Kontadors, kad viņš jau bija aizgājis no Astana, bet tas bija gandrīz gadu pēc tam. Protams, vieglāk ir braukt, kad visiem apstākļi ir vienādi. Tomēr, kad uz spēles liktas tik lielas prēmijas kā Pro Tour velobraucienos, kārdinājums tās iegūt ir ļoti liels.
Vai tas ir reāli – visus pieķert?
A. N.: Pārbaudīs tos, kas ir labākie no labākajiem, vai arī tos, kas neakurāti to dara.
Tos, kas nemāk?
A. N.: Nē, tā es gluži neteiktu (smejas). Nekādas rekomendācijas šajā jautājumā sniegt nevaru. Mani dievs ir pasargājis – nekad nav bijis vajadzības pēc dopinga. Profesionālu kontraktu nekad neesmu parakstījis, taču augstākajā līmenī nedaudz pabraucis esmu. Kad skaties uz tiem velobraucējiem, kuri bija galvastiesu pārāki par citiem, bet pēc pāris gadu diskvalifikācijas atkal atgriežas sportā, viņi vairs nerāda tādu sniegumu kā līdz pieķeršanai. Kaut vai di Luka vai itālietis Ivans Baso. Viņš taču it kā izmantoja EPO palīdzību, bet vienalga viņam nebija viegli uzvarēt.
Kāda ir profesionālā riteņbraucēja sezona?
S. R.: Decembrī sākam braukt ar divriteni – pa astoņdesmit līdz simts kilometriem dienā, jo pirmie starti notiek jau janvāra beigās un februārī. Janvāra sākumā slodze tiek palielināta, lai sasniegtu labu sportisko formu. Viss šis laiks paiet ārzemēs. Trenējamies trīs četras dienas, tad diena – brīva. Taču brīvdienā arī veicam nelielu treniņbraucienu – 50–60 kilometru. Tad atkal 120–140 kilometru, pamazām palielinot apjomu. Palielinās arī intensitāte. Tā nokļūsti līdz pirmajiem startiem un pakāpeniski tiecies pretī optimālai sportiskajai formai. Gada sākumā profesionālajām komandām sacensības ir marta beigās, aprīlī – viendienas klasikas. Maijs kalendārā ir mazliet brīvāks, bet pēc tam sākas otrs cikls – vēl intensīvāks. Tādas atpūtas kā starp sezonām nav, kad mēnesi var iztikt bez velosipēda. Jāgatavojas otrai sezonas pusei. Jūnijā vairāk ir daudzdienu velobraucieni – Tour de France, Polijas tūre, Austrijas...
A. N.: Tad notiek nedēļu, pusotru, divas ilgas daudzdienu sacensības. S. R.: Pēc tam seko Vuelta a Espana.
Jātrenējas vairāk vai mazāk?
A. N.: Tas ir atkarīgs no tā, cik ilgs laiks ir starp mačiem. Gadās tā, ka pat ļoti maz un nav iespējams starp sacensībām palielināt treniņu slodzi, gluži otrādi – pēc velobrauciena jāatjaunojas, pat var tādu kā sportiskās formas kritumu ieplānot, lai nākamajās sacensībās atkal sasniegtu labu sportisko kondīciju. Ir pat tāds jēdziens kā sagatavošanās sacensības, kam seko pamatsacensības. Piemēram, Francijā jūnija sākumā norisinās Criterium du Dauphine, kas tiek uzskatītas galvenokārt par izlūkošanas sacensībām pirms Tour de France. Nav svarīgi, kas tajās uzvar, galvenais ir sagatavoties Tour de France. Kāds sevi varbūt tur pat nedaudz piebremzē, kāds uzlabo kondīciju, komandas piekoriģē dalībnieku sarakstu – kādu izņem no Tour de France velobrauciena komandas sastāva, kādu ieliek vietā.
Un tā daudzdienas turpinās līdz pasaules čempionātam?
S. R.: Jā, pēc pasaules čempionāta vēl pāris klasikas notiek Itālijā, sezona noslēdzas septembra beigās oktobra sākumā. Tad seko atpūta, un pamazām riteņbraucēji, kuriem Eiropas laikapstākļi atļauj, novembra vidū atsāk treniņus. Decembrī slodzes tiek palielinātas. Kad atgriežamies Astanā, tur ir -20...-15 grādu temperatūra. Tāpēc no divriteņa varam atpūsties pat vairāk nekā mēnesi. Var doties pārgājienos kalnos, uz baseinu aiziet, uz svaru zāli.
Kāda ir profesionāļa ikdiena?
S. R.: Uz treniņu pēc brokastīm dodamies stundu pusotru, lai barība labāk uzsūktos. Braucam uz treniņu, pēc tā ir pusdienas, tad trīs četras stundas brīvā laika līdz vakariņām. Pēc vakara maltītes atkal atpūta, un jādodas gulēt. Tā pārsvarā visas dienas arī tiek izniekotas (smejas). Treniņš ir viens, taču ilgst četras līdz piecas stundas. Pats īsākais treniņš – trīs līdz trīs ar pusi stundu garš. Savukārt brīvdienā braucam pusotru divas stundas, tā ka jebkurā dienā esam uz riteņa.
A. N.: Protams, profesionālam riteņbraucējam materiālā puse ir svarīga, taču nozīmīgs ir arī rezultāts – izvirzīt mērķi un uz to tiekties, apmierināt vēlmes un sasniegt savus mērķus. Tas ir ļoti svarīgi, jo nav nemaz tik daudz riteņbraucēju, kuri savu sportista karjeru beidz apmierināti. To es varu teikt arī par sevi, jo arī es ne līdz galam piepildīju to, pēc kā tiecos. Sergejam viss vēl ir priekšā, šī iespēja vēl ir, viņam viss izdosies.
Kāpēc jums, Aleksandr, neizdevās sasniegt mērķus?
A. N.: Kaut kas neizdevās veselības dēļ, reizēm varbūt pietrūka pieredzes. Tāpēc saviem aizbilstamajiem pasaku priekšā, ko vajadzētu darīt un ko nevajadzētu, lai izvairītos no sliktākā varianta.
Ko jūs gribētu novēlēt jaunajiem riteņbraucējiem, kuri ir tikai sava sportista ceļa sākumā?
A. N.: Pats galvenais ir cienīt sevi un neiztērēt savu laiku velti, par ko mēs tikko runājām, un virzīties pretī mērķim. Sportista karjeras laiks ir ierobežots. Sergejs mūsu komandā ir pats pieredzējušākais, viņam jau ir 28 gadi. It kā karjeras beigas vēl tālu, bet pēc gada viņš būs tajā vecumā, kad es beidzu sportot. Daži mani vienaudži, kaut vai tas pats igaunis Jāns Kirsipū, kurš vēl pirms gada startēja mačos, sportoja daudz ilgāk. Tāpēc gribētos, lai riteņbraucēji apdomīgi rīkotos ar to laiku, kas viņiem dots, un savām iespējām.
S. R.: Klausīt savus trenerus – viņi visu zina (smejas).