Melbārdis: "Es nebiju bēdīgs. Droši vien biju laimīgs..."

Oskars Melbārdis, atgriezies žurnālistu zonā pēc apbalvošanas ceremonijas, joprojām šķita nedaudz kā izmests no laivas, taču pirmās emocijas jau sakopojis un gatavs nelielam pirmajam vērtējumam. Turpmāko nedēļu laikā gan jau vēl nāksies visu atcerēties un pārstāstīt daudz garāk un plašāk...

- Cik smags akmens novēlies no pleciem?

- Kārtīgs laukakmens... Atvieglojums, tiešām. Šobrīd jau paliek labāk, lēnām sāku saprast, kas noticis.

- Izskatījās, ka pirmajā mirklī pārdzīvo tās deviņas simtdaļas...

- Nē, es pat neapjēdzu, kas notiek. Pirmoreiz tāda sajūta. Bēdīgs nebiju. Droši vien biju laimīgs... (Šajā brīdī sarunu pārtrauc Valsts prezidenta telefona zvans, kas ilgst dažas minūtes. Pēc tām Oskars vēršas pie saviem trim komandas biedriem) Sveiciens no prezidenta, kungi. Ļoti priecīgs, aicināšot uz saietu...

- Tagad sajūtas grūti saprast, bet kādas tās bija pirms otrās dienas?

- Biju diezgan mierīgs. Pirms otrā brauciena varbūt mazliet piezagās uztraukums, taču citādi – biju mierīgs, kontrolēju sevi. Biju labi izgulējies un gatavs. Šodienas pirmais brauciens man patika, pat teikšu – labākais no četriem šeit. Pēdējā, nu, jā... Laikam rokas bišķi drebēja, šur tur palaidu vaļīgāk. Taču nebija jau slikts, kopumā normāls. Arī ledus jau vairs nebija tāds.

- Tas, ka sacensības pa dienu un laukā siltāks, kaut kā izpaudās?

- It kā ledus bija tāds pats. Viņi trasē dzina augšā temperatūru, bet tad, šur tur, kur attaisīja palagus, ienāca iekšā siltums un parādījās sarma. Taču normāli, principā līdzīgi kā vakar.

- Labākais laiks tev bija otrajā, bet pats saki, ka brauciens labāks trešajā. Kāpēc tā?

- Pat nezinu, kopumā visi trīs pirmie jau bija diezgan stabili – 55.10, 55.15, 55.15. Atslēgas vieta, manuprāt, bija tas, ka vakar pacēlāmies līdz tai otrajai pozīcijai. Ja būtu kaut kur zemāk – nevarētu tiem pirmajiem tikt līdzi.

- Vakar tev tādus jautājumus apzināti neprasījām, bet tagad – tavuprāt, Zubkovs šeit vispār bija uzvarams?

- Grūti pateikt. Ja mēs ietu uz visu banku startā un labāk izdotos braukšana, tad – varbūt. Beigās tās deviņas simtdaļas varbūt savāktu. Taču viņam ir cits līmenis nekā man. Ko var gribēt – ceturtā sezona pie stūres. Tāpat jau esmu pārsteigts. Startā? Jā, varējām labāk, taču uzskatu, ka šī nebija reize, kad stādīt rekordus.

Tāpat kā Oskars, ar Latvijas karogu ap pleciem ieradās ekipāžas pieredzējušākais stūmējs un šā vakara Latvijas karognesējs Daumants Dreiškens. “Emocijas grūti aprakstīt... Tagad jau bišķi esmu nomierinājies. Pat nezinu, vai tās varētu būt vēl izteiktākas, ja būtu zelta medaļa – kad nobraucu, ieraudzīju to vieninieku un sapratu, ja sudrabs jau garantēts, tas jau bija pāri visam. Pēc tam vairs nebija svarīgi, neskatījos kā Zubkovs brauca. Biju jau aizpeldējis...” atzina Daumants. Rīts esot bijis mierīgs, satraukuma par tik tuvo iespēju nav bijis. “Vakarā bija daudz darba, aizgājām gulēt ap pustrijiem. Šorīt no rīta agri cēlāmies, braucām bobīti paglaudīt un sagatavot. Nebija laika satraukties.” Dreiškens atgādina, ka šis sudrabs izkalts tikai četru gadu laikā. “Šajā datumā pirms četriem gadiem Oskars gulēja gultā ar smadzeņu satricinājumu un ne reizi dzīvē nebija braucis pie stūres. Arī man pašam pēc tiem diviem kritieniem bija traumas. Taču jau pēc pāris gadiem parādījās aizdomas, ka kaut kas varētu sanākt, bet pagājušais gads parādīja, ka Sočos ir reāls pamats kādām cerībām. Savukārt šodiena parādīja, ka viss ir izdarāms. Un mēs to izdarījām.” Vai Daumants būs starp darītājiem arī vēl pēc četriem gadiem? “Daudzpunkte...”

Ar 14. vietu savas pirmās olimpiskās spēles pabeidza Oskars Ķibermanis un viņa četrinieks. Pēc finiša pilots atzina, ka nav līdz galam apmierināts, kaut gan iznākums ir savā ziņā likumsakarīgs. “Gribējās labāk, galvenokārt braukšanas ziņā. Šodien nobraucu sūdīgāk nekā vakar. Te visi spēcīgi – nav kā sezonas sākumā. Jātrenējas, jābrauc braukšanas apjoms. Ko es varu gribēt – otrā pilnā sezona. Augstāk par sevi neuzlēkt. Šī bija mana debija, pieredze ir tik liela, cik nu ir – negribas uz to norakstīt, bet var. Treneris jau jums pateica: puika...”