Dārziņš: "Turpināšu melot: rīt būs ļoti nesmuki goli"

Laba savstarpējā sapratne un augsta spēles disciplīna – divu vārtu autors Šveices vārtos Lauris Dārziņš uzskata, ka tie bija galvenie argumenti, pateicoties kuriem Latvija šodien aizsūtīja kravāt somas pasaules vicečempionus. Pirms spēles ar Kanādu svarīgākais esot kārtīgi atpūsties.

- Vakar treniņā teici, ka skaistu golu nebūs, bet pats tādu iemeti.

- Kaut es biežāk šādi mānītos! Atdevām milzīgu spēku, un prieks, ka iznācām no šīs spēles kā uzvarētāji. Domāju, tā līkne mums tā labi pa pakāpieniem gāja uz augšu, un līdz šai spēlei novedām sevi un komandu kopumā līdz labai spēles disciplīnai. Prieks, patiešām.

- Kā izskaidrosi, ka mums bija tik daudz labu iespēju?

- Spēles sākumā izvirzījāmies vadībā, kas šveiciešus, protams, neapmierināja – viņiem nācās forsēt notikumus, atvērt savu spēli, kaut kur sākt riskēt. Līdz ar to vairāk brīvas zonas un tas bija viens no iemesliem mūsu veiksmīgai spēlei uzbrukumā. Piespiedām viņus vairāk laika pavadīt mūsu zonā, kas uzreiz pavēra iespējas pretuzbrukumiem un bīstamiem momentiem.

- Pirmajās desmit minūtēs jūs pamatīgi iespieda. Bijāt sagatavojušies šādam sākumam?

- Tas ir tipiski Šveices un Ziemeļamerikas hokejam. Mūsu uzdevums nebija viņus apskriet pirmajās desmit minūtēs, uzdevums bija parādīt, ka esam zgājuši uz spēli kā ļoti disciplinēta, sagatavota komanda, kas ir gatava izmantot tos momentus, kas mums radīsies. Pārsteigums [šāds sākums] noteikti nebija.

- Beigās kājas netrīcēja – saprotot, ka tiešām ir tuvu?

- Kājas tagad trīc bišķiņ, no noguruma... Tobrīd visi bijām iekšā spēlē un tad visas domas un emocijas ir tik ļoti sakoncentrētas uz konkrēto epizodi, kurā tu piedalies, ka varbūt pat labi, ka nedomā par rezultātu. Tāds arī bija uzdevums – kad izvirzījāmies 2:0 vadībā, arī pēc otrā perioda – neskatīties, kādi tur cipari uz tablo, aizmirst par rezultātu, bet sisties divcīņās, par ripu, un novest visu līdz loģiskam iznākumam.

- Ar kādu noskaņojumu var iziet pret tādu pretinieku kā Kanāda?

- Uzvaras formula hokejā un vispār sportā ir diezgan nemainīga. Domāju, mēs uzlādēsimies no šīm emocijām un saprotam, kas ir vajadzīgs, lai novestu spēles līdz labvēlīgam iznākumam. Tagad vienkārši jāatpūšas, rīt paskatīsimies kādas nianses pretinieku spēlē, un vajadzētu būt gataviem. Uz smagu sākumu... Jo arī tur, protams, ir treneri, kas seko līdzi un redz, ka šodien būsim atdevuši daudz spēku. Domāju, viņi mēģinās sākt vēl aktīvāk nekā šveicieši.

- Apsoli, ka nebūs smuku golu.

- Jā, es turpināšu melot un teikšu, ka būs ļoti nesmuki goli...

Noguris, bet gandarīts pēc mača bija arī Kaspars Daugaviņš, kurš ikdienā meistarību slīpē un iztiku pelna tieši Šveicē – Ženēvas komandā.

- Ir tev vēl darbs Šveicē pēc šā vakara?

- Nezinu, nezinu – cerams jau, ka pavisam neizmetīs... Bet sāpīgi viņiem ir droši vien. Viņi dod mums darbu, maksā, bet pēc tam mēs viņiem atņemam cerības.

- Ar ko mēs viņus sāpinājām – kas bija būtiskākais, lai izdodtos šī uzvara?

- Sāpinājām ar to, ka vinnējām! Droši vien ar raksturu. Tajos brīžos, kad Latvijas izlase sabrūk – kad mūs iespiež zonā vai ielaižam vienu golu – šeit esam izturējuši. Pagaidām tādu momentu nav bijis un cīnamies arī grūtajos brīžos. Kaut kā no tiem sūdiem izlienam!

- Šveice spēlēja, kā bijāt gaidījuši?

- Jā, līdzīgi kā pirmajā spēlē – agresīvi veda ripu zonā, visu laiku skrēja pa diviem. Mēs to zinājām un nedaudz pamainījām vidējo zonu, lai aizsargiem būtu vieglāk un varētu paskatīties to pussekundi ilgāk. Mēģinājām vienkārši iziet no zonas, bet tad jau dziļumā sākām kaut ko veidot. Iemetām svarīgu golu vairākumā – tas ļoti palīdzēja.

- Šveicieši pie 0:2 neizskatījās apjukuši?

- Nedomāju gan. Šīm komandām parasti ir diezgan liela ticība sev, tās sev jau pierādījušas, ka var uzvarēt – cīnās ar lielajām komandām, pasaules čempionātā otrā vieta. Tādiem vienmēr ir ticība līdz galam, ka viņi var uzvarēt. Mums bija uzdevums panākt pretējo – lai viņi beigtu tam ticēt. Spēlējām vienkārši, jo citreiz pret tādām komandām tieši visgrūtāk spēlēt – kas vienkārši izmet ripu ārā un pat nemēģina neko darīt. Viss sanāca!

- Nepārsteidza, ka mums bija tik daudz momentu? Reti kad tā notiek.

- Šogad mums tiešām ir diezgan laba komanda. Palīdz tas, ka visi spēlē augstā līmenī – nav tā, ka katrs savā Eiropas galā un pa mazajām līgām. Liela daļa spēlē kopā, bāzes komanda ir Dinamo, un var redzēt, ka aizsargi jau ļoti labi lasa viens otru. Tas palīdz izveidot pretuzbrukumus.