Silovs: "Nebija iekšā..."
Latvijas vienīgais pārstāvis olimpiskajās ātrslidošanas sacensībās Haralds Silovs pēc neveiksmes 1000 metru distancē bija ļoti sarūgtināts un atzina, ka cerēts bija vairāk, taču sportiskā forma šobrīd ir tāda, kādu pēc tik saraustītas sezonas var gaidīt – ne tā labākā...
- Pēc finiša ļoti neapmierināts šūpoji galvu...
- Jā, tādu laiku negribēju redzēt... Plāns bija izslidot zem minūtes un desmit sekundēm, taču... Nebija iekšā. Spiedu laukā visu, kas bija, taču pēdējie 200 metri bija pilnīgi nekādi.
- Slikta diena, vai slikta forma?
- Domāju, ka vairāk forma. Rezultāts tam, ka visu šo sezonu darbs bijis saraustīts, nav bijis konstruktīvu treniņu. Reāli – bez trenera, galvenā plāna. Sagatavošanās posms nav bijis pareizs, bet no savas puses centos un darīju visu maksimālo, ko varēju. Sarūgtinājums, jo ieguldīts daudz darba un daudz līdzekļu. Kad nesakrīt tieši tajās lielākajās sacensībās, uz kurām esi cerējis... Sarūgtinājums.
- Līdz devītajam pārim ledus vairs nebija tik labā stāvoklī – tas neietekmēja?
- Nē, noteikti ne. Bija ļoti laba izloze, vēlamais iekšējais celiņš, arī pretinieks ļoti parocīgs, taču es pats vienkārši nespēju izmantot šo situāciju. Pēdējais aplis man bija diezgan bēdīgs. Pēc pirmā biju ieskrējies, bet uz otro kājas bija ciet. Centos noturēt pozīciju, bet nevarēju. Par ātru noplīsu.
- Iepriekš 500 metrus slidoji tieši tāpēc, lai stresu no kājām noņemtu. Neizdevās?
- Slidoju, jo sacensības ir vajadzīgas – lai iesildītu sistēmu, sapratu ledu. Ledus šeit ir tiešām smags, ļoti parocīgs gargabalniekiem nevis sprinteriem. Domāju, ka to parādīs arī šodienas rezultāti. Uz 1500 metriem būs tas pats. Stress šodien bija lielāks, jo arī cerības un atbildība lielāka.
- Šodienas sajūtas nozīmē, ka arī par 1500 metru distanci neesi noskaņots optimistiski?
- Pēc šī starta – pārāk optimistisks neesmu. Taču man ir tikai viena izvēle – atjaunoties, atkal mēģināt noskaņoties un censties izdarīt maksimumu. Forumu tāpat vairs uzlabot nevaru. Iespējams, pēc atbraukšanas uz šejieni pārāk ātri pirms sacensībām biju sācis atpūsties, varbūt pauze sanāca par garu – arī tā varētu būt viena no kļūdām. Taču to nekad nevar zināt. Pirms gada man bija vajadzīgas 12 dienas, lai atjaunotos un uzvilktos formā, tāpēc arī šeit rēķināju apmēram desmit dienas.
- Pirms starta jau bija priekšnojautas, ka varētu nebūt labi?
- Līdz galam nebija. Bija zināmas pazīmes, ka kājas smagākas, taču reizēm bijis tā, ka kājas ir smagas, bet beigās noskrien labi. Taču šeit patiešām – otrajam aplim man iekšā vairs nekā nebija palicis.
- Vankūverā šorttrekā tev bija desmitnieks. Uz Sočiem brauci ar domu, ka jāuzlabo šis rezultāts?
- Protams, ka braucu. Tāds mērķis bija un bija būt arī vēl augstāk, taču... Jau teicu, kā man sanāca ar šo sezonu un visām ķibelēm, kas bijušas. Lūk, rezultāts. Redzēsim, varbūt uz sestdienas startu būs mazāka spriedze. Pašam šobrīd ir baigi grūti, patiešām. Šogad gatavojos ar ļoti lielu neatlaidību un ieliku no sevis visu, ko varēju, taču acīmredzot ļoti pietrūka trenera – viena galvenā cilvēka, kas visu kontrolētu, uzliktu mani uz pareizā celiņa un pateiktu, kas jādara. Pašam bija viss jādomā un jāmeklē varianti, kas paņēma daudz spēku un enerģijas un traucēja treniņiem. No sevis gaidīju vairāk. Grūti... Un, protams, būs grūti, ja arī sestdien kaut kas neizdosies. Tad būs nepatīkama sajūta uz ilgāku laiku.
- Par nākamajām olimpiskajām spēlēm pārāk agri runāt?
- Pāragri. Vēl šī jānobeidz. Par to pēc pēdējās distances.