Fragments no šodien "Sporta Avīzē" publicētās intervijas ar Latvijas jauno hokeja vārtsargu Elvi Merzļikinu (19), kurš šoruden pirmo reizi tika uzaicināts uz Latvijas izlasi.
– Izstāsti, kā tas ir: tu no Latvijas prom devies kā maz zināms jaunais vārtsargs, bet Šveicē tev uzreiz viss aizgāja. Kas tas bija? Vides maiņa, visas dzīves un trenēšanās maiņa?
– Man liekas, ka tas bija mans vārtsargu treneris, kurš mani no nulles izvilka uz labu līmeni. Ja nebūtu viņa, ja viņš par mani nebūtu cīnījies, es nekas nebūtu. Kad biju mazāks, man nebija baigi vieglais raksturs, teiksim tā – es biju draiskulīgs. Droši vien bišķi par daudz... Un viņš par mani cīnījās. Man nav tēva, un treneris man ir dziļi sirdī, viņš man zvanīja katru dienu, katru dienu tikāmies, visu laiku deva padomus, ko un kā darīt. Kur es kļūdos. Man bija videoanalīzes katru dienu. Par to visu man jāsaka paldies viņam.
– Vai tēvs tev miris, jūs pametis, vai tu pat neko par viņu nezini?
– Pašu īstenību atklāju tikai astoņpadsmit gadu vecumā. Man bija trīs gadi, kaut ko pa miglu atceros, kā tēvs atvadījās no manis: es spēlējos ar dzeltenu mašīnīti... Man pateica, ka viņš ir miris. Sākumā pazuda bez vēsts, bet tad pēc trīspadsmit gadiem viņam bija izrakstīta miršanas apliecība. Tā ka savu tēvu es pat neiepazinu. Man visu laiku teica, ka viņš ir miris, un es tam ticu. Ticu arī, ka man viņš no debesīm katrā treniņā, katrā spēlē palīdz. Ja redzēsiet, ka es pirms spēles ar kaut ko runāju, es runājos pats ar sevi. Nevajag domāt, ka esmu ķerts. Mums klubā bija sapulce, un es viņiem par to izstāstīju, man tas palīdz, un viņi saprot, kāpēc es arī spēles laikā runāju pats ar sevi.
Pilnu interviju lasiet jaunākajā "Sporta Avīzēs" numurā
