Bagatskis: Par bilanci nav jākaunas, bet neizmantojām visas iespējas

Latvijas valstsvienība Eiropas čempionātā tomēr nepārvarēja otrā posma barjeru, pēdējā spēlē piekāpjoties Beļģijas izlasei – 56:60 (15:14, 32:32, 42:46).

Čempionātā Latvijas komanda izcīnīja četras uzvaras un piedzīvoja četrus zaudējumus, sasniedzot labāko bilanci kopš 1939.gada. Noslēguma tabulā Latvijas komanda ieņem dalītu 9.vietu, atkārtojot otro labāko sasniegumu kopš neatkarības atgūšanas.

Latvijas valstsvienības galvenais treneris Ainars Bagatskis:

Par gatavošanos. Gatavošanās nebija savādāka, kā pirms citām spēlēm, kad viss vairāk vai mazāk nostrādāja. Centāmies atslogot spēlētājus, jo tāpat bija skaidrs, ka viņi paši domā par spēles svarīgumu. Bija dažādas idejas, bet mums te visas spēles bija svarīgas, netika šķirots – kuru atdot, kuru nē, tāpēc it kā nebija iemesla neko radikāli mainīt. Tagad, protams, var domāt, ka kaut kādās niansēs vajadzēja rīkoties savādāk.

Par atbildību. Bija skaidrs, ka spēle mums dāvās daudz iespēju, taču būs arī liels spiediens. Un jautājums bija par to, kā šo spiedienu var izturēt, sadzīvot ar to. Kā kontrolēsim sevi un pratīsim izmantot savas iespējas.

Par spēles gaitu. Beļģijas izlase ne ar ko nepārsteidza. Pieredzējusi komanda, kas zina, kā spēlēt basketbolu, turklāt varēja spēlēt bez spiediena – tā, kā prot. Laukumā notika viss, ko video jau bijām redzējuši. No mūsu puses daudzi argumenti nostrādāja. Uzvarējām cīņā pie groziem, izcīnījām 17 bumbas pie viņu groza, nobloķējām vairāk metienu. Izmetām par 20 metieniem vairāk. Tikai tāds sīkums, kā zemais realizācijas procents...

Par iemesliem. Basketbolā tu vari spēlēt aizsardzībā, cik vien labi iespējams, bet, ja nedabūsi bumbu grozā – neuzvarēsi. Nevar teikt, ka netikām pie brīviem metieniem, bet paši bijām uzvilkti, nemācējām būt atbrīvoti, sadzīvot ar spiedienu. Varbūt latiņa, ko paši sev uzlikām, bija pārāk augsta.

Par pēdējām minūtēm. Spēles gaitā vairākas reizes atsitāmies no mīnusiem, bija vairākas iespējas galotnē, bet... Šķita, ka sastāvs, kurš atspēlējās no mīnus 9, jāatstāj bez maiņām, tāpēc Janičenoks palika malā. Slikti, ka pēc Blūma neveiksmes caurgājienā, kad līdz beigām palika pusminūte, nepaguvām uzsist sodu uz beļģu 12.numuru. Arī viegli iemest divus punktus viņiem nedrīkstējām ļaut. Pēdējais – kaut vai piezīmei vajadzētu būt. Arī pēdējais uzbrukums netika izspēlēts gluži tā, kā bija domāts. Bet – tāds ir basketbols. Treneris var uzzīmēt vislabāko sadarbību, taču vēl jau ir pretinieki, kur var izjaukt tavus nodomus.

Par emocijām. Smagi. Zaudējuma skaņa ir klusums un ģērbtuvē tāds valdīja desmit minūtes. Labāk tādus brīžus nepiedzīvot.

Par secinājumiem. Kad mazliet nomierināsimies, sapratīsim, ka esam paveikuši labu darbu un par bilanci nav jākaunas. Tomēr – ne tik labu, cik varējām. Netikām ceturtdaļfinālā, kur varējām būt. Jāmācās sadzīvot ar spiedienu, bez kura profesionālais sports nav iedomājams. Kurš to prot izturēt, tas spēlē visaugstākajā līmenī.

Par komandas nākotni. Mums joprojām ir jauna komanda, spēlētājiem šī bija lieliska skola un visas izredzes pēc diviem gadiem nospēlēt labāk.

Par savu nākotni. Man savulaik bija gods spēlēt Latvijas valstsvienībā , un tagad bija gods četrus gadus to vadīt. Protams, mana kluba vadība nav sajūsmā, ka 20 dienas neesmu varējis būt savā pamata darba vietā, taču trenerim ar tādu spiedienu jāsadzīvo visu laiku. Patlaban neredzu iemeslu nekādai steigai.