Ilmārs Bricis par Turīnu

Olimpiskās spēles Phjončhanā notiks jau drīzumā un mēs turpinām atminēties, ko “Sporta Avīzei” stāstījuši mūsu olimpieši-karognesēji par iespaidiem olimpiskajos ciematos. Šoreiz – biatlonists Ilmārs Bricis par 2006. gada olimpisko Turīnu.

“Mēs dzī­vo­jām olim­pis­ka­jā cie­ma­ti­ņā, kas at­ra­dās Bar­do­ne­či­jā, ap­mē­ram 1300 met­rus virs jū­ras lī­me­ņa. Lie­lais olim­pis­kais cie­mats bi­ja pa­šā Tu­rī­nā, un vēl viens - augš­ā Ses­tri­jē­rā. Pie mums dzī­vo­ja bi­at­lo­nis­ti, da­ļa slē­po­tā­ju, bet lie­la da­ļa dzī­vo­ja bla­kus tra­sei, vie­na da­ļa arī Ses­tri­jē­rā. Uz Ses­tri­jē­ru aiz­brau­cu, bet Tu­rī­nā bi­ju ti­kai uz spē­ļu no­slē­gu­mu. Tā kā uz tu­rie­ni brau­cām ne jau pa cie­ma­tu past­ai­gā­ties, bet pēc re­zul­tā­ta, tam, ka ne­bi­jām ko­pā ar ci­tiem, ne­bi­ja no­zī­mes. Ie­priek­šē­jā ga­dā vi­sā­di spē­lē­jā­mies ar augs­tu­miem un no­lē­mām, ka la­bā­kais ri­si­nā­jums ir ne­dzī­vot augš­ā pie tra­ses. Ja bū­tu no­lemts dzī­vot pie tra­ses, vis­pār ne­bū­tu olimpis­ka­jā cie­ma­tā. Pie tra­ses kā pa­ras­ti īrē­tu mā­jas vai dzī­vo­tu vies­nī­cā.

Kaut ko at­ce­ros no 2006. ga­da, bet, ja ne­kas tāds bries­mīgs prā­tā ne­nāk, tad viss bi­ja normāli. Mēs dzī­vo­jām lie­lā mā­jā, trīs vai čet­ri stā­vi. Man lie­kas, ka bi­ja di­vas is­ta­bas vie­nā blo­kā, bet tur bi­ja da­žā­di blo­ki. Lie­kas, ka dzī­vo­ju viens vai ko­pā vie­nā is­ta­bā ar Rai­vi Zī­me­li. Ne­kā­da tele­vi­zo­ra is­ta­bās, pro­tams, ne­bi­ja. Lai­kam arī tele­fo­na. Man ta­jā lai­kā tas jau vairs ne­bi­ja ak­tu­āli - bi­ja mo­bi­lais tele­fons. Gul­ta, ska­pis, viss, du­ša un tu­ale­te kat­rā blo­kā. Istabiņas ne­bi­ja lie­las, un vie­tas daudz ne­bi­ja.

Lai pa­ēs­tu, at­li­ka sa­vā mā­jā di­vus vai trīs stā­vus no­lais­ties uz le­ju līdz ēdam­zā­lei. Pat ār­ā nebija jā­iet. Ne­kā­da su­per­iz­vē­le ne­bi­ja, bet ne­at­ce­ros, ka ne­bū­tu bi­jis ko ēst. Pro­tams, kad tre­nē­jos, ga­ļu ēdu ti­kai va­ka­rā, bro­kas­tīs un pus­die­nās, pro­tams, ne. Bi­ja ak­tu­āli ska­tī­ties arī uz sva­riem, jo, ja gri­bi la­bus re­zul­tā­tus, ēša­na ir vie­na no bū­tis­kām sa­stāv­da­ļām, kam jā­se­ko līdz­i.

Ar trans­por­tu arī viss bi­ja nor­mā­li. Vie­nī­gi pirms ie­dzī­ša­nas lai­kam kaut kā­das pro­blē­mas bi­ja, jo bei­gās ar au­to­bu­su līdz ga­lam ne­uz­brau­cām, bet at­li­ku­šo ce­ļu vei­cām ar pa­cē­lā­ju. Lai­ka bija pie­tie­ka­mi, un ne­ko īpa­ši tas ne­ie­tek­mē­ja. No mū­su cie­ma­ta līdz tra­sei bi­ja jā­brauc minū­tes 30-40. Tra­se bi­ja Če­zā­nā, ne­tā­lu no Ses­tri­jē­ras. Līdz Ses­tri­jē­rai pa­li­ka var­būt kilomet­ri des­mit. Ses­tri­jē­ra jau bi­ja stip­ri augst­āk - ap­mē­ram 2100 met­rus virs jū­ras lī­me­ņa. Sa­vu­kārt līdz Tu­rī­nai jau laiks ne­bi­ja mē­rāms mi­nū­tēs, stun­dai no­teik­ti bi­ja pār­i.

Kā vi­sās spē­lēs, ejot uz cie­ma­tu un tra­si, bi­ja dro­šī­bas kon­tro­le, ap­mē­ram tā­pat kā lid­os­tā ar vi­siem me­tā­la de­tek­to­riem. Pra­sī­ja ak­re­di­tā­ci­ju, bet ne­kas īpašs. Šau­te­nes kā pa­ras­ti gla­bā­jās bla­kus cie­ma­tam spe­ci­ālā gla­bā­ta­vā, ku­rā kat­ram ska­pim ar šau­te­ni ir sa­va at­slē­ga. Un pa­šā cie­ma­tā šau­te­nes ne­maz ne­ie­nes. Brau­cot iek­šā tra­sē, šau­te­nēm jau vairs ne­kā­du lie­lā­ku uzma­nī­bu ne­pie­vērš.

Man bi­ja jā­nes ka­rogs olim­pi­ādes no­slē­gu­mā, viss ir sa­lī­dzi­no­ši vien­kār­ši. Ne­kā­da di­žā ka­ro­ga ne­ša­na vai tu­rē­ša­na no­slē­gu­mā ne­sa­nāk, jo diez­gan ātr­i ka­ro­gus aiz­nes, sa­liek vie­tās, un tālāk jau esi tāds pats kā vi­si pā­rē­jie. Ne­kad ne­ti­ka pie­dā­vāts nest ka­ro­gu at­klā­ša­nā, arī noslēgu­mā ne­bi­ja mēr­ķa tikt pie ka­ro­ga. Mēr­ķis bi­ja - iz­cī­nīt me­da­ļu, bet tam ne­daudz pietrū­ka. Tā­pēc arī no­slē­gu­ma sa­rī­ko­ju­mam līdz­i nā­ca tā­das kā mie­les par līdz ga­lam neizdarī­tu dar­bu.”