Olimpiskās spēles Phjončhanā notiks jau drīzumā un mēs turpinām atminēties, ko “Sporta Avīzei” stāstījuši mūsu olimpieši-karognesēji par iespaidiem olimpiskajos ciematos. Šoreiz – hokejists Harijs Vītoliņš par 2002. gada olimpisko Soltleiksitiju.
“Pie ciemata piebraucām naktī. Bija sajūta, ka ieved teritorijā, kas ir aiz dzeloņstieplēm. Policija, visur pīkst, viss jāuzrāda. Viss tumšs... Bija nesaprašana, kur esi ieradies. Nākamajā dienā, kad pamodāmies un redzējām, ka apkārt visur ir mājas un pilns ar sportistiem, priekšstati, salīdzinot ar ierašanos, mainījās.
Karoga nešana bija kas iepriekš nepieredzēts, un piedalīšanās olimpiskajās spēlēs ir augstākais, ko sportā var sasniegt. Pirms tam viss tika skatīts televīzijā, un pirmo reizi man bija dota iespēja būt tur klātienē. Bija vienreizīguma sajūta - ka tādas vairs nebūs. Karogs beigās izrādījās dikti viegls. Pēc tam pats konstatēju, ka visu ejamo gabalu nogāju un nesu karogu, kā vajag, kaut arī citas valstis gan pacēla vienā rokā, gan pavicināja to. Uztraukums tomēr bija liels.
Protams, liela uzmanība bija pievērsta drošībai. Viss tika pārbaudīts pat vairākas reizes - metāla detektors, somas skenerī, bet tas neatstāja paliekošu negatīvu iespaidu, jo viss pārējais bija pozitīvs. Pārbaudes tika uztvertas kā kaut kas neredzēts, bet pie tām ātri pieradām. Likās, ka tam tā jābūt, un īpaši tam uzmanību nepievērsu. Salīdzinot ar lidostu, bija nedaudz ātrāk, lai neveidotos rindas. Apavi nebija jānovelk, ko var prasīt lidostā.
Soltleiksitijā ciematiņš bija ārpus pilsētas, un kājām uz turieni aiziet nebija iespējams. Bija jābrauc ar autobusu. Arī līdz ledus hallei bija tālu. Kad bija brīvdiena, varēja aizbraukt uz pilsētu, noteiktā vietā izkāpt un tajā pašā vietā vēlāk iekāpt atpakaļ. Tie bija domāti tikai olimpisko spēļu dalībniekiem, un tikai ar akreditāciju varēja tikt tajos iekšā.
Dzīvošana bija kā kopmītnēs. Laikam uz četriem cilvēkiem bija viena tualete un duša. Dzīvojām tādos kā mazos dzīvoklīšos, kuros bija divas dzīvojamās istabas, katrā istabā bija pa divām gultām, bet trešā istaba bija viesistaba. Katram bija savs skapis. Televizors laikam bija viens uz visu Latvijas delegāciju. Tā bija kā atpūtas telpa, kurā varēja sekot līdzi, kas notiek citos sporta veidos, vai arī mūsu delegācijas dalībniekiem skatīties, ja viņi netika uz spēli. Droši vien viss ir atkarīgs no tā, cik daudz naudas iztērēja katra olimpiskā komiteja un kā bija paredzēts istabiņas aprīkot. Telefonu mums beigās Artūrs Irbe uz laiku izgādāja uz visiem vienu, jo pats viņš tobrīd dzīvoja ASV, lai mēs visi varētu zvanīt uz kādu numuru un lai būtu lētāk.
Ēšana notika tādā kā lielā bufetē, kā “Lido” restorāns, tikai krietni lielākos izmēros. Tas šokēja, jo tik liels makdonalds vēl nebija redzēts. Tas bija tipiski amerikāniski. Viss bija vienā teltī. Telts bija sadalīta dažādās virtuvēs - bija aziātu ēdieni, itāļu, tur dārzeņi, tur veģetārais...
Ciemats bija liels. Tā bija studentu pilsētiņa, kas tika norobežota. Svaru zāli mēģinājām rezervēt, bet ar garantiju to izdarīt nevarēja, jo daudzi sportisti tajā iesildījās. Atmiņā iespiedies, ka svaru zālē trāpījāmies vienlaikus ar Jamaikas bobsleja komandu. Mēs taisījām savus vingrinājumus, viņi - savējos. Viņi bija jautri veči, kas visu laiku ākstījās, mēģināja dejot, paralēli cilājot svarus.”