Olimpiskās spēles Phjončhanā tuvojas un mēs turpinām atminēties, ko “Sporta Avīzei” stāstījuši mūsu olimpieši-karognesēji par iespaidiem olimpiskajos ciematos. Šoreiz – bobslejists Zintis Ekmanis par 1994. gada olimpisko Lillehammeri.
“Tosezon pāris reizes pasaules kausos biju iebraucis trijniekā. Uz mani kaut kādas cerības lika, un laikam skaitījos viens no tiem, kurš kaut ko var izdarīt. Trīs brīvības gadus biju turpinājis trenēties, gāju uz visu banku un trīs gadus biju sarkanbaltsarkano karodziņu vicinājis. Iecelšana par karognesēju bija pagodinoša.
Ārpusē gaidījām ilgi, liekas, ka arī diezgan auksts bija, un tumšs. Lielākais pārsteigums man bija, kad iegāju stadionā un nokļuvu milzīgo prožektoru gaismā. Pat apjuku. Kā pa pieri iedeva. Kad tagad paskatos, kā es tur, piepūtis vaigus, eju... Tas taču no uztraukuma! Bija arī ģenerālmēģinājums, un arī noslēgumam bija ģenerālmēģinājums, jo nesu karogu arī noslēguma parādē… Tur varēja izrunāties ar citiem karognesējiem. Toreiz to tā neizbaudīju, man bija darbs. Tagad es to izbaudu vairāk, ka esmu bijis karognesējs, ka man ir bijis tas gods. Toreiz... Tāpat kā pirmo medaļu Sarajevā nenovērtēju, sak’, būs vēl daudz!
Dzīvošana ciematā bija finiera mājās. Bija skaļš un trokšņains, bija grūti koncentrēties, jo dzirdēt varēja ne tikai to, kas aiz sienas, bet kas visā mājā notiek. Mājas bija tādas Līvānu tipa, vēl kompaktākas par tām divstāvu. Likās, ka starp divām istabām bija tikai finiera plāksne. Istabiņas nebija lielas, sevišķi, ja ņem vērā, ka bobslejistiem ir daudz mantu.
Ar ēdienu olimpiādē gan viss ir kārtībā. Tur taču ir lielais zviedru galds - ko sirds vēlas. Norvēģijā jau visas tās siļķes, visi tie laši, zivju ēdieni... Tiem es vairāk pievērsu uzmanību. Lašus varēja atēsties visādos veidos.
Ciemats bija diezgan liels, jo tur daudzi dzīvoja. Tas bija pozitīvi, kaut gan citādi olimpiskās spēles daudz neatšķiras no Pasaules kausa posmiem. Vienīgais, ka ir liels ēdienu klāsts, un galvenā izklaide ir aiziet un pieēsties. Jāsaprot, ka mums olimpiskajās spēlēs aizņemtas ir divas nedēļas. Aizbrauc tur, mači ir beigu galā. Noņem divas nedēļas nost no beigām, un tajās visu laiku ir jāstrādā, jādragā, bet, godīgi sakot, gribējās apskatīt vairāk... Reizēm apskaud kamaniņniekus. Viņiem ātri beidzas mači, un viņi var atpūsties.
Par slavenībām runājot, vienreiz ēdu tieši tad, kad pusdienās ieradās arī Norvēģijas karalis Haralds V. Tā jau parasti kāda prominence atnāk vai kāds slavens sportists ir blakus. Neatkarības laikā vienmēr Latvijas premjerus esmu saticis. Mēs jau paši bijām slavenības (smejas).
Nokļūšana līdz trasei vienmēr ir bijis šatlu jautājums. Busi ik pēc kāda laika iet. Atliek tikai plānot, kad uz turieni tikt. Vienīgais, tehnika mums stāvēja garāžās, kuras bijām noīrējuši ārpus olimpiskā ciemata, jo toreiz neatradās trasē.
Drošības pasākumi spēlēs ir pastiprināti, jo masu koncentrācija tomēr ir liela. Tie maz ar ko atšķiras dažādās olimpiskajās spēlēs. Protams, kā vienmēr pārbaude uz metālu un tā tālāk. Viss kā lidostās. Somu izlaiž cauri skenerim, pašam jāiet cauri metāla detektoram.”