Olimpiskās spēles Phjončhanā nav aiz kalniem. Atminējāmies, ka pirms trijiem gadiem “Sporta Avīzē” iztaujājām mūsu olimpiešus par iespaidiem olimpiskajos ciematos dažādās olimpiskajās spēlēs. Bobslejists Jānis Ķipurs zināja stāstīt par 1992. gada olimpisko Albērvilu.
“Bijām kalnos pie trases. Tikai renes sporta pārstāvji - bobslejisti, kamaniņu braucēji un varbūt vēl kādi kalnu slēpotāji. Mums bija tāds kā atsevišķs ciemats, un bija ļoti slikta olimpiskā gaisotne, jo nebija kopības sajūtas. Mitinājāmies lielā 10-12 stāvu viesnīcā, liekas, “Club Med”, kas arī bija tāds kā minimāls olimpiskais ciematiņš. Apkārt sēta, apsardze, ēdināšana iekšā normāla, bet nekas īpašs. Telpas bija lielas, ērtas, un viss nepieciešamais tur bija. Tiešām nevaru atcerēties, kā izskatījās restorāns Laplaņā, kur dzīvojām mēs. Kā jau parasti - siltie, aukstie. Visu dienu vari iet ēst. Ēst, cik gribi.
Galvenais, ka nebijām visi kopā, ka nevarēja redzēt, kā atbrauc no sacensībām ar medaļām kaklā, ienāk ēdnīcā... Tu vari viņus visus redzēt, piesēsties pie blakusgaldiņa, ja gribas, aprunāties. Tāda liela sporta ģimene. Tas olimpiskajās spēlēs ir patīkami.
Kad bija atklāšana, jā, bijām Albērvilā. Tas ir kādus 40 kilometrus no Laplaņas, bet tas bija īsu mirkli. Latvija ar savu karogu, pirmo reizi piedalījāmies ar savu komandu pēc neatkarības atgūšanas. Tas bija emocionāli jauki. Tas arī viss - pārējais bija tādi lieli parasti bobsleja mači. Un man arī īsti neko neizdevās izbaudīt, jo treniņā pāris dienas pēc atklāšanas parādes satraumēju kāju un sacensībās nepiedalījos. Līdz ar to nevarēju nekur pastaigāt un dzīvoju savā ciematiņā viesnīcas numuriņā un skatījos televīziju. Neko īpašu arī neredzēju, pat lielo olimpisko ciematu. Tikai dienā pirms atklāšanas aizbraucām uz Albērvilu un pastaigājām pa ieliņām. Albērvilas ciemats ne no kvalitātes, bet atrautības no pārējiem viedokļa varētu būt vissliktākais variants no visām spēlēm, kurās esmu piedalījies.
Iespējas turpat ciematā trenēties bija minimālas. Man liekas, mums pašiem bija kaut kas līdzi pagrabā, kā to arī šobrīd sportisti dara, kad svaru stienis ir līdzi, palēkā pagrabā vai kādās apakšējās garāžās.
Drošībai arī toreiz pievērsa pienācīgu uzmanību, taču tad vēl nebija bijis 11. septembra. Bija akreditācijas, skeneri, kad iet uz olimpisko ciematu, uz svarīgākām sporta sacensību vietām, tāpat pie bobsleja trases visur bija sētas riņķī un caurlaides. Pat viņu pašu oficiālos lielos autobusus, kā atbrauca no trases uz olimpisko ciematu, speciālā angārā uzreiz dzina iekšā un ar spoguļiem no apakšas pārbaudīja.
Dzīvojām vairāk nekā divus kilometrus virs jūras līmeņa, bet tas netraucēja, jo visu sezonu trases ir vairāk vai mazāk kalnos, pusotra divu kilometru augstumā virs jūras līmeņa. Uz Albērvilu varēja aizbraukt ar tā sauktajiem šatliem, autobusiem, bet gāja tie diezgan reti, kaut arī lielas nepieciešamības pēc tā nebija. Ja nemaldos, varēja arī pasūtīt transportu, taču pārsvarā busi kursēja uz trasi un atpakaļ - bobsleja treniņi, kamaniņu treniņi, kamaniņu sacensības, bobsleja treniņi... Autobusi bija pieskaņoti treniņu un sacensību grafikiem. Tālu nebija jābrauc - četri pieci kilometri.”