Jānis Ķipurs par Albērvilu

Olimpiskās spēles Phjončhanā nav aiz kalniem. Atminējāmies, ka pirms trijiem gadiem “Sporta Avīzē” iztaujājām mūsu olimpiešus par iespaidiem olimpiskajos ciematos dažādās olimpiskajās spēlēs. Bobslejists Jānis Ķipurs zināja stāstīt par 1992. gada olimpisko Albērvilu.

“Bi­jām kal­nos pie tra­ses. Ti­kai re­nes sporta pārstāvji - bob­sle­jis­ti, ka­ma­ni­ņu brau­cē­ji un varbūt vēl kādi kal­nu slē­po­tā­ji. Mums bi­ja tāds kā at­se­višķs cie­mats, un bi­ja ļo­ti slik­ta olimpis­kā gaisotne, jo ne­bi­ja ko­pī­bas sa­jū­tas. Mi­ti­nā­jā­mies lie­lā 10-12 stā­vu vies­nī­cā, lie­kas, “Club Med”, kas arī bi­ja tāds kā mi­ni­māls olim­pis­kais cie­ma­tiņš. Ap­kārt sē­ta, ap­sar­dze, ēdināša­na iek­šā nor­mā­la, bet ne­kas īpašs. Tel­pas bi­ja lie­las, ēr­tas, un viss ne­pie­cie­ša­mais tur bi­ja. Tiešām ne­va­ru at­ce­rē­ties, kā iz­ska­tī­jās res­to­rāns Lap­la­ņā, kur dzī­vo­jām mēs. Kā jau paras­ti - sil­tie, auk­stie. Vi­su die­nu va­ri iet ēst. Ēst, cik gri­bi.

Gal­ve­nais, ka ne­bi­jām vi­si ko­pā, ka ne­va­rē­ja re­dzēt, kā at­brauc no sa­cen­sī­bām ar me­da­ļām kak­lā, ie­nāk ēd­nī­cā... Tu va­ri vi­ņus vi­sus re­dzēt, pie­sēs­ties pie bla­kus­gal­di­ņa, ja gri­bas, aprunā­ties. Tā­da lie­la spor­ta ģi­me­ne. Tas olim­pis­ka­jās spē­lēs ir pa­tī­ka­mi.

Kad bi­ja at­klā­ša­na, jā, bi­jām Al­bēr­vi­lā. Tas ir kā­dus 40 kilo­met­rus no Lap­la­ņas, bet tas bi­ja īsu mir­kli. Lat­vi­ja ar sa­vu ka­ro­gu, pir­mo rei­zi pie­da­lī­jā­mies ar sa­vu ko­man­du pēc ne­at­ka­rī­bas at­gū­ša­nas. Tas bi­ja emo­ci­onā­li jau­ki. Tas arī viss - pā­rē­jais bi­ja tā­di lie­li pa­ras­ti bob­sle­ja ma­či. Un man arī īs­ti ne­ko ne­iz­de­vās iz­bau­dīt, jo tre­ni­ņā pār­is die­nas pēc at­klā­ša­nas pa­rā­des satrau­mē­ju kā­ju un sa­cen­sī­bās ne­pie­da­lī­jos. Līdz ar to ne­va­rē­ju ne­kur past­ai­gāt un dzī­vo­ju sa­vā cie­ma­ti­ņā vies­nī­cas nu­mu­ri­ņā un ska­tī­jos tele­vī­zi­ju. Ne­ko īpa­šu arī ne­re­dzē­ju, pat lie­lo olim­pis­ko cie­ma­tu. Ti­kai die­nā pirms at­klā­ša­nas aiz­brau­cām uz Al­bēr­vi­lu un past­ai­gā­jām pa ie­li­ņām. Al­bēr­vi­las cie­mats ne no kva­li­tā­tes, bet at­rau­tī­bas no pā­rē­jiem vie­dok­ļa va­rē­tu būt vis­slik­tā­kais va­ri­ants no vi­sām spē­lēm, ku­rās es­mu pie­da­lī­jies.

Ie­spē­jas tur­pat cie­ma­tā tre­nē­ties bi­ja mi­ni­mā­las. Man lie­kas, mums paš­iem bi­ja kaut kas līdz­i pa­gra­bā, kā to arī šo­brīd spor­tis­ti da­ra, kad sva­ru stie­nis ir līdz­i, pa­lē­kā pa­gra­bā vai kā­dās apakš­ējās ga­rā­žās.

Dro­šī­bai arī to­reiz pie­vēr­sa pie­nā­cī­gu uz­ma­nī­bu, ta­ču tad vēl ne­bi­ja bi­jis 11. sep­tem­bra. Bi­ja ak­re­di­tā­ci­jas, ske­ne­ri, kad iet uz olim­pis­ko cie­ma­tu, uz sva­rī­gā­kām spor­ta sa­cen­sī­bu vie­tām, tā­pat pie bob­sle­ja tra­ses vi­sur bi­ja sē­tas riņ­ķī un caur­lai­des. Pat vi­ņu pa­šu ofi­ci­ālos lie­los au­to­bu­sus, kā at­brau­ca no tra­ses uz olim­pis­ko cie­ma­tu, spe­ci­ālā an­gā­rā uz­reiz dzi­na iek­šā un ar spo­gu­ļiem no apakš­as pār­bau­dī­ja.

Dzī­vo­jām vai­rāk ne­kā di­vus kilo­met­rus virs jū­ras lī­me­ņa, bet tas ne­trau­cē­ja, jo vi­su se­zo­nu tra­ses ir vai­rāk vai ma­zāk kal­nos, pus­ot­ra di­vu kilo­met­ru augs­tu­mā virs jū­ras lī­me­ņa. Uz Albēr­vi­lu va­rē­ja aiz­braukt ar tā sau­kta­jiem šat­liem, au­to­bu­siem, bet gā­ja tie diez­gan re­ti, kaut arī lie­las ne­pie­cie­ša­mī­bas pēc tā ne­bi­ja. Ja ne­mal­dos, va­rē­ja arī pa­sū­tīt trans­por­tu, ta­ču pār­sva­rā bu­si kur­sē­ja uz tra­si un at­pa­kaļ - bob­sle­ja tre­ni­ņi, ka­ma­ni­ņu tre­ni­ņi, ka­ma­ni­ņu sacen­sī­bas, bob­sle­ja tre­ni­ņi... Au­to­bu­si bi­ja pie­ska­ņo­ti tre­ni­ņu un sa­cen­sī­bu gra­fi­kiem. Tā­lu ne­bi­ja jā­brauc - čet­ri piec­i kilo­met­ri.”