Kur pazudis treneris?

Pēc Rio spēlēm tauta mazliet pasprakšķēja par sportistu solīto un izcīnīto, bet sporta funkcionāri mēģināja savā vidē aktualizēt vai piefrizēt jautājumu par sistēmas zobratiem. Pavisam klusu maliņā bija nolīdis vai nolikts tāds personāžs kā treneris, lai gan tieši minētajai kastai parasti ir vistiešākie nopelni savu audzēkņu iznācienos.

Ja kāds saka, ka sporta sistēmu vajag reorganizēt, mainīt vai pārstartēt, tad - kā šajā gadījumā bez trenera? Kā iztikt bez tā cilvēka, kas pēc mammas un tēta, sportista dienas kārtībā ir nākamais? Kāpēc mēs trenera institūcijai esam veltījuši pastarpinātu nozīmi vai tādu kā dvieļu pakaramā funkciju, lai gan patiesībā šis cilvēks veido, audzina, iedvesmo un virza savu audzēkni - ne tikai pa olimpisko taku... Pat dalot prēmijas par augstajiem sasniegumiem, treneris saņem mazāk, lai gan, ja tā padomā - viņš taču ir sportam atvēlējis ne mazāk (pat vairāk!) kā uz skatuves izbīdītais censonis. Ja vēl pieliek klāt zināšanas, kompetenci un pieredzi, kas nāk līdz ar gadiem, trenera personībai, kā saka tirgū, nebūtu cenas vai tā ir ļoti augsta. Ja šis cilvēks ir diriģents vai orķestris, ja viņš loba sīpola mizu, acis nemirkšķinot, un spēj ar savu pedagoģisko viedumu vienlīdz labi pielietot gan pletni, gan rociņas pieturēšanu - runa ir par tā saukto mācību treniņu procesu - kā viņu var necelt debesīs?

Bet mēs neceļam un pateikšu kāpēc... Tāpēc, ka trenera arodam mūsu sporta sistēmā nav iedots ne tikai vajadzīgais materiālais novērtējums, bet sistēma kopumā pret šo tēlu vai darbojošos personu izturas kā pret zobu tīrīšanu - tas ir jādara, tā tam būt. Mēs nevis prasām no viņa zināšanas, bet gan procesu - jo kādam taču ir tas cilvēks jātrenē... Cik treneru pēc Rio spēja sabiedrībai daudzmaz skaidri izstāstīt, kas notika ar viņa audzēkņiem sezonas, četrgades vai karjeras nozīmīgākajā startā? Cik vispār no viņiem gribēja par to runāt? Bet te ir sākums un gals attiecību kultūrai, mijiedarbībai, kas nosaka daudzas lietas, tai skaitā - sportista meistarības pielietojumu, ko noteikti pavadīs veiksme, ja vien iesaistītās puses vispār saprot, kāda ir viņu loma attiecīgajā projektā. Kaut vai pludmales volejbolistu tēvi varēja tagad dalīties pārdomās, kas viņu aprēķina precībās neizdevās? Jo pēc Londonas taču rēķināja...

Klausos, ko pēc audzēknes izcilā starta runā cilvēks, kas sauc sevi par treneri un brīnos - kā šādam aprobežotam indivīdam vispār ļauj strādāt ar profesionālajiem atlētiem? Tādu taču nevar laist tuvumā pat veselības grupām, tāds pat savus paša bērnus piebeigs... Bet, šis varens, savu domu grib nodot pasaulei, izmantojot laikmeta virinātavas. Varbūt, ka starp treneri un sportistu pa vidu izskrēja melns kaķis un kā jau daždien dzīvē, rakstura nesaderība, nosaka sarunas toņkārtu. Taču mēs šeit nerunājam par pubertātes vecuma kaislību piemēriem - te, kā braukdams par vienvirziena ielu, treneris pusmūža vecumā, aizvainotas vecmeitas pozā, sāk ar mazajiem pirkstiņiem drebināt viedtālruņa programmatūru, lai nodotu vērotājiem mistisku zemtekstu, ko saprot tikai viņa iedomu un iztēles pasaule. Sak, pietikšot tēlot treneri, ja jūs saprotat par ko ir runa... Neviens nesaprata! Gods godam, sportiste nenolaidās līdz sava trenera neprofesionalitātei, viņa nemazgāja veļu, jo - ko viņa var palīdzēt šādam nelaimīgam cilvēkam, kas vienkārši laimīgu apstākļu sakritības rezultātā bija nonācis pie augsta sasnieguma sporta un atskārta (vai nemaz neatskārta), ka viņam šajā vidē nav ko darīt, ka viņš to nesaprot... Ka viņam nav neviena priekšnoteikuma, lai sauktu sevi par treneri, ja neskaita formālo ierakstu Ministru Kabineta rīkojumā, kad viņu aicinās pēc prēmijas par nopelniem... Tad viņš tur stāvēs lepns, starp daudzajiem kolēģiem - augsti paceltu galvu. Un premjers spiedīs roku un viņš pretī teiks - paldies, mēģinot izspiest no sevi samocītu smaidu un teikuma beigās droši vien nomurminās kaut ko par godu un valsti...

Latvija nav tik bagāta ar resursiem, lai spētu saskatīt un izlolot talantus no katra pagalma vai skolas un tieši tāpēc, katrs, kas šajā procesā piedalās, nedrīkst būt gadījuma cilvēks vai nepraša. Jo viņam - trenerim - ir dota rokās ne tikai svilpe un hronometrs, bet deleģēta milzu atbildība pret jaunā cilvēka likteni. Neticēsiet, bet Latvijas olimpiskajā delegācijā tur, tālajā Brazīlijā, bija ne tikai augstāk minētais treneris/dīvainis, bet arī tāds trenētājs, kas no savas vietas sporta arēnā, sacensību laikā apsaukāja savu audzēkni vārdiem, kas liktu sarkt pat cietumniekiem-recidīvistiem. Vēl bija tāds, kas atgriezās no olimpiskā komandējuma, demonstratīvi otrādi uzvilcis visu, ko sauca par olimpisko uniformu - laikam, tāds kā sava veida protests pret iespēto... Skaidrā prātā jau tādus kumēdiņus neizspēlē, bet nav jau teikts, ka šis Latvijas olimpiskās delegācijas dalībnieks bija dzēris. Viņš sevi sauca par Treneri.

Lūk, un tādi vai līdzīgi ļaudis nonāk pie mūsu cerībām - viņus audzina, trenē, māca, lai gan paši būtu skolā sūtāmi. Prasīsiet papīrus - viņi atnesīs ticamus atestātus un diplomus... Tātad - ir jāprasa kaut kas vairāk par formālo izglītības atskaiti. Jāiedziļinās personības dziļumos, jo tas vēlāk simts punktu atstarosies viņu skolniekos. Tāpēc saku - treneru videi Latvijā ir nepieciešams kvalitatīvs rentgens, lai šī vide atindētos no pārpratumiem, no nejēgām. Tiekam prom no absurdās padomju sporta dogmas - rezultāts par jebkuru cenu, kas diemžēl daudzos spora veidos Latvijā vēl ir norma un tiek paaudzēs pārmantots kā kaut kas unikāls. Pietiks zombēt apkārtējos ar uzspēlētu lētu fanātismu, kam ir sliktāks segums kā Latvijas auto ceļiem. Ja treneris cauri gadiem nav bijis savā vietā - un profesijā var arī netrāpīt! - sastrādāto aiz viņa nesavāks arī Harijs Poters...