Kapteinis. Ar baudu

Šodien Vācijā un Francijā sākas pasaules čempionāts hokejā, un Latvijas izlases kapteinis arī šajā turnīrā – nu jau kā ierasts – būs Kaspars Daugaviņš. Šis ir Kaspara portrets, ko Sporta Avīzes slejās varēja lasīt 2016. gada pavasarī.

Dzimis un audzis pilsētā, bet dziļi sirdī - īsts lauku vecis. Vārda vislabākajā nozīmē. Kopā ar viņu varētu iet izlūkos, apceļot pasauli, doties pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vai piecas dienas svinēt kāzas Latgalē... Viņš mīl parunāt, taču arī iet un dara. Viņš ir tāds, kādam jābūt Latvijas hokeja izlases kapteinim! Lai arī - savulaik Kaspars Daugaviņš izveda no pacietības pašu Artūru Irbi un vēl kaudzi veterānu. Un nemaz neslēpj - daudziem kritis uz nerviem, jo nekad nepiekāpās. Un negrasās to darīt arī tad, kad nāks jaunie un dos pa muti. Lai tikai pamēģina atņemt vietu!

Gandrīz sadedzināja karjeru

Kārtējais hokeja pavasaris un kārtējais Latvijas valstsvienības treniņš! Te pēkšņi Kaspars saļimst uz ledus. Sadursmē ar Jāni Andersonu, kurš aizvada pirmo treniņu pēc pievienošanās komandai, Daugaviņš saņem sitienu ar nūju pa seju. Sekundes rit, un apkārtējo satraukums pieaug - uz vēdera guļošais kapteinis sāpēs dauza kājas pret ledu. Pēkšņi sakopo spēkus un mēģina pamest laukumu, bet noslido vien piecus metrus un sabrūk vēlreiz. Ar baltu dvieli rokās piesteidzas treneri - tas nekavējoties sāk ieņemt sarkanu nokrāsu... Asinis tek lejā arī pa roku. Ar neveikliem un apdullušiem soļiem 27 gadus vecais uzbrucējs beidzot tiek aizgādāts līdz ģērbtuvēm. Treniņš turpinās, it kā nekas nebūtu noticis, bet malā stāvošo sejās manāms satraukums. Vai spējat iedomāties Latvijas izlasi bez Daugaviņa, bez kapteiņa?

Taču nebija tālu, lai Kaspars nemaz nekļūtu par hokejistu. Un tas viss zaudējuma dēļ spēlē, kurā viņš nemaz nepiedalījās. 1996. gadā aizsargs Sandis Ozoliņš kļuva par pirmo un līdz šim vienīgo latvieti, kurš virs galvas cēlis Stenlija kausu. Pusfinālā tika pieveikta niknākā konkurente Detroitas Red Wings. Taču nākamajā sezonā komandas tikās atkāroti, un šoreiz barjera izrādījās nepārvarama - Kolorādo Avalanche piekāpās sešos mačos.

Dusmas par zaudējumu Kasparam bijušas tik milzīgas, ka dedzinājis ilgi un rūpīgi krātās hokejistu kartītes. «Labi, ka likvidēju tikai pusi. Būtu sadedzinājis tās visas, kas zina, nemaz nekļūtu par hokejistu,» smej Daugaviņš. Otra puse - vairāki maisi - iemainīta pret pirmo hokeja formu. «Viss bija par lielu. Kaut ko pielīmēja, kaut ko nogrieza. Tobrīd pilnīgi viss bija deficīta prece - sākumā man nebija nekā.» Pēc tam ar nepacietību gaidīti Ziemassvētki, lai tiktu pie jaunas nūjas un slidām. Neko vairāk svētlaimei nevajadzēja.