Nostāties uz kājām

Aigars Apinis © Romāns Kokšarovs, F64

5.lapa

MOTIVĀCIJU SMEĻAS EMOCIJĀS

Invalīdu sports Latvijā laika gaitā ir audzis. Šobrīd tas sevī ietver 23 dažādus sporta veidus un vairāk nekā 200 sportistus. To lielā mērā veicinājusi ir publicitāte, ko nodrošinājuši galvenokārt Apiņa panākumi. «Aigars ir pirmais, kas spēja sasniegt rezultātus bez sevišķa budžeta, ar savu fanātismu un labu cilvēku palīdzību. Viņš ir pirmais, kas sāka runāt par paralimpisko sportu,» norāda Dadzīte, piebilstot - pirmais un būtībā vienīgais, kam bijušas tik daudzas iespējas stāstīt. Sportot gribētāju skaits pastāvīgi aug, turklāt ne visi tiecas pēc medaļām un naudas prēmijām. «Lielākā daļa gib būt sabiedrībā, pilnveidot savu dzīvi.»

Aigaru Apini Latvijā sabiedriskās vietās atpazīst. Patīkamu piemēru gadu gaitā ir sakrājies pietiekami. Viens no pēdējiem - nesen tirgū nav izdevies iemānīt pārdevējai naudu par maizi... «Tas ir forši! Man patīk šādas patiesas cilvēku emocijas, nevis tās uzspēlētās, kas bieži vien ir pēc panākumiem. Tad nāk visādi cilvēki manā tuvumā pagorīties. Kad panākumu nav, par mani aizmirst,» tiešs ir Apinis. «Cilvēki bieži vien nāk klāt un saka, ka es viņus iedvesmoju cīnīties. Šādi vārdi arī man dod stimulu tiekties pēc jauniem sasniegumiem. Ja redzi, ka esi palīdzējis kādam, nevari apstāties - gribas tikai iet uz priekšu.»

«Bērni viņu vienkārši apbrīno! Ne tikai bērni - arī jaunieši, pieaugušie,» novērojusi Dadzīte. To apstiprina arī Aigars Bolis, ar platu smaidu sejā stāstot, kā reiz jaunieši pēc uzstāšanās kādā skolā piegājuši pie Apiņa un teikuši: «Respect!» Apinis Latvijā jūtas mīlēts un novērtēts. «Redzu, ka cilvēki novērtē to, ko mēs darām. Par spīti grūtībām, mēs sportojam, pārstāvam Latviju. Jūtu, ka mūs ciena, jo mēs nešmaucamies, nelietojam dopingu, nespēlējam totalizatorus. Tautai patīk patiesas emocijas.» Un Latvijas paralimpiskā sporta ikona, kā viņu dēvē Dadzīte, cer, ka kādreiz kādas sacensības varētu parādīt arī kāds no Latvijas telekanāliem. «Redzot, cik liela ir tautas mīlestība, man nav šaubu, ka tauta gribētu redzēt arī paralimpisko sportu televīzijā. Tikai netiek dota šāda iespēja. Saka: jums nav reitingu. Kā televīzijas var zināt, kādi ir reitingi, ja nekad nav pat mēģināts rādīt?!» Apinis pauž neizpratni.

Apinis godīgi atzīst - savulaik pat ir apsvēris domu par pārcelšanos uz ārzemēm, kur apstākļi ir nesalīdzināmi labāki. «Kādreiz esmu apsvēris ideju startēt zem citas valsts karoga. Tādas domas ir bijušas. Konkrēti piedāvājumi no citām valstīm nav bijuši, bet pašam šādas domas pa galvu ir maisījušās. Tomēr padomāju un sapratu - mans liktenis laikam ir būt tam, kurš nes Latvijas vārdu pasaulē, kurš iznes smagumu paralimpiskajā sportā, lai pēc tam citiem būtu vieglāk. Gan jau arī mums uzspīdēs siltāka saulīte. Ar gadiem daudz ko jau esam panākuši, bet, protams, daudz vēl jākārto,» secina sportists. «Latvijā mani mīl kā sportistu, kā cilvēku. Uz ielām nepazīstami cilvēki nāk klāt un saka paldies. Nevienā citā valstī to nesagaidītu.»

Turpinājumu lasi nākamajā lapā