Levits: Jāmainās gan partijām, gan arī sabiedrības attieksmei pret tām

Par augstākās izglītības pārvaldības reformu, par Otrā pasaules kara atceres novērtējumu mūsdienās, atvērto latvietību, valdības darbu un budžeta prioritātēm, kā arī kritērijiem Saeimas atlaišanai – saruna ar Valsts prezidentu Egilu Levitu.

- Jūs esat izteicis gatavību piedalīties augstākās izglītības pārvaldības reformas izstrādē - vai šis process un reforma tiešām bija jāsāk ar tiesā apstrīdētu lēmumu par Latvijas Universitātes rektora Indriķa Muižnieka neapstiprināšanu?

- Notikumi Latvijas Universitātē iekustināja plašāku diskusiju, kā darbojas mūsu augstskolas, kur ir problēmas un kādi ir iespējamie risinājumi. Notikumi ap LU bija katalizators arī sabiedrības diskusijai, kurā arī aktīvi līdzdarbojas gan prese, gan politiskā vide, gan augstskolas. Kas attiecas uz Latvijas Universitātes rektora gadījumu - es negribētu paust par to personīgu viedokli, jo šis jautājums šobrīd ir tiesas kompetencē. Tas ir no visiem viedokļiem nelaimīgs gadījums, kuram nevajadzēja būt, bet ja nu tā ir noticis, tad tas ir jārisina atsevišķi no jautājuma par augstskolu nākotni.

- Vai IZM ieceltas padomes tiešām varētu palīdzēt izglītības kvalitātes uzlabošanā - vai tikai pastiprināt politisko kontroli pār augstskolu naudas plūsmu un mazināt to autonomiju?

- Universitāšu jeb augstskolu padomju modelis ir viens no risinājumiem, un tāds ir daudzās pasaules valstīs. Izšķirošs ir jautājums, kāda ir šī padomes kompetence, statuss un kā tiek iecelti tās locekļi, un kāda ir to atbildība. Tas nedrīkst būt tāds pats padomju modelis, kāds bija agrāk - politizētas uzņēmumu padomes. Tā tas nedrīkst būt. Pieļauju, ka tas arī tā nav domāts - vienkārši cilvēki uzreiz atceras šo slikto analoģiju ar politizētajām padomēm. Šobrīd arī valsts uzņēmumos vairs nav šādu politizētu padomju. Augstskolu padomēs būtu jābūt cilvēkiem, kuri «saprot drēbi», ja tā var teikt, kuriem ir vīzija par augstskolas attīstību, kuri redz augstskolu gan no iekšpuses, gan ārpuses, gan to, kāds ir attiecīgās augstskolas uzdevums attiecībā pret Latvijas sabiedrību kopumā. Es domāju, ka tas nav vienīgais, bet tas varētu būt labs risinājums. Katrā gadījumā tas būtu diskutējams jautājums - par šādu jēdzīgu padomju izveidošanu, kas palīdzētu akadēmiskajam personālam, rektoram, virzīt augstskolu virzienā uz kvalitāti.

- Jūs noteikti esat iespaidu pilns par Otrā pasaules kara sākuma 80. gadadienas atceres pasākumiem Varšavā. Jūs uzskatāt par pareizu Polijas valdības lēmumu - neaicināt Vladimiru Putinu uz šiem pasākumiem?

- Polijas valdības lēmumu es nevēlētos komentēt. Bet šo jautājumu [par Putina neuzaicināšanu] es pārrunāju, tiekoties arī ar Polijas prezidentu Andžeju Dudu. Atceres pasākumos piedalījās arī Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers, kurš uzstājās ar ļoti labu runu. Kā zināms, Polija bija pirmais Otrā pasaules kara upuris - 1939. gada 1. septembrī tai uzbruka Vācija, bet 17. septembrī - padomju karaspēks. Vācijas prezidents bija ielūgts, jo Vācijai ir demokrātiskai valstij atbilstoša nostāja attiecībā uz savu pagātni, attiecībā uz tiem noziegumiem, ko paveica valsts visā Eiropā, tajā skaitā Latvijā, 2. pasaules kara laikā. Vācijas prezidents atgādināja par to savā runā un atbilstoši demokrātiskas valsts pašcieņai arī lūdza piedošanu. Ja šāda nostāja, kas atbilst demokrātiskas valsts principiem, būtu arī no Krievijas puses, kas ir Padomju Savienības idejiskā, politiskā un juridiskā mantiniece, tad arī Krievija būtu ielūgta šajā pasākumā. Tas ir skaidrojums [Putina neuzaicināšanai], kā es to saprotu no prezidenta A. Dudas. Arī viņš pasākumā runāja par Eiropas tautu ciešanām, kā arī norādīja - ja Vācija būtu saņēmusi demokrātisko valstu pretsparu pēc Austrijas un tad Čehijas daļas pievienošanas, kas bija skaidri starptautisko tiesību pārkāpumi un palika nesodīti, tad, iespējams, Otrais pasaules karš nemaz nebūtu sācies. Ja Vācija jau pašā sākumā būtu «dabūjusi pa pirkstiem», tā nebūtu gājusi tālāk, izteicās Duda. Viņš arī pievērsās mūsdienu notikumiem - Krimas aneksijai, kas ir kaut kas neiedomājams 21. gadsimtā. Tāpēc starptautiskajai kopienai uz to ir jāreaģē un nav jāakceptē šāds starptautisks pārkāpums. Manuprāt, šāda Polijas prezidenta runa bija ļoti adekvāta.

- Latvijas sabiedrība jūtīgi reaģē uz Otrā pasaules kara atceri - jūs, piemēram, 8. maijā būtu gatavs doties pie Uzvaras pieminekļa nolikt ziedus?

- Mēs atzīmējam Otrā pasaules kara beigas 8. maijā, un attiecīgi tās tiek ceremoniāli atzīmētas Latvijā. Pie Uzvaras pieminekļa? Es domāju, ka tas varētu palikt nesaprasts... manuprāt, tā nav pareizā vieta. Turklāt es to nesaucu par Uzvaras, bet par okupantu pieminekli. 8. maijā ir citas vietas, kur to atzīmēt - Brāļu kapos.

- Jūs bijāt pamanījis Krievijas televīzijā pausto, kas tika nodēvēts par naida runu pret jums - ka esat palīdzējis Latvijā ieviest pret etniskajām minoritātēm vērstu likumdošanu? Jutāties aizskarts?

- Man tas šķiet tāds margināls gadījums. Jā, es par to lasīju. Tas, protams, bija ļoti muļķīgs apgalvojums, bet es nevaru reaģēt uz visām pasaules muļķībām.

- Jūs pirms savas ievēlēšanas un ievēlēšanas laikā runājāt par «atvērtās latvietības» jēdzienu. Kādām jābūt tā praktiskajām ieviešanas metodēm?

- Atvērtā latvietība, manuprāt, ir latvietība 21. gadsimtā. Mūsu valsts balstās uz latviešu nāciju, uz tiem, kas sevi uzskata par latviešiem. Šo nāciju definē latviešu valoda, kultūra un izpratne par mūsu vēsturi un pasaules skatījums. Skats uz pasauli no latvieša viedokļa ir pilnīgi citāds nekā, piemēram, no šrilankieša viedokļa (pie manis tikko uz pieņemšanu bija Šrilankas vēstnieks, tāpēc tāda analoģija). Latviskums ir resurss, bagātība, kas satur mūs kopā kā latviešus, kā pilsoņus, lai mēs kopā veidotu sabiedrību un valsti. Latviskums ir saistviela, kas mūs satur, lai veidotu šo valsti. Latvietība ir kaut kas apzināts, tas nav iedzimts, tāpēc tas ir jānodod tālāk caur skolu un ģimeni, lai tas neizplēnētu. Latvijā ir daļa cilvēku, kas sevi apzinās piederīgus citai tautībai, bet viņi ir laipni aicināti latviešu valodas un kultūras lietojumā - neviens nav traucēts būt par poli vai krievu, arī piedaloties latviskuma kopšanā. Atvērtā latvietība noraida to, ka katra tautība dzīvo savā «aizgaldā» un attīstīta savus priekšstatus par Latvijas valsti. Atvērtajā latvietībā kā praktisks elements ir ļoti svarīga mazākumtautību skolu pāriešana uz apmācību latviešu valodā - jābeidz skolu segregācija pēc valodas principa un jāpāriet uz mācībām kopējā - valsts valodā, kas ir latviešu valoda. Skolu reforma tāpēc ir ļoti svarīga, tā ir jāturpina un jāpanāk, lai arī bērnudārzos runā tikai latviski, jo bērni jau valodu apgūst visātrāk. Vienlaikus Latvijas valsts ir ļoti pozitīvi noskaņota pret mazākumtautību valodām un kultūru - kas var būt kā papildu mācību priekšmets skolās tiem, kam tā ir dzimtā valoda. Pēc būtības tas ir visu Eiropas valstu modelis, kā sadzīvot nācijām.

- No jūsu ievēlēšanas runas visspilgtāk palicis atmiņā izteikums par «mēslu izmēšanu» no mājas. Vai redzat šī procesa sākumu? Kā tas izpaužas?

- Es domāju - ir sācies un turpinās. Attiecībā uz korupcijas apkarošanu - es ticu, ka mūsu tiesībsargājošās institūcijas šajā jomā strādā un cīnās, kā var. Es domāju, ka likumdevējam vēl ir zināmas iespējas uzlabot viņu darbu - izdarot izmaiņas dažos procesuālos likumos, kas atvieglotu, piemēram, mantas konfiskāciju. Tas radītu tādu kā preventīvu efektu.

- Kā jūs to domājāt - bez tiesas sprieduma atņemt mantu?

- Nē, ne gluži. Piemēram, Īrijā - ja tu nevari pierādīt savas mantas legālu izcelsmi, tā tiek konfiscēta. Protams, es tagad izsakos vienkāršoti - tur ir noteikts process, kur var aizstāvēties pret to. Tas ir izrādījies par visai efektīvu līdzekli vairākās Eiropas valstīs. Mums ir parādījušies likumu iedīgļi šajā jomā, kurus, protams, var vēl pastiprināt.

- Likumība un tiesiskums ir tie jēdzieni, ko esat uzsvēris kā būtiskus - bet, piemēram, kā iet kopā veselības aprūpes likumā nostiprinātais nosacījums par 20% algu pielikumu medicīnas darbiniekiem ar valdības tekstu - nē, naudas nav? Ir tādi likumi, kurus drīkst neievērot?

- Redziet, tas lielā mērā saistās ar to, ka pirms vēlēšanām partijas bija sasolījušas vairāk, nekā tās spēj īstenot. Domāju, ka nākamajās vēlēšanās vēlētājiem vajadzētu atcerēties, kuras partijas ir nopietni ņemamas, kuras sola tikai to, ko var īstenot, un kuras - sola visus pasaules labumus. Līdz ar to tagad rodas zināmas problēmas. Taču Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam ir laba taktika, kur viņš iespējamo budžeta izdevumu palielinājumu dažādām, pilnīgi leģitīmām vajadzībām (budžeta prasījumos nav neleģitīmu vajadzību) skatās ne tikai šī gada budžeta, bet arī nākamā un aiznākamā gada budžeta ietvaros. Tad ir vieglāk panākt kompromisu - šogad vēl ne, nākamgad, aiznākamgad jūs dabūsiet to, ko gribat. Šāda ielikšana laika rāmī tomēr piederas pie solīdas budžeta politikas. Eiropas Savienībā veido piecu gadu budžetu, mums Ministru prezidents ir ieviesis šo laika rāmi diskusijā, un esmu samērā drošs, ka koalīcijas partneri to sapratīs. Jo ir tā - vai nu tu nedabū neko, vai nu īsteno savu vēlmi nākamgad vai aiznākamgad.

- Vienas partijas valdībā - Jaunās konservatīvās partijas - līderis Jānis Bordāns, piemēram, izceļas ar apbrīnojamu atklātību publiskajā telpā: viņš, piemērām, intervijā žurnālā Ir pasaka: varam ierosināt arī premjeru nomainīt, ja nenotiks kā gribam. Vēlāk arī LTV pasaka, ka valdībai jābūt pretimnākošai jautājumā par LU vadības, ģenerālprokurora nomaiņu un Valsts drošības dienesta jautājum,ā un viņi savukārt būtu maigāki budžeta prasībās. Vai tādi verbālas šantāžas elementi jūs nemulsina?

- Katra partija koalīcijā vēlas īstenot savus principus, bet katra partija arī zina, ka tai nav vairākums, tai ir jāpanāk pārējo četru partiju akcepts savai vēlmei. Tas spiež būt mērenākiem savā politikā un retorikā. Tā teikt - nepārstiegrot loku. Es domāju, ka visi koalīcijas partneri apzinās, ka, ja arī visas savas vēlmes nevar īstenot, tad, koalīcijai izjūkot un attiecīgai partijai paliekot opozīcijā, tā nevarēs īstenot neko.

- Kā jūs vērtējat valdības darbu?

- Es valdības un Ministru prezidenta darbu vērtēju kā labu un situācijai atbilstošu.

- Vai redzat iespēju tai izvirzīt kādus savus uzdevumus, kas būtu prioritāri risināmi? Pat sasaucot valdības sēdes ar savu darba kārtību?

- Valdība ir uzsākusi vairākas reformas, kuras es uzskatu par jēdzīgām un atbalstu, tāpēc neredzu nepieciešamību sasaukt sēdes ar savu darba kārtību. Budžeta veidošanas procesā es gan esmu norādījis uz vairākām likumdošanas prioritātēm, kas man šķiet svarīgas no Latvijas valsts demokrātijas viedokļa: sakārtot politisko partiju finansējumu tā, lai tas būtu līdzvērtīgs Igaunijas un Lietuvas risinājumiem. Domāju, ka partijām varētu būt zināma gatavība to darīt. Tāpat arī mediju jautājumi: mediji ir ļoti svarīgi ne tikai kā komunikācijas līdzeklis, bet to pastāvēšana ir arī valsts drošības jautājums. Tādēļ, pilnībā atbalstot to, ka sabiedriskajiem medijiem ir jāiziet no reklāmas tirgus, uzskatu, ka tas ir arī atbilstoši jākompensē no valsts budžeta, lai nenovestu pie sabiedrisko mediju darbības sašaurināšanās. Tas pats attiecas arī uz jautājumu, ko pārrunājām ar Ministru prezidentu, ka valstij ir jāturpina atbalsts drukātās preses piegādēm ar kompensāciju Latvijas pastam, jo, ja tas atkristu, tas būtu diezgan katastrofāli un ļoti daudzi abonenti būtu zaudēti. Valdība ir piekritusi to darīt, kaut gan sākumā tas laikam kādas paviršības dēļ bija aizmirsts. Es esmu norādījis uz šādiem specifiskiem momentiem un redzu, ka tas ir atradis dzirdīgas ausis mūsu valdības koalīcijā.

- Jāteic, ka partijas uzticamības reitingā no sabiedrības puses atrodas zemākajā pozīcijā. Jūsuprāt, finansējuma palielinājums institūcijai, kurai ir tik zems uzticamības reitings, kaut ko mainītu?

- Es zinu par partiju zemo reitingu. Bet demokrātija nevar funkcionēt bez partijām. Nav iespējama kombinācija - ir demokrātija, bet nav partiju. Līdz ar to ir jāmainās gan partijām, gan arī sabiedrības attieksmei pret tām. Partijām ir jāveic funkcijas, kādas tām ir demokrātiskā iekārtā, un tam ir nepieciešami līdzekļi. Ir pareizi, ka tie tiek iegūti pamatā no valsts budžeta, lai samazinātu atkarību no privātiem sponsoriem. Jo Latvijas apstākļos sponsori ļoti reti kad ir altruistiski, viņiem vienmēr ir savas vēlmes. Visai valstij kopumā šo sponsoru vēlmju apmierināšana ir daudz, daudz dārgāka nekā samērā nelielās summas, ko izmaksātu partiju darbība. Partijām jābūt pietiekami lielām, ietekmīgām, tām jākonsolidē viedoklis dažādos sabiedrībai būtiskos jautājumos, nevar būt tādas «viena jautājuma» partijas. Lai to veiktu, ir nepieciešamas konferences, semināri, tam vajag noteiktus līdzekļus, lai partijas kļūtu ietekmīgas, solīdas, mūsu demokrātijas līmenim atbilstošas. Igaunijā un Lietuvā tas funkcionē jau diezgan ilgu laiku.

- Jūs iezīmējāt skeptisku attieksmi pret Kārli Ulmani kā pret Valsts prezidenta amatu uzurpējušu. Bet sakiet, kāda attieksme jums ir, piemēram, pret Valdi Zatleru, kurš savulaik atlaida Saeimu un tad ienāca politikā ar savu partiju?

- Valdis Zatlers bija leģitīmi ievēlēts prezidents. Kārlis Ulmanis pildīja Valsts prezidenta amatu, nevis bija ievēlēts saskaņā ar Satversmi - uz to es arī norādīju. Vienlaikus man jāsaka, ka Kārlis Ulmanis ir ļoti liels Latvijas valstsvīrs: bez viņa mērķtiecības un gribasspēka 1918. gadā izveidot Latvijas valsti... būtu grūti iedomāties, kā to paveiktu. Ir jābūt pietiekamai cieņai un respektam pret Kārli Ulmani, bet no 1934. līdz 1940. gadam viņš valdīja pretrunā Satversmei, un to mēs nevaram ignorēt.

- Vai jums ir kādi kritēriji, pēc kuriem vadītos jūs, lai izšķirtos par šādu soli - atlaist Saeimu?

- Jā, ir šādi kritēriji - ja valdība pietiekami ilgi nav rīcībspējīga. Valdībai jābalstās uz vairākumu Saeimā - ja pastāv nespēja izveidot šādu vairākuma koalīciju, tad Valsts prezidentam ir atkal iespēja nodot jautājumu par Saeimu izlemšanai ārkārtas vēlēšanās. Teorētiski šāda situācija var būt, bet aktuālajā situācijā neredzu tam pamatu. Ārkārtas vēlēšanas ir ārpus mūsu politiskā redzesloka.

- Jūs esat paplašinājis padomnieku korpusu. Un daudziem no viņiem ir ļoti sarežģīti formulēti uzdevumi amatu nosaukumos. Kāpēc tāda izvēle?

- Jā, padomnieku loks ir plašāks, bet tikai daži no viņiem ir pilna laika strādājošie, vairāk ir nepilna laika vai ārštata padomnieku. Es mēģinu ap sevi pulcēt cilvēkus, kuriem ir, manuprāt, labas un pareizas, svarīgas domas, kas attiecīgos brīžos var sagatavot kādu jautājumu, kas man šķiet svarīgs.

- Amats ir pieskaņots cilvēkam?

- Nē, tas ir pieskaņots jautājumiem, ar kuriem es nodarbojos. Tā kā Valsts prezidentam ir jānodarbojas ar ļoti daudziem jautājumiem, man ir kompetents personu loks, pie kuriem varu vērsties.

Es piekrītu, vairākiem padomniekiem ir varbūt neparasts amatu formulējums, bet tas ir saistīts ar manu redzējumu, kā valstij jāattīstās šī gadsimta 20. gados. Tāpēc man ir padomnieks, piemēram, viedajās tehnoloģijās (Rolands Lappuķe), jo viedo tehnoloģiju politika ir ļoti būtiska Latvijas valstij. Turklāt Latvijai ir ļoti lielas iespējas izrauties pasaulē tieši šajā jomā, jo mēs esam maza, ļoti fleksibla valsts. Šajā jomā mums citas valstis nav neko daudz priekšā savā attīstībā. Ja mēs uzsvērtu šo politiku ar dažādiem pasākumiem, tas varētu daudz ko dot gan politiski, gan ekonomiski.

- Vai jums būs padomnieks kultūras jautājumos?

- Jā, es esmu par to domājis. Pieļauju, ka varētu būt nepilna laika padomnieks kultūras jautājumos.

- Jums ir ļoti intensīva darba kārtība, un katrā pasākumā sakāt runu, kas prasa ļoti lielu iedziļināšanos tematā. Kas jums raksta runas?

- Es pats sadarbībā ar padomniekiem. Bet ir tā, ka, piemēram, šodien uzrunā Saeimā [uzsākot jauno plenārsesiju] - tie ir vairāk mani akcenti, ko esmu iekļāvis.

- Cik bieži esat Jūrmalas rezidencē? Vai nevajadzētu to pārdot?

- Pāris dienas esmu tur bijis. Valsts prezidenta kanceleja ir tikai ēkas īrnieki, bet īpašnieki ir Valsts nekustamie īpašumi, kuri šobrīd ES fondu programmā gatavo ēkas ārējās siltināšanas remontu. Par iespējamo pārdošanu vai nepārdošanu arī lai domā īpašnieks.

- Vai jums bija Vācijas pilsonība? Mums redakcijā cilvēki ir vaicājuši, kad esat no tās atteicies...

- Nē, es neesmu bijis Vācijas pilsonis. Es un mana ģimene esam Latvijas pilsoņi.