Otto Ozols: Pašreizējā valdība ir ļoti nelabvēlīga demogrāfijas atbalsta politikai

Saruna ar publicistu, Eiroparlamenta deputāta kandidātu no Latvijas Reģionu apvienības (LRA) Otto Ozolu (Mārtiņu Barkovski) par to, kāpēc viņš iesaistījies politikā; par pašreizējās valdības attieksmi pret demogrāfijas jautājumiem; vai reģionālā reforma risina depopulācijas problēmas un par «patiesības ministriju» medijos.

- Kāpēc nolēmāt iet politikā? Vai kāds jūs uzrunāja?

- Nē, tas bija mans paša lēmums. Es pats uzrunāju LRA. Es ilgi meklēju partiju, kura būtu man atbilstošāka un kurai varētu pievienoties. Konstatēju, ka tā varētu būt LRA. Maza, ārpusparlamenta opozīcijas partija. Sākumā mani pat aicināja uz lielākām partijām, bet, kad redzēju, kas notiek ar šo valdību, es iekšēju apsvērumu dēļ nevarēju tām pievienoties. Es jau ilgi balansēju uz robežas, ka varētu iesaistīties politikā. Īstenībā es lobēju demogrāfiskās lietas, un man bija nepieciešamība runāt ar visu partiju spektru. To es vairāk vai mazāk sekmīgi darīju visus iepriekšējos gadus. Pēc šīm Saeimas vēlēšanām mēģināju runāt ar vienu, otru, trešo [partiju], par to, ka ir kaut kas reāli jādara ar demogrāfiju, jo ir force majeure ārkārtas situācija. Mēs kā tauta burtiskā nozīmē izmirstam. Ir jārīkojas nekavējoties, bet es ieraudzīju pilnīgu vienaldzību. Pašreizējā valdība ir ļoti nelabvēlīga demogrāfijas atbalsta politikai. Ja skatāmies uz visām pārējām ES, OECD valstīm, tad Latvija šajā ziņā ir bezatbildīga. Ar šo valdību nav iespējams runāt par šīm lietām. Kad es to sapratu, tad man nekas cits neatlika kā meklēt politisko platformu, kurai pievienoties un šos jautājumus aizstāvēt publiskās politikas jomā.

- Demogrāfijas lietas ļoti aktīvi darba kārtībā iekļauj arī Nacionālā apvienība. Viņi pat centās izveidot atsevišķu ministriju vai sekretariātu, kuru vadītu viņu galvenais demogrāfijas lietu bīdītājs - Imants Parādnieks.

- Pareizi darīja. Visu cieņu viņiem, ko viņi ir darījuši. Pozitīvas tendences parādījās jau Kučinska valdības laikā. Visu cieņu Kučinska kungam, kurš divus gadus izrādīja sapratni un atbalstu demogrāfijai, bet viņi tagad ir ārā no spēles un NA iniciatīvas šajā jautājumā tiek sabotētas. Problēma ir tā, ka šaurpierīgā Latvijas politiskā domāšana darbojas tā - ja viena partija ir paņēmusi kādu problēmu, tad pārējās politiskas greizsirdības dēļ to ēd nost un neatbalsta. Es vienkārši sapratu, ka ir jāpaplašina to partiju loks, kuras ar šo jautājumu uzstājas principiāli un aktīvi. Parādnieks faktiski ir dēmonizēts, izstumts ārā. Līdz ar to neiet uz priekšu arī demogrāfija. Tas nedrīkst būt tikai vienas partijas jautājums.

- Dažkārt rodas iespaids, ka dēmonizēts tiek ne tikai Parādnieks, bet arī pati demogrāfijas problēma, kura tikai tumsoņām un atpakaļrāpuļiem nozīmīga un cilvēka individuālajai brīvībai pretrunīga. Atcerēsimies saukli - neviens nevar piespiest mani dzemdēt.

- Jā, arī pašu tematu dēmonizē, un tas man vienmēr ir licies dīvaini - kāpēc tā notiek? Visas atbildīgas valstis, Ziemeļvalstis, Francija, Luksemburga, Dānija, Igaunija demogrāfijai velta vidēji 2,5% no IKP. Viņi taču nav muļķi. Viņi zina, ko dara. Igaunija sāka aktīvi šajā jomā darboties jau padsmit gadus iepriekš. To darīja liberālās partijas, kas Igaunijā ir mūsu Vienotības analogs. Viņi ļoti principiāli pateica, ka aizstāvēs ģimenes ar bērniem. Tāpēc viņiem ir mazāka emigrācija un stabilāka situācija. Viņi šo izmiršanu ir apstādinājuši. Kāpēc Latvijā tiek vulgarizēta šī problēma? Kāpēc ir šī aktīvā pretdarbība? Tā ir latviešu kā nācijas eksistenciāla lieta. Ja nebūs cilvēku, kas runā latviešu valodā, mēs izbeigsimies. Tā nav tikai nacionālā problēma, tā ir arī ekonomiskās un politiskās stabilitātes problēma. Tajā brīdī, kad mums sāk trūkt cilvēku, mums tie jāsāk ievest no ārpuses, kas uzreiz detonē citus procesus - radikālismu, populismu. Somijā, Vācijā, visās atbildīgās valstīs par to runā, bet pie mums Kariņš, prezentējot savas valdības deklarāciju, pat nepieminēja vārdu - demogrāfija. Vai viņš no kosmosa atlidojis? Šis pašnāvnieciskais aklums lika man piecelt pakaļu no dīvāna un pateikt - es eju politikā un par šīm lietām neklusēšu.

- Nav šaubu, ka demogrāfiskie jautājumi Latvijai ir ļoti aktuāli, bet tie pārsvarā ir risināmi mūsu valsts iekšienē. Tad jau bija jāstartē Saeimas vēlēšanās, jo ES līmenī diez vai šos jautājumus var risināt.

- Iepriekš es darbojos nevalstiskajā sektorā un runāju ar visām partijām. Pirms vēlēšanām teicu, ka nejaukšos pa vidu un atbalstīšu jebkuru atbildīgu partiju, kura strādās ar šiem jautājumiem. Vienotība teica, ka par to runās, NA pats par sevi, arī ZZS un JKP teica, ka tas viņiem ir svarīgi. Man ar Bordānu bija ļoti konkrēta saruna. Visi viņi sasolīja, bet tagad, kad ir nonākuši Saeimā (es vēl nebiju iesaistījies nevienā partijā), Bordānam saku - jūs taču solījāt, ka atbalstīsiet demogrāfiju. Viņš vienkārši atšuvās no manis. Vienu reizi, otru, trešo. Kur te ir atbildība? Tu pirms vēlēšanām stāvi ar plakātu uz ielas, ka bērnu pabalsts būs 150 eiro, bet tad, kad bija jāapstiprina budžets, viņi sabotēja priekšlikumu, kurš nodrošinātu pensiju nemazināšanos jaunajām mammām. To varēja mierīgi izdarīt. Reirs šo lietu noraka. Pārējie, kas iepriekš bija solījuši, skatījās pretējā virzienā. EK ir vairākkārt aizrādījusi, ka Latvijā ir diskriminējoša attieksme pret sievietēm pensiju jautājumā.

- Nav nekādu garantiju, ka tiksiet ievēlēts Eiroparlamentā. Vai neievēlēšanas gadījumā paliksiet politikā?

- Stājoties LRA, uzreiz pateicu, ka neesmu viesmākslinieks. Ja esmu nolēmis iesaistīties politikā, tad esmu to izdarījis. LRA ir maza, centriska partija. Es mēģināšu tai uzrakstīt stāstu. Cilvēkiem skaidrāk saprotamu. Tajā būs trīs vaļi - demogrāfija, izglītība, aizsardzība. Pēc savas politiskās pārliecības esmu lenartmerists. [Igaunijas kādreizējā prezidenta] Lennarta Meri slavenā frāze - vislabākais veids, kā mazināt nevienlīdzību sabiedrībā, ir investīcijas izglītībā. Viena lieta, ko nesaprotu, kāpēc tiek sabotēta demogrāfija, bet otra lieta, ko nesaprotu, kāpēc tiek sabotēta izglītība? Šobrīd Kariņš šantažē nabaga skolotājus. Tas, ka skolotājiem pamatlikme ir 710 vai 750 pirms nodokļiem, ir precīzs signāls, ka tiek iznīcināta arī izglītība. Ja politiķi sabotē demogrāfiju un izglītību, tad tas nozīmē, ka viņi burtiskā nozīmē rok kapu valstij un nācijai. Es eju politikā, lai runātu skaļi par šīm lietām un mainītu šo attieksmi. Somijā saka - mēs ticam, ka atbilde uz jautājumu, kāpēc Somijā ir tīrākais gaiss, mazākā korupcija un laimīgākie cilvēki, slēpjas izglītībā. Izglītība ir dārga valstij, bet nezināšana izmaksā vēl dārgāk. Mums jāatgriežas pie situācijas, kad skolotājs ir augstākā prestiža profesija, sabiedrības morālais mugurkauls. Tā kā tautskolotājs 19. gadsimta beigās. Tikai tad varam runāt par gudru, konkurētspējīgu sabiedrību, kuru nevarēs apmuļķot ne radikāļi, ne populisti.

- Izglītības jautājums ir arī viens no argumentiem, kāpēc nepieciešama reģionālā reforma, jo esošais administratīvais iedalījums it kā neļaujot optimizēt skolu tīklu. Kā raugāties uz šo reformu?

- Partijai, kuras biedrs esmu, ir otra lielākā pārstāvniecība reģionos. Mums ir lieliski speciālisti, kuri saprot tās lietas. Piemēram, Valkas mērs Vents Armands Krauklis. Šīs lietas vienkārši nevar atrisināt Rīgā, ministrijas kabinetos ar lineālu izmērot teritorijas uz kartes. Depopulācija turpinās. Mēs ejam demogrāfiskajā bedrē, kas nozīmē, ka mums vajadzēs vēl slēgt un slēgt. Mums jādomā nevis kā skolas slēgt, bet kā tās piepildīt. Jādomā, kā šo reformu veikt saprātīgi, ar galvu, jo nevar tos pašus kritērijus, kas ir Pierīgā, izmantot, teiksim, Viļakā. Brutāli slēdzot skolas, kuras neatbilst kaut kādam parametram, nozīmē nokaut tur pēdējo dzīvības asnu.

- Vai pieteiktā reforma risina depopulācijas jautājumu, un vai šis jautājums šīs reformas kontekstā vispār tiek skatīts?

- Absolūti netiek skatīts. Viņi rīkojas kā apbedīšanas birojs. Atbrauc, konstatē, savāc un nokopj. Uz lietām jāskatās kompleksi. Jādomā, ko darīt, lai cilvēki neaizbrauc. Par to netiek domāts. Ja tādos tempos tas turpināsies, tad drīz mums būs vajadzīga vēl viena administratīvā reforma, jo lauki turpina iztukšoties. Iztukšojas arī reģionālie centri, kuri padsmit gadu laikā ir zaudējuši vairāk nekā 20% no iedzīvotājiem un strauji noveco.

- No Rīgas bieži vien tiek izteikti pārmetumi, ka reģionos tiek mākslīgi uzturētas darba vietas, kuras varētu arī likvidēt un tādējādi ietaupīt. Varbūt tieši otrādi, lai samazinātu depopulāciju, nepieciešams subsidēt jaunu darba vietu radīšanu un veco saglabāšanu?

- Sāksim ar to, ka šī reforma tiek virzīta bez nopietnas diskusijas ar cilvēkiem, kas tur dzīvo. Pūce ievācās VARAM, sazīmēja karti un var sākt cirst. Šai reformai bija jābūt izspriestai, sabiedrībai izskaidrotai, bet tas nav noticis. Vai šāda reforma var būt sekmīga? Var. Esmu pētījis Eiropas pieredzi. Somija ir gandrīz tikpat liela kā Vācija. Vācijā dzīvo 80 miljoni, Somijā 5,5 miljoni. Tajā pašā laikā Somija ir sociāli konkurētspējīga, ekonomiski konkurētspējīga, tur ir spēcīga armija, izcila izglītības sistēma. Milzīga teritorija ar mazu iedzīvotāju blīvumu un vēl sliktāku klimatu nekā Latvijai. Viņi spēj apsaimniekot šo lielo teritoriju ar mazo iedzīvotāju daudzumu. Tas nozīmē, ka arī mums tas ir iespējams. Arī pie viņiem Ziemeļsomija, Karēlija ir dotētas teritorijas, bet tur ir panākts, ka bērni šajās nomaļajās teritorijās iegūst tikpat konkurētspējīgu izglītību kā Helsinkos vai Turku. Viņi spēj būt gan sociāli atbildīga valsts ar normāli attīstītiem reģioniem un tajā pašā laikā viena no konkurētspējīgākajām ekonomikām visā pasaulē. Tas nozīmē, ka ir iespējams gudri šīs lietas izlīdzināt.

- Politisko darba kārtību lielā mērā nosaka arī pati sabiedrība, jo politiķi atsaucas uz to, pēc kā attiecīgajā brīdī ir politiskais pieprasījums. Starp politiķiem un sabiedrību ir mediji, kuri šo pieprasījumu translē un atsevišķos gadījumos arī veido. Kāda ir mediju loma, lai mūsu sabiedrība attīstītos pēc labākajiem pasaules paraugiem, ņemot vērā, ka esat pazīstams kā visai ass mediju vides kritiķis?

- Varbūt es esmu ass, bet cenšos nebūt ļauns. Medijiem ir tā pati problēma… Kā jau teicu, demogrāfija nav tikai šaurs ģimeņu atbalsta jautājums. Tai ir plašāks konteksts. Mediji cīnās par izdzīvošanu, jo viņiem strauji krītas patērētāju skaits. Auditorija samazinās, un mediji ir zem vai uz izdzīvošanas robežas. Tad sākas problēmas, ir jāmeklē no malas dažādi finansējumi, un līdz ar to reizēm parādās kvalitātes problēmas.

- Ņemot vērā latviešu valodas lietotāju mazo skaitu pasaulē, vai nebūtu lietderīgi izskatīt jautājumu par mediju subsidēšanu no valsts puses, līdzīgi kā tas ir ar partiju finansēšanu?

- Te, protams, rodas jautājums - kurš un kā pārdalīs to naudu? Ir jau bijuši mēģinājumi. Vienu gadu Kultūras ministrija pārdalīja lielas summas dažādiem medijiem, un tā pārdale izskatījās visai tendencioza. Pagājušo gadu pārdalīja SIF (Sabiedrības integrācijas fonds), un atkal šī naudas pārdale izskatījās ļoti iezīmēta. Tajā pašā laikā es domāju, ka ir jābūt šim atbalstam. Žurnālistam ir jābūt sabiedrības sargsunim, bet žurnālists nedrīkst pārvērsties par šakāli, par politiķu asinssuni. Viņam jābūt maksimāli neatkarīgam. Par subsidēšanu ir jādomā, jo žurnālistam ir jābūt labi izglītotam, labi atalgotam, lai viņš varētu godprātīgi nodarboties savā profesijā. Latvijā medijos nedarbojas pašregulācija. Žurnālistikas standarti tiek pārkāpti diezgan bieži. Ir virkne žurnālistu, kuri ievēro šos ētikas standartus, bet ir mediju grupējums, es viņus saucu par «patiesības ministriju», kuri tos ievēro ļoti selektīvi. Jābūt kādai neatkarīgai institūcijai, kas precīzi definē, kurā brīdī ir un kurā nav noticis pārkāpums, un sabiedrībai to detalizēti izskaidro. Šobrīd ik pa brīdim kāds bļaustās - tas žurnālists vai tas medijs ir tendenciozs, bet nepaskaidro, kurā brīdī ir bijis tas pārkāpums.

- Tiklīdz sabiedriskajā televīzijā uz diskusiju raidījumu tiek aicināts kādai grupai nevēlams dalībnieks, tā sākas klaigāšana, kāpēc tāds tiek aicināts. Ir acīmredzama vēlme, lai publiski izskanētu tikai viens, «pareizais» viedoklis.

- Mani arī šokēja, ka LTV raidījumā 1:1 bija intervija ar komponistu Jāni Lūsēnu un viņš pateica kaut ko, kas kādam nepatika, un pēkšņi sākās tā saucamo liberāļu, es viņus lieku pēdiņās, brēkšana, kā kaut ko tādu sabiedriskais medijs var rādīt. Viens no liberālisma pamatprincipiem, kuru kādā literārā stāstā definēja Voltēra biogrāfe Elizabete Hola, skan: man var nepatikt tavs viedoklis, bet esmu gatavs mirt par iespēju tev to paust. Tas ir fundamentāls pamatprincips. Es Lūsēnu cienu kā ļoti gudru, talantīgu cilvēku, kura mūzika ir cilvēkus iedvesmojusi gadu desmitiem. Tagad pēkšņi pateikt, ka Lūsēns ir jācenzē un viņa izteikumiem ir jābūt iepriekš saskaņotiem. Cilvēki mīļie… nu kur vēl tālāk? Tāpēc es bieži pieminu šo «patiesības ministriju», kas ir viens šaurs grupējums, kurš dvēselē iezīdis šo augstākās patiesības monopolu. Tas mani biedē.

- Turklāt nedēļu pirms šīs Lūsēna intervijas viens no lielākajiem Latvijas spēļu zāļu īpašniekiem Jānis Zuzāns šajā pašā raidījumā varēja netraucēti stundu stāstīt, cik labas ir spēļu zāles un kāds sliktums būs sabiedrībai, ja tās tiks slēgtas.

- No savas pieredzes varu teikt, ka viens medijs, kurš vienmēr sevi pozicionē kā svētākais no svētākajiem, žurnālistikas ētikas «svētā govs», gatavoja par mani rakstu un «aizmirsa» man piezvanīt. Nepajautāja manu viedokli. Līdzīgas lietas esmu ievērojis citos gadījumos. Cits «svēts» medijs veica pētījumu par demogrāfijas problēmu. Apsveicami, tikai priecājos, bet viņi bija pilnībā ignorējuši Saeimas demogrāfijas apakškomisijas pārstāvju viedokli, Demogrāfijas centra viedokli, viņu izdarīto un plānoto rīcību. Viņiem šie cilvēki nepatīk, un viņi ar viņiem vienkārši nerunā. Tas norāda uz tendenciozitāti, un viņi ir piekrāpuši savus lasītājus, solot viņiem objektivitāti, bet tajā pašā laikā ignorējot būtisku informācijas avotu. Par Zuzānu. Var man viņš vai viņa darbība patikt vai nepatikt, bet tā ir LTV žurnālistu izvēle, un es to respektēju.