Par Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām un Latvijas deputātu ietekmi EP, Eiropas drošību un attiecībām ar Krieviju, kā arī Valsts prezidenta vēlēšanām un Jaunās Vienotības nākotni saruna ar Eiropas Tautas partijas grupas vicepriekšsēdētāju, EP deputāti Sandru Kalnieti (Jaunā Vienotība).
- Iepriekš intervijā jūs sava lēmuma maiņu par kandidēšanu vēlēšanās pamatojāt ar ETP interesēm un vēlmi stāties pretī populistiskiem veidojumiem. Cik lielā mērā tas ir aktuāli Latvijā? Vai šeit Jaunās Vienotības (JV) galvenie pretinieki arī būs populisti?
- Pietiekami lielā mērā. Tas mandātu daudzums, ko Saeimas vēlēšanās saņēma Bordāna partija un Kaimiņa partija, liecina, ka ir liels iedzīvotāju skaits, kas ir neapmierināti ar pastāvošo situāciju un kuri varētu vēlēties kaut ko mainīt. Viss, protams, ir atkarīgs no tā, kas būs partiju sarakstu «velkošie» cilvēki.
- Latvijas apstākļos JV tomēr ir saskatījusi iespēju strādāt kopā ar jaunveidotiem populistiskiem spēkiem valdībā. Cik tas ir perspektīvi, jūsuprāt?
- Es nenorakstītu tos kā pilnībā populistiskus spēkus. Jo Latvijā atbalsts populistiskiem spēkiem ir savijies ar nepieciešamību pēc paaudžu maiņas politikā. Turklāt - Latvijas vēlētāji uz Eiropas fona izskatās samērā labi: mums nav vienas ļoti lielas partijas, kā Cipra partija Grieķijā vai Podemos Spānijā, kas ar vienu populisma vilni var iegūt vairākumu parlamentā. Mums ir trīs jaunas partijas, kas ieguvušas pārstāvniecību Saeimā, kas katra paņēma savu neapmierinātā elektorāta daļu: Attīstībai/Par! - liberāļus, Jaunā Konservatīvā partija (JKP) - nacionāli konservatīvos, kam vairs nepatika Nacionālā apvienība, un KPV LV - nē teicējus, kas bijuši faktiski visās vēlēšanās.
Jūs man vaicājāt par manu motivāciju startēt EP vēlēšanās saistībā ar Eiropas Tautas partiju. ETP ir ieinteresēta pēc iespējas lielākā pārstāvniecībā EP. Pat, ja Latvijas deputātu skaits nav liels, tad tie mūsu deputāti, kas strādā šajā grupā, ir pratuši paņemt proporcionāli daudz lielāku ietekmi nekā to skaits. Sevišķi tagad. Krišjānis Kariņš bija Latvijai tik nozīmīgās Enerģētikas komitejas ETP grupas koordinators, un es - ETP grupas vicepriekšsēdētāja, atbildīga par ārlietām, vērtību un vēstures politikas jautājumiem, kā arī sadarbību ar Austrumu partnerības valstīm. Gan ETP, gan JV ir svarīgi, lai tiktu ievēlēti pieredzējuši deputāti no visām dalībvalstīm un lai mēs varētu parlamentā noturēt savu centrisko, Latvijas svarīgos jautājumus atbalstošo pozīciju. ETP pašlaik ir vienīgā īsti konstruktīvā frakcija EP, kas piedāvā konkrētus problēmu risinājumus jaunajos ģeopolitiskajos apstākļos. Domājot par nākamo parlamentu, izskatās, ka balsu savākšana jebkuram balsojumam būs liels un sarežģīts process. Aptaujas parāda, ka EP palielināsies galēji labējo un galēji kreiso deputātu skaits. ETP partneri varētu būt konservatīvie, kur no Latvijas darbojas Roberts Zīle no Nacionālās apvienības. Vēl būs jāskatās uz liberāļiem un zaļajiem, kuru pozīcijas varētu uzlaboties, bet šīs abas grupas ir diezgan nestabili partneri, ar kuriem ETP intereses pārklājas relatīvi nelielās joslās.
- Par ko būs šīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas Eiropā? Un par ko tās būs Latvijā? Vai vēstījumi ir atšķirīgi?
- Katrā valstī tas būs citādi. Bet vienmēr ir bijis tā, ka EP vēlēšanas dod iespēju vēlētājiem pateikt jā vai nē savas valdības politikai. Bieži vien EP vēlēšanu rezultāti atšķiras no pēdējo nacionālo vēlēšanu rezultātiem. Latvijā, līdzīgi kā Igaunijā un citās valstīs, no kurām ievēlē nelielu deputātu skaitu, balso par personībām. Balso par cilvēkiem, kuri ir labi pazīstami un prognozējami. Ja atskatāmies uz Saeimas vēlēšanu rezultātiem, tad tas, ka JV, pretēji aptauju prognozēm, tika ievēlēta Saeimā, liecina, ka daļa vēlētāju tomēr izvēlējās politiķus, kuri ir pazīstami un ar stabilu sniegumu, nevis tādus, par kuriem nav zināms, kādi viņi politikā būs. EP vēlēšanās pieredze ir ļoti svarīgs faktors, lai gūtu ietekmi pār EP pieņemtajiem lēmumiem. Otrs svarīgs faktors ir valodu zināšanas.
- Vai Latvija ar tik mazu deputātu skaitu, lai cik arī tie būtu labi, vispār var ietekmēt kādu EP balsojumu? Ir precedenti?
- Ir. Piemēram, EP attieksme pret Krieviju. Tieši Latvijas deputāti ar savu aktivitāti panāca, ka EP ieklausījās un novērtēja, cik bīstama kļūst Krievija, pārkāpjot starptautisko tiesību normas, anektējot Krimu un iesūtot it kā neatpazīstamās, bet faktiski pat ļoti atpazīstamās algotņu grupas Donbasā un Luhanskā. Sākotnēji EP attieksme pret šo Krievijas militāro konfliktu bija apmēram tāda pati kā 2008. gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā: nu, tagad mēs te pieņemsim kādus nosodošus paziņojumus, bet pēc kāda laika attiecības atgriezīsies ierastajā gultnē un turpināsies tāpat kā līdz šim. Tolaik liela daļa EP deputātu centās izvairīties no Krievijas rīcības «pārmērīgas» nosodīšanas. Es labi atceros, kā ikreiz, kad Igaunijas, Lietuvas deputāti vai es runājām pret Francijā ražoto raķešu bāzes kuģu Mistral pārdošanu Krievijai, no kuriem vienam bija jābāzējas Baltijas un otram - Melnajā jūrā, franču deputātes nostenējās un novērsa skatienu. Mēs tomēr panācām, ka Mistral netika pārdoti Krievijai un pamazām arī izpratne par Krievijas bīstamību palielinājās. Jāteic, ka Putins ar savu rīcību arī «palīdzēja» panākt ES attieksmes maiņu. Tikko EP Ārlietu komitejā balsoja par manā vadībā izveidoto rezolūciju ES un Krievijas politiskās attiecības, un man jāatzīst, ka tas ir cietākais dokuments, kāds šajā sasaukumā ir pieņemts. Es, rakstot rezolūcijas projektu, izvēlējos skarbu pozīciju, uzskatot, ka, iespējams, tā varētu tikt mainīta vai mīkstināta, frakcijām meklējot kompromisus. Esmu pārsteigta, ka nekas no manis formulētā netika izbalsots, bet faktiski katra tēze tika padziļināta ar detaļām. Ja runā par citām lietām, kuras mūsu deputāti ir ietekmējuši un kas vistiešākā veidā skar Latvijas iedzīvotāju kabatas, tā ir mobilo tālruņu viesabonēšanas vienotu tarifu ieviešana. Pie šā lēmuma ir ļoti daudz darījis Krišjānis Kariņš, jo viņš bija darba grupā, kas ilgstošu sarunu rezultātā, tajā skaitā ar lielajiem sakaru operatoriem, panāca šo vienošanos. Tāpat arī tika noteikti mobilo pakalpojumu tarifu cenu griesti. Par to gandrīz nerunā, bet tas ir ļoti būtisks lēmums, jo mēs taču katrs esam saauguši ar savu mobilo telefonu. Pašlaik rit sarunas par kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformu, un situācijā, kad visām valstīm Brexit dēļ samazina lauksaimniecības finansējumu, mums ir izdevies panākt, ka Latvija ir viena no dažām valstīm, kurām tiešmaksājumus pat nedaudz palielina.
- Atgriežoties pie jautājuma par Krievijas sankciju režīma pastiprināšanu - ko šis process ir devis Latvijai?
- Viens no lielajiem uzdevumiem, kas ir Eiropas Savienībai, arī Latvijai, ir atturēt Krieviju no turpmākiem starptautisko tiesību pārkāpumiem. Latvijai ir gara sauszemes robeža ar Krieviju. Plakana, bez dabiskiem šķēršļiem - kalniem vai mutuļojošām upēm. Primitīvi izskaidrojot, ja es tagad novilktu uz galda līniju, kas atdalītu mūs vienu no otras, un, būdama spēcīga un vēl ar zobenu rokās, vienā brīdī varētu jūs izsist no krēsla, sakot, ka tagad tas ir mans krēsls...
- Tāda Krievijas agresijas iespēja pierobežas valstīs tiešām pastāv?
- Mēs nevaram dalīt ES pierobežas un citās valstīs. Ir kopīga ES robeža, ko veido dalībvalstu robežas. Bieži vien Krievijas paziņojumi, kas iekšpolitisku iemeslu dēļ ir vērsti pret Baltijas valstīm, satur mājienus - mēs jūs vēl atgūsim, mēs jums vēl parādīsim. Ukrainas krīzes dēļ 2014., 2015. gadā Latvijas iedzīvotāji baidījās no Krievijas agresijas, kā liecināja aptauju rezultāti. Tagad nedrošības sajūta ir pazudusi, jo šeit ir paplašināta NATO spēku klātbūtne un valsts budžetā 2% no IKP ir veltīti aizsardzībai. Arī Krievijas ekonomiskā situācija ir cita - sankcijas lēnām drupina Krievijas ekonomiku.
- Jūs teicāt, ka NATO dalībvalstu spēku klātbūtne Latvijā vairo iedzīvotāju drošības sajūtu. Bet to diezvai vairo ASV prezidenta Donalda Trampa izteikumi par ASV atteikšanos būt par NATO finanšu donoru un lomas mazināšanu tajā. Trampa izteikumi jāuztver kā personības izpausme vai arī tas ir skaidrs signāls ES, ka jāveido sava armija?
- Es teiktu - gan, gan. Daudzas lietas, ko Tramps šodien pasaka ļoti asā formā, faktiski jau iezīmējās iepriekšējā prezidenta Baraka Obamas laikā. Es biju viena no Eiropas politiķēm, kas jau 2009. gadā parakstīja atklātu vēstuli Obamam, kurā brīdinājām par sekām, pie kā novedīs ASV militārās klātbūtnes samazinājums Eiropā. Principā ASV intereses aizvien vairāk tiek vērstas Dienvidaustrumāzijas virzienā, kur attīstās pasaules otrā ekonomiskā lielvara - Ķīna, kura sāk audzēt militāros muskuļus. Ne tikai tradicionāli militārā, bet arī augsto tehnoloģiju jomā. Skandāls, kas tagad ir ap Huawei, kura lietotāju dati tiek uzkrāti Ķīnā, ir biedējošs. Es atceros, ka savulaik Latvijas Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim bija Huawei tālrunis - vai tas nozīmē, ka viss, ko Valdis Dombrovskis savulaik runāja, tas viss varētu būt Ķīnas failos? Es ceru, ka viņa pēcteči vairs nelieto Huawei telefonu...
- ...viņiem ir Apple, kas nozīmē, kas viss ir ASV failos...
- ...vai Nokia, kas nozīmē, ka viss ir ES failos... (Smejas.) Tomēr atšķirība ir milzīga. Kā ASV, tā ES ir demokrātijas, kur valda likums. Ķīna ir komunistiska diktatūra, kur tiek rupji pārkāptas cilvēka tiesības. Bet par datu koncentrēšanu un to negodīgu izmantošanu ir jārunā ar Jāni Sārtu (NATO Stratcom izcilības centra direktoru). Kad viņš pastāsta, cik virspusējs ir valstu priekšstats par to, kas patiešām notiek valsts kibertelpā, paliek baisi. Tad es domāju - kā gan mans mazdēls dzīvos? Es jau, ko tad es - aizbraukšu uz Alsungas mežiem un smelšos enerģiju no kokiem...
Bet atgriežoties pie jautājuma par drošību - jā, ASV prezidentam ir liela vara, salīdzinot ar Eiropas valstu prezidentiem, bet arī viņa varai ir ierobežojumi. Turklāt ASV Kongress nesen pieņēma rezolūciju, kas aizliedz izstāties no NATO, un tas Latvijai ir ļoti svarīgs dokuments.
Taču signāli no ASV liecina, ka Eiropai ir jāpalielina izdevumi aizsardzībai, jo ASV nevēlas maksāt lielāko daļu no NATO budžeta.
Es melotu, ja tagad teiktu - jā, nākamo piecu gadu laikā mums būs Eiropas armija. Bet ir jomas, kur bez lielām pārbīdēm var rīkoties gandrīz tūlīt - runa ir par sadarbību kibertelpā. Tas, ka Eiropai ir vajadzīgas kiberaizsardzības spējas, jā, tas ir nenoliedzami. Eiropai arī jāuzņemas līdera loma šīs telpas likumiskajā sakārtošanā. Digitālajā telpā šobrīd nedarbojas nekādi starptautiskie līgumi vai vienošanās, bet bez juridiska ietvara to var izmantot arī ļaunprātīgi. Tāpēc tā ir jāsakārto, par spīti lielo monopolu ārkārtējai pretestībai.
- Pēc Krišjāņa Kariņa izteikumiem, ka viņš jūs redzētu Valsts prezidentes amatā, jūs teicāt, ka varētu apsvērt šo iespēju, ja būtu nopietns priekšlikums. Jūs reāli vērtējat iespēju, ka citi politiskie spēki pieļautu Vienotības pārstāvjiem gan premjera, gan Valsts prezidenta, gan premjera, gan eirokomisāra amatus?
- Pirmkārt, ar mani neviens nav runājis, tāpēc uzskatu, ka tā ir tāda saruna tikai sarunas pēc. Es jau gadiem tieku minēta starp tiem desmit vai piecpadsmit cilvēkiem saistībā ar šo amatu - šobrīd jau teiktu, ka esam tādi, kā lai saka... «aizsēdējušies vai mūžīgie kandidāti». Es arī uz sevi tā skatos, jo man ir ļoti skaidrs priekšstats par politiskajām realitātēm: koalīcijai ir jāvienojas - gan par Valsts prezidenta amata kandidātu, gan par Latvijas Bankas prezidenta amata kandidātu un par Eiropas komisāru. Domāju, ka katrai partijai būs cienījams kandidāts uz katru no šiem amatiem.
Bet par to ir jānotiek koalīcijas partiju sarunām. Šo sarunu centrā ir Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Es nedomāju, ka Jaunā Vienotība vai jebkura cita no koalīcijā esošajām partijām varētu cerēt viena paņemt visus šos amatus. Tāda ir politiskā realitāte.
- Latvijas Bankas prezidenta amats arī ir vienošanās paketē?
- Jā, es tā uzskatu. Latvijas Banka ir neatkarīga institūcija, kas nodrošina mūsu valsts monetāro stabilitāti. Tas ir ļoti atbildīgs uzdevums.
Šobrīd uz bankas reputācijas ir milzīgs traips, kas iezīmējas Ilmāra Rimšēviča kriminālprocesa dēļ. Tas nedrīkst atkārtoties, un partijām ir liela atbildība, izvēlēties pareizo cilvēku šim amatam.
- Jūs pieļaujat, ka JV pārstāvim Valdim Dombrovskim šo koalīcijas sarunu rezultātā varētu nebūt piedāvāts eirokomisāra amats?
- Es neņemos par to spriest, jo šādās sarunās nepiedalos. Pēc mana personīgā vērtējuma - es neredzu šim amatam citu kandidātu kā Valdis Dombrovskis. Kā Eiropas Komisijas vicepriekšsēdētājs viņš ir strādājis, nodrošinot visas Eiropas monetāro stabilitāti, neļaujot nogrimt Grieķijai, kas būtu bijis liels satricinājums arī Latvijas iedzīvotāju kabatām. Viņš ir izstrādājis trīs finansiālās palīdzības programmas Ukrainas reformām, kas Latvijai ir ļoti svarīga valsts gan ģeopolitiskās stabilitātes, gan ekonomisko kontaktu ziņā. Viņš ir ieguvis ļoti labu reputāciju dalībvalstu vadītāju vidū. Eiropas Tautas partijas izvirzītais Manfrēds Vēbers ir ticamākais Komisijas prezidenta amata kandidāts. Viņš augstu vērtē Valdi Dombrovski. Ja Vēbers kļūs par EK prezidentu, tad es neredzu iespēju, ka kāds cits kandidāts no Latvijas, kas turklāt nepārstāvēs ETP grupas partiju, kāda ir Jaunā Vienotība, varētu iegūt cienījamu un svarīgu komisāra amatu EK. Nacionālā apvienība par komisāru, iespējams, gribētu virzīt Robertu Zīli. Tomēr viņa politisko reputāciju, manuprāt, apēno tas, ka viņš kategoriski atteicās no valdības veidošanas Latvijai grūtā brīdī. Viņš bija Nacionālās apvienības premjera kandidāts, Latvija tuvojās politiskai krīzei, bet viņš nebija gatavs uzņemties atbildību, savukārt Krišjānis Kariņš no šīs atbildības neizvairījās, un mums šodien ir valdība, nevis ārkārtas vēlēšanas. JV EP saraksta kandidāts Nr. 2 būtu bijis Krišjānis Kariņš, un es nekandidētu vēlēšanās. Faktiski jau iznāk, ka man ir jākandidē Roberta dēļ... (smejas). Ja nopietni - valstsvīrus raksturo drosme un spēja uzņemties atbildību pat ļoti sarežģītās politiskās situācijās.
- Kā jūs vērtējat Egila Levita kandidatūru Valsts prezidenta amatam?
- Ļoti pozitīvi. Es domāju, ka tas būtu liels ieguvums Latvijas starptautiskajam prestižam, jo Valsts prezidentam ir reprezentatīvas funkcijas un jābūt morālai autoritātei. Šīs īpašības Levitam ir.
- Viņš nav viens no tiem, kurus jūs nosaucāt par «aizsēdējušies kandidāti»?
- Viņš jau iepriekš būtu kļuvis par prezidentu, ja Vienotībā ar milzīgu spēku nebūtu panākts, lai nobalso par citu. Daļa jau tad bija gatava atbalstīt Levitu. Šobrīd koalīcijā esošajiem deputātiem jāapzinās, ka uz viņu balsojumu skatīsies visa Latvija.
- Atklāts balsojums palielina izvēles brīvību?
- Kā deputāts varēs pamatot, kāpēc viņš nebalsoja par Levitu? Šo Latvijā ļoti cienījamo cilvēku?! Man nepatīk viņa mati? Viņa bārda? Tie taču nav nekādi kritēriji! Es neredzu iemeslus, kāpēc par viņu nevarētu balsot.
- Jaunās Vienotības lēmums uzņemties valdības veidošanu ir pozitīvi novērtēts sabiedrībā, jo partijas reitings ir pieaudzis. Vai JV var atgūt to kādreizējo ietekmi, kāda tai bija politikā agrāk? Arī, piemēram, apvienojoties ar Attīstībai/Par! un, iespējams, Jauno konservatīvo partiju?
- Pastāvēs, kas pārvērtīsies, kā teica Rainis. Šajos vārdos ir Jaunās Vienotības nākotnes atslēga. Vecā Vienotība nav atjaunojama. Jaunajai Vienotībai ir jābūt pavisam cita tipa partijai, tādai, par kuru agrāk runāju mūsu kongresos - mums ir jāstrādā kopā, lai cik dažādi mēs būtu. Mums ir vajadzīga iekšējā opozīcija, jo tikai iekšējā opozīcija ved uz realitātes īstu apzināšanos. Mums jāstrādā ļoti iekļaujoši, nevis atstumjoši. Krišjānis Kariņš ir JV priekšsēdētājs, Arvils Ašeradens ir Vienotības priekšsēdētājs. Viņi abi ir cilvēki, kas savā biznesā un dzīvē ir parādījuši, ka viņi prot šādi strādāt. Vienīgi viņiem nevajadzētu ļauties kādas interešu grupas pārmērīgai ietekmei. Tādas interešu grupas ir katrā partijā un cilvēku grupā. Bet laba vadītāja pazīme ir tā, ka viņš apčubina visas interešu grupas, lai katrs jūt, ka viņam partijā ir vieta un nozīme.
Kas attiecas uz ietekmes nostiprināšanu: fragmentācija parlamentā liks meklēt ciešāku sadarbību ar citām partijām. Sadrumstalotība ir izveidojusies protesta balsojuma rezultātā, bet kas tad jauns tur ir radies? Vairāku partiju līdzinieki. Līdziniekiem ir iespēja atrast kopīgu valodu, bet tam ir vajadzīgs laiks un savas vienīgās pareizās taisnības nolikšana plauktā. Latvijas politika ir ļoti personīga, un tikai laiks var palīdzēt nogludināt personiskas nesaskaņas un mazināt personību nesaderību.
- Cik ilgi turēsies Kariņa valdība?
- No malas vērojot, ja šī valdība izturēs šo un nākamo budžetu, kas ir fiskāli negatīvi, tad tā var nostrādāt līdz nākamajām vēlēšanām. Sliktākā gadījumā, var izšķīst īsi pirms tām, bet tad citu valdību būs ļoti grūti izveidot un atkal būs vajadzīgs viens kariņš tādas izveidei. Kā sacīt jāsaka, bez Kariņa nav mieriņa! Es domāju, ka arī jaunie politiķi ātri iemācīsies uzņemties atbildību un kopīga darba principus.
