Daniels Pavļuts: Ja prezidents uzticēs, tad esam apņēmības pilni veidot valdību

Saruna ar apvienības Attīstībai/Par! līdzpriekšsēdētāju Danielu Pavļutu par tikšanos ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, Saeimas vēlēšanu rezultātiem, valdības veidošanu un grūtībām šajā procesā.

- Jūs bijāt pie Valsts prezidenta. Vai teicāt, ka esat gatavi izvirzīt savu premjera kandidātu?

- Mēs esam nominējuši savu premjera kandidātu ar ļoti nopietniem nolūkiem.

- Jā, bet vai teicāt, ka esat gatavi uzņemties valdības veidošanu?

- Prezidents tā mums nevaicāja - vai esam gatavi, un mēs arī uz šādu jautājumu neatbildējām, jo tāds jautājums tieši netika uzdots. Tajā pašā laikā visa šī saruna bija par to, ka mēs apliecinājām savu gatavību ņemt vērā Valsts prezidenta izteiktās vēlmes, kritērijus un novēlējumus par to, ko viņš vēlētos redzēt jaunās valdības darba kārtībā. Par šiem punktiem, gandrīz visiem, varējām teikt, ka tas jau ir mūsu ieskicētajā valdības darba programmā, kuras projektu mēs veidojam kopš nedēļas sākuma. Tajā tas viss jau ir iekšā. Izņemot vienu punktu, ko prezidents jau šīs Saeimas laikā virzīja un kuru vecās koalīcijas partijas neatbalstīja, proti, par pilsonības automātisku piešķiršanu nepilsoņu bērniem. Šī lieta ir Attīstībai/Par! programmā, bet šobrīd nav valdības programmā, jo šis ir viens no jautājumiem, kurā viedokļi topošās koalīcijas dalībniekiem varētu atšķirties. Visi citi punkti ir iekšā. Otra lieta, ko gājām darīt, ir Valsts prezidentam apliecināt savu nopietnību šajās valdības veidošanas sarunās, veidot cieņpilnu dialogu ar visām iesaistītajām pusēm, apliecināt, ka šajā stadijā nevienu nevajadzētu izslēgt un mēs gribam strādāt sešu partiju formātā. Ja Valsts prezidents uzticēs mums veidot valdību, tad mēs tam esam apņēmības pilni caur konstruktīvu darbu koalīcijas sarunās.

Premjeram jābūt tādam, kas spēj līdzināt, spēj veidot dialogu. Cilvēks, kas spēj pretrunīgos viedokļos esošus cilvēkus un partijas dabūt uz vienas strīpas. Ieejot mūsu valsts jaunā simtgadē, ir nepieciešams būvēt jaunu politiskā dialoga kultūru

- Kā vērtējat Latvijas politisko spēku izkārtojumu pēc vēlēšanām no Latvijas valstisko interešu viedokļa?

- Pavisam drīz būs Latvijas simtgade, un jaunajā simtgadē mēs ieiesim ar Saeimu, kura tiešām būs jauna. Ja nekļūdos, būs ievēlēti 65 jauni deputāti. Tas nozīmē, ka Saeima būs atjaunojusies gandrīz par divām trešdaļām. No septiņām ievēlētajām partijām trīs var nosaukt par jaunām vai pajaunām. Jaunas asinis Latvijas politikā ir. Latvijas sabiedrība, vēlētāji ir skaidri pateikuši, ka vēlas pārmaiņas Latvijas politiskajā vidē, un tā ir nobalsojuši. Līdzšinējie politiķi ir saņēmuši zināmu mācību, un viņiem ir par ko pārdomāt. Otra lieta ir tā, ka šī Saeima ir zīmīga ar to, ka izteikti liberāls spēks, kāda ir manis pārstāvētā apvienība Attīstībai/Par! ar atklāti sociāli liberālu darba kārtību neslēpjoties ir tikusi ievēlēta ar 13 mandātiem, un tas, manā skatījumā, ir vēsturisks notikums. Situācijā, kad visā Eiropā, īpaši Centrāleiropā, pieņemas spēkā konservatīvisma vilnis, Latvijas Saeimā liberāļu būs ievērojami vairāk nekā iepriekšējā Saeimā. Ievērojami vairāk. Trešā lieta, ka Saeimas sastāvs ir stipri fragmentēts. Ir piecas partijas amplitūdā no 11 līdz 16 mandātiem. Tas nozīmē, ka būs jāveido valdība no vairāk partijām, nekā ierasts. Ja agrāk pietika ar trim, četrām, tad tagad koalīcijas veidošanas sarunās diskusijas grozās ap to - piecas vai sešas? Koalīcija un Saeima kopumā sanāks diezgan daudzslāņaina, pat raiba, kas uzliek par pienākumu politiķiem šobrīd demonstrēt īpašu spēju veidot dialogu. Pirmās sarunu desmit dienas ir uzrādījušas gan brīnišķīgus piemērus, ka šāds atbildīgas politikas dialogs ir iespējams, gan arī to, ka atsevišķu personu un partiju ambīcijas tiek stādītas augstāk par kopējo valdības veidošanas procesu sabiedrības interesēs.

- Jūs minējāt, ka esat par sešu partiju koalīciju. Cik, jūsuprāt, šāda koalīcija ir reāla, ņemot vērā, ka JKP nostāja ir visai strikta - viņi ar ZZS vienā valdībā kopā neies, jo tāda esot viņu vēlētāju griba?

- Ir jārespektē jebkuras partijas izpratne par to, kādas ir tās vēlētāju vēlmes. Tā ir daļa no politiskā procesa. Tajā pašā laikā es ļoti ceru un paļaujos, ka mēs turpināsim tuvākajās dienās un nedēļās strādāt pie valdības kopējā darbu saraksta. Mums šobrīd ļoti labs dialogs veidojas ar vairākām partijām. No trijām partijām ir saņemti labi, konstruktīvi priekšlikumi, kas integrēti jau šajā topošās programmas tekstā.

- No kurām partijām?

- No Jaunās Vienotības, Nacionālās apvienības, no ZZS rakstveidā šobrīd vēl neesmu redzējis, bet mutiski saņēmām virkni labu priekšlikumu, kas ir pilnībā mums pieņemami. Pagaidām gaidām no JKP un ar KPV LV tiksimies šonedēļ. Iziesim šo satura apli, un esmu diezgan drošs, ka, izejot cauri šādam procesam, mēs atradīsim kopēju izpratni par virkni jautājumu. Iespējams, arī atšķirības. Iezīmējas atšķirīgs redzējums arī nozīmīgos reformu jautājumos. Piemēram, par administratīvi teritoriālo reformu. Interesanti, ka atšķirīgs redzējums iezīmējas tieši no JKP un KPV LV puses. To mums būs jāizdiskutē rūpīgāk. Politiskā procesā ir liels kārdinājums uzstāties ar ļoti skaidru, pat skarbu retoriku, bet tad, kad nonāk līdz darīšanai, kad nonāk līdz valstiskai atbildībai izveidot stabilu valdību, tad es ceru, ka būs zināmas līnijas un vārdi, no kuriem tomēr varēs atkāpties kopējo interešu vārdā.

- Šādā sadrumstalotā koalīcijā ļoti svarīga ir tieši premjera loma. Kādām īpašībām jāpiemīt premjeram, lai viņš varētu saturēt kopā sīki fragmentētu valdību?

- Pirmām kārtām gribu uzsvērt, ka premjeram jānāk no kādas jaunās partijas ar lielāku mandātu skaitu. Te gan jāpiebilst, ka neviena skaidra uzvarētāja nav. Kā teica mans politiskais «tētis» Valdis Zatlers, uzvarēt vēlēšanās nozīmē iegūt 51% balsu. Te nekā tāda nav. Līdz ar to premjeram jābūt tādam, kas spēj līdzināt, spēj veidot dialogu. Cilvēks, kuram ir pietiekama pieredze un personiskās kvalitātes, kas spēj pretrunīgos viedokļos esošus cilvēkus un partijas daudzos dažādos gadījumos dabūt uz vienas strīpas. Tas ir kritiski un izšķiroši. Ieejot mūsu valsts jaunā simtgadē, ir nepieciešams būvēt jaunu politiskā dialoga kultūru. Diemžēl tas, kas ir noticis aizvadītās nedēļas laikā, brīžiem iet gluži pretējā virzienā. Ar to domāju savstarpēju epitetu apmaiņu un… kā lai saka… publisku kašķēšanos. Politiskā konkurence ir normāla lieta. Ja ir vairāki, kas grib būt ministru prezidenti, tad skaidrs, ka kaut kāda spriedze starp viņiem būs, bet ir arī retorikas, izteiksmes īpatnības, kuras nepiedienas šādām situācijām.

- Vai uzskatāt, ka premjeram un finanšu ministram jābūt no vienas partijas?

- Latvijas politiskā sistēma līdz šim ir centusies nepieļaut stiprus premjerus, un premjeram jau nav gluži tādas savas ministrijas. Valsts kanceleja ir izcila iestāde daudzējādā ziņā, bet tai ir daudz funkciju. Finanšu kontrole un budžeta pārvaldība ir galvenais rīks valdības vadītāja rokās. Man tiešām liekas, ka ministru prezidenta un finanšu ministra tandēms ir kritiski svarīgs gan no paša premjera panākumu viedokļa, gan valdības darba kopumā viedokļa.

- Vai tas nozīmē, ja premjers būs jūsu partijas izvirzītais Artis Pabriks, tad jūs būsiet finanšu ministrs?

- Ja tā pavērstos un mēs spētu pārliecināt partnerus saņemt vairākuma atbalstu Saeimā, tad kāds no mūsu redzamiem līderiem, visticamāk, būtu šajā amatā.

- Ņemot vērā, ka jūs esat divu partiju apvienība un Pabriks vairāk nāk no Attīstībai, otrs ministra amats pienākas jums, tas ir, Par!.

- Nē, nē. Pabriks ir bezpartijisks. Mūsu kopīgais premjera kandidāts ārpus jebkādām partiju kvotām. Kandidējis no mūsu saraksta un no mūsu saraksta ievēlēts.

- Tātad par finanšu ministru var tikt izvirzīts arī kāds no Attīstībai, piemēram, Juris Pūce?

- Attiecībā uz jebkuriem posteņiem es negribētu radīt pārpratumus. Mēs šobrīd neesam izlēmuši neko, ne par kādiem amatiem. Mēs esam mērķtiecīgi atteikušies komentēt citu partiju uzdotos jautājumus par amatiem. Skaidrs, ka mēs virzīsim jebkuram amatam labāko nozares profesionāli. Ja jūs jautātu man par maniem nolūkiem, tad esmu visnotaļ atvērts un man vienlīdz interesanti būtu strādāt gan izpildvarā, gan arī Saeimā, jo vēlēšanās kandidēju pirmo reizi un šī būtu mana pirmā iespēja strādāt Saeimā.

- Kādas šobrīd īsti jums ir iekšējās attiecības starp abām apvienības partijām? Vai tiek plānota partiju saplūšana vienotā organizācijā?

- Teikšu vārdus, kuri mūsu apvienības iekšienē ir izskanējuši. Mēs esam nodibinājuši kopdzīvi, kura ir kopjama un turpināma, bet pagaidām neprecēsimies. Mēs jau no apvienības dibināšanas brīža esam teikuši, ka mēs kopīgi strādājam uz mērķi, un šobrīd ir pāragri runāt par organizāciju saplūšanu. Latvijas politiskajā vidē vēsturiskā pieredze rāda, ka ļoti labas sekmes ir bijušas politiskām organizācijām, kas turpina darboties kā apvienības. Savukārt piemērs ar Vienotību, kura saplūda, viņu pašu skatījumā, brīžiem ir traucējis sekmīgi risināt konflikta situācijas un iekšējas krīzes. Tas ir papildu arguments tam, ka šobrīd runas par Attīstībai un Par! saplūšanu nav darba kārtībā.

- Kuras ir jūsu apvienības prioritārās atbildības sfēras?

- Mēs visās sarunās gan pirms, gan pēc vēlēšanām esam skaidri iezīmējuši un potenciālajiem partneriem uzvēruši savas tematiskās prioritātes. Tās ir, atbilstošā secībā - veselības aprūpes reformas. Diskriminācijas novēršana, kas izriet no pagājušā gadā pieņemtā un jau tolaik mūsu apvienības kritizētā veselības aprūpes finansēšanas likuma, ko mēs dēvējām par veselības aprūpes ierobežošanas likumu. Otrkārt, reformu straujāka virzīšana un pabeigšana izglītības jomā visos līmeņos - gan uz kompetenču modeļa pilnvērtīgu ieviešanu un skolotāju apmācību, gan augstskolu atvērtību pasaulei, brīvu konkurenci utt. Trešā lielā lieta ir reģionālās reformas pabeigšana, jo tā ir tieši saistīta ar veselības un izglītības iestāžu tīklu un valsts un pašvaldību iestāžu pakalpojumu pieejamību, sākot no neatliekamās medicīniskās palīdzības un beidzot ar ugunsdzēsējiem. Nemaz nerunājot par pašu reģionālo attīstību, investīciju piesaisti, dzīvotspējīgu attīstības centru, darba vietu radīšanu. Šis ir lietas, kuras mums pirmajā rindā.

- Kā pirmo jūs nosaucāt veselības aprūpi, taču viena jūsu partijas sastāvdaļa - Attīstībai - savulaik visai neatlaidīgi bīdīja vispārējo veselības apdrošināšanas modeli pēc Nīderlandes parauga, kas paredz visai prāvas iedzīvotāju iemaksas šajā apdrošināšanas sistēmā. Vai atkal no jauna netiks virzīts šis modelis?

- Mēs neesam 2014. gadā. Šīs ir 13. Saeimas vēlēšanas, kurās mēs kā apvienība gājām ar vispārēju, no budžeta finansētu veselības aprūpi Latvijā.

- Tātad iepriekšējais modelis vairs netiks pieminēts?

- Tas bija pirms četriem gadiem. Runāsim par to, kas ir, nevis par to, kas kādreiz bijis. Mūsu programma ir vienota. Apvienība nestartēja ar atsevišķu partiju atsevišķiem viedokļiem. Te man jāatzīmē, ka mūsu apvienībai, atšķirībā no dažām citām, ir arī garā programma gana detalizēta. Ja parādīsies kādi jautājumi, kurus līdz šim mēs neesam atrunājuši, tad mēs iekšēji izdiskutēsim kopēju pozīciju.

- Pirms vēlēšanām Kaimiņa vadītā KPV LV bieži spēlēja politisko huligānu lomu. Vēlēšanu rezultāti ir tādi, ka viņiem tagad jākļūst par nopietnu politisko spēku. Vai pēc pirmā sarunu apļa redzat, ka KPV LV kļūst par nopietnu spēlētāju, kuru izteikumos jāieklausās un tie jāņem vērā?

- Ja runājam par maniem subjektīvajiem vērojumiem, tad jau pirms vēlēšanām ievēroju, ka notika zināma stila un retorikas maiņa no KPV LV puses. Pēdējā nedēļā vai pēdējās desmit dienās šīs izpausmes bija citādas nekā iepriekš. Skaidrs, ka šobrīd KPV LV ir jāuztver nopietni. Šī partija ir saņēmusi 16 mandātus, un tad, kad es saku, ka gribam strādāt sešu partiju koalīcijas modelī, tad tur nav nekādas koķetērijas. Tas nozīmē, ka mēs gribam runāt par saturu, mēs gribam strādāt pie koalīcijas izveides ar visām šīm partijām. Te nav vietas spriedelējumiem par to, kurš ir un kurš nav nopietni ņemams. Mani šajā sarunu posmā visvairāk interesē, kādas ir viedokļu atšķirības būtiskajos reformu jautājumos. Šobrīd šķiet, ka par veselību un izglītību būtisku atšķirību nav, bet reģionālā reforma iezīmē interesantu tendenci - līdzšinējās koalīcijas partijas faktiski vienprātīgi atbalsta šo reformu ar būtisku pašvaldību skaita samazināšanu, bet attiecībā uz JKP šī nostāja man nav gluži skaidra. Arī Bordāna kunga publiskie un nepubliskie izteikumi nevieš man skaidrību. KPV LV, šķiet, apsver kādu citu pieeju un modeli, kurš mums ir jāizprot sīkāk.

- Ja tomēr būs piecu partiju koalīcija, tad kura partija, visticamāk, paliks ārpusē?

- Nedomāju, ka būs situācija, kad kāds premjers sēdēs un lems, kuru tad atstāt ārā. Drīzāk mēs varētu nonākt situācijā, kad kāds vai kādi rīkojas veidā, kas padara neiespējamu viņu dalību. Tā ka viņi paši izstājas vai nepiedalās. Man šis scenārijs liekas ticamāks.

- Parasti uzvar tas, kurš vairāk grib uzvarēt. Vai redzat, ka Bordāns patiešām grib kļūt par premjeru?

- Atbildēšu nedaudz citādi par gribu. Mēs esam daudzpartiju topošas koalīcijas situācijā. Lai varētu gribēt kaut ko pārvaldīt, ir jāgrib veidot vienprātību, diskutēt, nevis debatēt, iedziļināties, ieklausīties un rast risinājumus. Tas ir tas, kas ir jāgrib. Daudzpartiju situācijā vienkārši gribēšana pārņemt varu var, tieši otrādi, nostrādāt par ļaunu. Manuprāt, labākais kandidāts būs tas, kurš gribēs un varēs veidot tiltus, būvēt izpratni, saprašanos un virzīt uz priekšu nozīmīgus jautājumus.

- Cik ilgā laikā varētu izveidot jauno valdību?

- Vispirms mums ir jātiek līdz tādam izpratnes un sadarbības līmenim, lai tiktu skaidrībā, kā veidot amatu sadali un sadarbības modeli Saeimā, jo Saeimas pirmā sēde vairs nav aiz kalniem. Gan Saeimas priekšsēdētājs, gan prezidijs, gan komisiju vadītāji tāpat būs jāvēlē. Koalīcijas aprises ir jāiezīmē iespējami ātri. Tāpēc arī Attīstībai/Par! aktivizējas, jūtot, ka pirmā nedēļa nekādu progresu nav nesusi, drīzāk otrādi. Apjukums pieaug, attiecības pasliktinās. Esmu paļāvības pilns, ja vien visas puses saprātīgi rīkosies, tad līdz valsts simtgadei, ja vēl netiksim līdz ievēlētai valdībai, tad līdz koalīcijas aprisēm gan.