Aleksejs Kudrins: Latvijai ir izredzes uzlabot attiecības ar Krieviju
«Labdien, Kudrina kungs!» – tā es, iegājusi viņa Maskavas kabinetā, latviski sveicināju Krievijas Skaitīšanas palātas priekšsēdētāju Alekseju Kudrins. Viņš pasmaidīja: «Es nerunāju latviski.» Un, viesmīlīgi palūdzis apsēsties, turpināja: «Lai gan mana māte ir latviete, tēvs ir krievs un ģimenē mēs runājām krieviski.»
- Bet vai tad šūpuļdziesmu Aijā, žūžū, lāča bērni… mamma jums bērnībā nedziedāja?
- Protams, dziedāja, un ne tikai viņa. Esmu dzimis Dobelē, mans tēvs ir karavīrs, pēc dažiem gadiem mēs pārcēlāmies uz Tukumu, tur es gāju bērnudārzā, pēc tam skolā, un visur mēs mācījāmies latviešu dziesmas. Es mācījos krievu klasē, bet tā bija jauktā skola.
Pēc tam es nonācu Krievijā. Pirms kara vecmāmiņu ar diviem bērniem izsūtīja uz Sibīriju, vectēvu arestēja, represēja, un viņš gāja bojā nometnēs. Vecmāmiņa kopā ar manu mammu nodzīvoja Sibīrijā līdz 1956. gadam, un tad abas atgriezās Latvijā.
Mamma arvien brīvi runā latviski. Dobelē un Rīgā viņai daudz radu. Mans onkulis savulaik bija Krājbankas Rīgas Centra rajona nodaļas vadītājs.
- Vai jūs apciemojat savus latviešu radus?
- Jā, es braucu pie viņiem kopā ar bērniem, un bērni jūt, ka viņiem ir kāda saikne ar šo zemi.
- Es zinu, ka jūsu mātes ģimenei pirms kara Dobelē piederēja māja. Tagad tajā ir Dobeles prokuratūra. Kāpēc māte neatguva māju pēc denacionalizācijas?
- Tā māte nolēma, un viņai izmaksāja kaut kādu nelielu naudu. Starp citu, šo divstāvu māju cēla mans represētais vectēvs. Viņš bija celtnieks un uzbūvēja Dobelē vairākas mājas.
- Iznāk, ka jūs turpināt viņa celtniecības gaitas - pateicoties jums, Dobelē atjauno ne tikai mūzikas skolu, bet ceļ arī koncertzāli. Pastāstiet, kā radās šī ideja?
- Kad kārtējo reizi ciemojos Dobelē, paziņas aizveda mani uz mūzikas skolu. Šķita, ka skola nav tikusi remontēta kopš padomju laikiem. Viss izskatījās nolaists. Uz sienām sēnīte. Grūti bija iedomāties, kā bērni te mācās.
Krievijā es atbalstu izglītības, kultūras un zinātnes projektus. Jau deviņdesmitajos, būdams Pēterburgas vicemērs, es palīdzēju Marijas teātrim. Kopš tā laika es uzskatu to par savu misiju. Atbalstu vairākus zinātnes projektus, konkrēti - Eiropas universitāti Pēterburgā. Esmu Ermitāžas Aizgādņu padomes loceklis, esmu Ļeva Doļina Eiropas teātra draugu lokā. Bet Arhangeļskā, kur pabeidzu vidusskolu, esmu Ziemeļu arktiskās federālās universitātes Aizgādņu padomes priekšsēdētājs, atbalstu džeza festivālu, vietējo muzeju, skolu, kurā mācījos. Kad nebiju valsts dienestā, vērsos pie uzņēmējiem. Viņi palīdzēja atbalstīt šos projektus.
- Vai jums ir savs labdarības fonds?
- Labdarības fonds ir manai sievai, tas palīdz bērniem - bāreņiem. Bet es nodibināju Kudrina fondu pilsonisko iniciatīvu atbalstam. Tiesa, pārejot valsts dienestā, es atstāju tā dibinātāju loku. Tagad tas tiek reorganizēts un sauksies - Pilsonisko iniciatīvu atbalsta fonds Dialogs. Tas vāc līdzekļus pilsoniskajām iniciatīvām, kuras saistītas ar Viskrievijas pilsoņu foruma rīkošanu. Mēs apvienojam visus, kuri vēlas radīt savu nekomerciālu organizāciju, lai sāktu pozitīvu pilsonisku darbošanos. Pastāv Pilsonisko iniciatīvu komitejas universitāte, kura sadarbojas ar Saharova fondu, ar struktūrām, kuras nodarbojas arī ar represēto likteņiem. Bet pamatā tie ir izglītojoši pilsoniski projekti, kas saistīti ar Krievijas un padomju vēsturi.
- Bet kas finansē projektu Dobelē?
- Es lūdzu man palīdzēt savu draugu, uzņēmēju Pēteri Avenu. Viņam ir labdarības fonds Paaudze, kurš vāc līdzekļus šādiem kultūras projektiem. Lielu lomu nospēlēja pašvaldība. Es iepazinos ar Dobeles mēru, un, kā tas vienmēr notiek, iesākumā mēs runājām par nelielu projektu, bet pēc tam mērs vērsās fondā ar lūgumu projektu paplašināt. Piemēram, nolēmām celt papildu piebūvi, kurā varētu izvietoties jaunas klases, bet lielākajā daļā - koncertzāle.
- Vai ar šo skolu jums saistās kas personisks?
- Man ir patīkami kaut ko veikt savas dzimtās pilsētas labā, kuru arvien mīlu - tur ir vecmāmiņas kaps, netālu no Dobeles ir mūsu dzimtas mājas. Un vispār es tiecos atbalstīt tieši kultūras projektus.
Piemēram, Sanktpēterburgas valsts universitātē es vadu Brīvo mākslu un zinātņu, nevis ekonomikas fakultāti. Tiesa, tur ir gan ekonomisti, gan mākslas zinātnieki, gan galeristi. Tas ir jauns izglītības modelis. Mēs to sākām izstrādāt vēl kopā ar akadēmiķi Ļihačovu. Arī mana meita Pēterburgā ir radījusi jauna formāta mākslas skolu - tajā pasniedz Ermitāžas un Repina mākslas akadēmijas darbinieki.
- Šovasar, uzstājoties Urban Forumā, jūs prognozējāt, ka ap 2035. gadu 40% Krievijas IKP radīs Maskavas un Sanktpēterburgas aglomerācijas. Arī Latvijā daudzi uzskata, ka province nav jādotē, pietiek attīstīt Rīgu. Vai jūs tādu attīstības ceļu uzskatāt par pareizu?
- Es nevaru sniegt nekādas rekomendācijas Latvijai un Rīgai, jo slikti pārzinu specifiku, bet allaž ir jārīkojas saskaņā ar vietējiem apstākļiem.
Krievijā, pateicoties darba ražīguma pieaugumam lauksaimniecībā, vēl ir zināma urbanizācijas rezerve. Būtiski mazākam cilvēku skaitam ir iespēja saražot vairāk produkcijas, un tas neizbēgami notiks. Eiropas, kura šo ceļu jau ir nogājusi, pieredzē mēs redzam, ka, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, tāds lauksaimniecībā nodarbināto skaits kā agrāk vairs nav nepieciešams. Lauki gūst citu nozīmi, cilvēki mitinās lielo pilsētu, metropoļu zaļajā zonā, aglomerācijā.
Krievijai lielās pilsētas turklāt ir darba ražīguma pieauguma un jauno tehnoloģiju attīstības avots. Tieši uz universitāšu, rūpniecisko centru bāzes top tehnoloģiskās zonas. Šobrīd pasaule mīt tehnoloģiskās revolūcijas ietvarā, un tādēļ šīs jaunās tehnoloģijas, jaunā konkurētspēja neizbēgami tiek kaldinātas pilsētās. Un, lai konkurētu ar citām valstīm, ar pasaules līderiem, pat ar kaimiņiem, Krievijai ir jāattīsta centri ne tikai tās Eiropas daļā, bet arī Urālos, Sibīrijā. Tādi pilsētu aglomerācijas centri viscaur radīs to dzīves kvalitāti, kas tagad pilsētās ir krietni augstāka. Arī izglītības un kultūras pakalpojumi pilsētās ir pieejamāki. Tādēļ ļaudis allaž tieksies turp. Par Rīgu - nemāku teikt.
- Ar tehnoloģiju attīstību jūs saistāt arī cerības uz būtisku, līdz 30% ierēdņu skaita samazinājumu Krievijas valsts pārvaldē. Kā jūs cerat to panākt? Latvijā tas pagaidām nav izdevies.
- Samazinājums notiks, pateicoties, piemēram, daļas procesu automatizācijai grāmatvedībā, apkalpošanas struktūrās, kuras nodarbojas ar rutīnas darbiem (izraksta izziņas, dokumentus...). Tas viss tiks automatizēts. Būs diezgan internetā veikt pieprasījumu, un jūs visu saņemsiet automātiski, bez kantoriem, kuros sēž cilvēki, kuri pārkrāmē papīrus, raksta izziņas un ievada tās datoros.
Gatavojot priekšlikumus prezidentam, mēs aprēķinājām, ka tad, ja aktīvāk ieviest ciparu metodes, ierēdņu skaitu var samazināt līdz 30%. Šie priekšlikumi patlaban tiek izmantoti vien daļēji. Tāpēc nedomāju, ka progress būs straujš. Saskaņā ar mūsu aprēķiniem, tik strauju digitalizāciju, kāda tika veikta, piemēram, Singapūrā, lai padarītu valsts aparātu efektīvāku, varētu paveikt sešos gados. Bet, ja ļauties lielākai inercei, būs vajadzīgs divreiz ilgāks ceļš.
- Ja runāt par situāciju, kādā patlaban nonākusi Krievija - cik stipra, jūsuprāt, ir tās ekonomika, ciktāl tā vēl spēs izturēt sankciju slodzi?
- Tās sankcijas, kurām šodien pakļauta Krievija, protams, nav patīkamas, taču tās nevar apturēt mūsu izaugsmes tempus. Pērn IKP pieaugums bija 1,5%, šogad - 1,8%. Iespējams, ka pieaugums varēja būt par 0,5% lielāks. Pieauguma tempus nosaka iekšējie faktori.
Ja sankciju slogs būtiski pieaug, ja, piemēram, rodas ierobežojumi Krievijas valsts banku sadarbībai ar lielākajām Rietumu bankām, tas būs kas jūtamāks. Kādu laiku iespējama arī recesija. Taču - arī tā nekļūs par katastrofu.
- Bet vai tā pati ekonomikas digitalizācija var attīstīties, pastāvot sankcijām?
- Pagaidām mēs neredzam sankcijas, kuras spētu apturēt digitalizāciju Krievijā. Pasaule jau šodien piedāvā iespējas, kuras nav saistītas tikai ar ASV vai Eiropu. Lai cik savādi neliktos, Krievija apgādā lielākās pasaules kompānijas gan ar programmēšanas produktiem, gan ar absolūti unikāliem digitalizācijas vadības modeļiem. Piemēram, ar jaunā Airbus modeļa radīšanu nodarbojas uzņēmums, kurš veica digitalizāciju ar Krievijas kompāniju atbalstu. Tamlīdzīgus risinājumus mūsu nelielās kompānijas nerimti īsteno dažādos Rietumu rūpnieciskajos un servisa objektos. Tā Krievija ietekmē digitalizāciju Rietumos. Saskaņā ar gadu veciem datiem, mēs pasaules tirgum piegādājam programmēšanas produktu par vairāk nekā sešiem miljardiem dolāru.
- Kādus Krievijas un ES, tostarp - Krievijas un Latvijas, attiecību scenārijus jūs redzat? Vai tuvākajā nākotnē ir iespējama attiecību uzlabošanās?
- 43% mūsu ārējās tirdzniecības veido preču apgrozījums ar ES. Eiropa ir mūsu tirdzniecības galvenais partneris. Un kā kultūras vide Eiropa ir tuvāka Krievijai par citiem reģioniem, ar kuriem esam kaimiņi. Tādēļ es vienmēr visiem saku: lai kādu vektoru Krievija izvēlētos (tajā skaitā austrumu vektoru), tuvākajos 30 gados mūsu pamatpartneris tomēr būs Eiropa. Nekādas straujas pārmaiņas nevar notikt. Tam ir daudz iemeslu. Pirmām kārtām - Eiropa ir mūsu enerģijas nesēju un vēl citas produkcijas (metālu, ķīmijas ražojumu, jauno materiālu, kuri tiek ražoti, ņemot vērā arī izejvielu pārstrādi...) pamatpircējs. Mēs esam saistīti gan ar savstarpējiem pakalpojumiem, gan ar tūrismu, gan ar tehnoloģiju un gatavās produkcijas importu. Acumirklī tas nemainīsies. Es domāju, ka mēs visi - gan Eiropa, gan Krievija - neesam ieinteresēti šo attiecību maiņā.
Jā, ir apstākļi, kuri šodien bremzē sakaru attīstību, kuri kļuvuši par barjeru... Pastāv zināma nesaprašanās. Taču es ceru, ka - paies zināms laiks, iespējams, ne tik īss laiks, varbūt 10 gadi, un mēs pakāpeniski pārvarēsim šīs problēmas. Bet, kā jau teicu, 30 gadus Krievijas pamatpartnerība ar ES saglabāsies.
- Kādas perspektīvas jūs redzat Latvijas tranzītam?
- Man grūti dot kādas receptes, bet es uzskatu, ka Latvijai vispārējo tiesisko un tirdzniecisko attiecību ar ES ietvaros, nepārkāpjot principus, pie kuriem ES turas, ir iespēja būtiski uzlabot gan tirdznieciskās, gan lietišķās attiecības ar Krieviju.
- Bet Krievijas politika tagad vērsta uz kravu tranzītu caur savām ostām.
- Reiz, pateicoties virknei apstākļu, tostarp reaģējot uz krievvalodīgo iedzīvotāju likteni Latvijā, tāds pavērsiens notika. Tomēr - pragmatisms Krievijai allaž bijis pirmajā vietā. Es uzskatu, ka telpa attiecību uzlabošanai pastāv, taču tam vajadzīgi kontakti un politiski soļi. Kā cilvēks, kurš darbojies valdībā, bijis vicepremjers, vadījis starpvalstu komisijas - ar Itāliju, Lielbritāniju, Bulgāriju un citām valstīm, es redzu, ka šo divpusējo attiecību ietvaros pastāv iespējas iezīmēt tos projektus, kurus mēs varētu īstenot kopā.
Es uzsveru - ja tāda iniciatīva būs, tad, lai arī ne uzreiz, bet soli pa solim tā var tikt realizēta. Mums jau tagad ar virkni Eiropas valstu ir ciešas un tuvas attiecības. Piemēram, ar Itāliju mūsu sadarbība izvēršas. Kāpēc gan ar Latviju nevarētu būt līdzīgi? Itālija rīkojas vispārējo Eiropas nosacījumu ietvaros, taču sadarbojas arī ar mums. Itālijas prezidents vai premjerministrs apmeklē Pēterburgas forumu, uzstājas, atbrauc lietišķa delegācija, tiek parakstītas vienošanās. Kāpēc lai tas būtu neiespējami?
Jā, reiz politisku apstākļu dēļ tika pieņemts lēmums - tranzītu laist caur Krievijas ostām. Turklāt tas bija ļoti pragmatisks un racionāls lēmums - radīsim šo biznesu, ļausim ar to pelnīt saviem pilsoņiem.
Bet šis lēmums nekādā veidā neizslēdz citas sadarbības iespējas starp kaimiņvalstīm. Pastāv pierobežas tirdzniecība, pastāv kultūras sakari - šis potenciāls nav pilnībā izmantots.
- Krievijas nauda Rietumu bankās tagad nejūtas sevišķi komfortabli. Arī Latvijas bankas ir atteikušās no puses klientu - nerezidentu. Kā jūs domājat, vai pamukušais Krievijas kapitāls atgriezīsies valsts ekonomikā vai arī radīs sev citu izmantojumu?
- Šis kapitāls arī patlaban atgriežas un investējas jau kā ārzemju nauda. Daži mūsu uzņēmēji uzskata, ka tas - ārvalstu investīciju ienākšana - dod lielākas garantijas. Tādēļ mūsu uzņēmēju nauda atgriežas Krievijā, bet - viņu ārzemju kompāniju vārdā.
- Jūs bijāt ļoti veiksmīgs Krievijas finanšu ministrs. Reformu vēriena dēļ jūs salīdzināja ar Stolipinu un Viti. Turklāt jūs darbojāties ar dažādiem premjeriem - no Kasjanova līdz Putinam. Ar kuru no viņiem, ar kuru komandu jūs guvāt lielākos panākumus?
- Komanda man visu premjeru laikā bija viena - finanšu ministrijas komanda. Es balstījos uz daudziem saviem kolēģiem, kurus tur sastapu. Piemēram, Antonu Silujanovu un Tatjanu Goļikovu. Gandrīz vienā laikā ar mani ministrijā sāka strādāt Tatjana Ņesterenko - tagad ministra pirmā vietniece, spēcīga profesionāle, kas devusi unikālu ieguldījumu Krievijas finanšu sistēmas attīstībā. Dažus es ataicināju no reģioniem, divi no viņiem kļuva par ministriem, četri - par ministru vietniekiem. Finanšu ministrija ir pazīstama kadru kalve. Tie, kurus mēs tur izaudzinājām, tagad ir ļoti pieprasīti.
- Bet vai Skaitīšanas palātā jums ir sava komanda?
- Tā patlaban veidojas. Sanāca tā, ka iepriekšējās palātas vadītājas, Tatjanas Goļikovas laikā tur sanāca daudzi finanšu ministrijas ļaudis, ar kuriem biju strādājis. Turklāt es aicinu cilvēkus, profesionāļus, kuru darbu zinu, no dažādām citām iestādēm. Manu izvēli nenosaka personiskā attieksme, man vajadzīga profesionāļu komanda. Un par to, vai mēs sastrādāsimies, es nemaz neuztraucos. Pasaule pilnveidojas, tāpēc esmu pārliecināts, ka ir visas iespējas radīt jaunu Skaitīšanas palātas darba modeli. Vispirmām kārtām tas saistīts ar tā saucamā stratēģiskā audita, valsts programmu rezultativitātes, budžeta resursu izmantošanas audita lomas palielināšanu. Agrāk mēs vairāk vērtējām, kā, vai pareizi un kādiem mērķiem tērēta nauda, bet tagad mēs vairāk sekojam efektivitātei un valsts programmu rezultātiem, kam tikusi dota šī nauda.
Tad, kad es pametu valdību, budžets un tā struktūra bija pilnībā izmainīti. Līdz tam budžets tika būvēts saskaņā ar tā saucamajām funkcionālajām jomām, teiksim, aizsardzība, policija, veselības aizsardzība, bet tagad budžeta pamatstruktūru nosaka 40 valsts programmas. Valsts programmai ir jābūt skaidriem mērķiem un KPI, un saistībā ar to visi tēriņi, kuri pirms tam bija fiksēti dažādās ailēs, tagad ir sagrupēti vienā programmā, un atskaite notiek saskaņā ar šo programmu un tās sasniegto rezultātu. Tādēļ katra kapeika tiek svērta uz svariem - kā tā ietekmē mērķa sasniegšanu. Tās ir izmaiņas, kuras veicu, pirms pametu valdību.
Taču tagad, atgriezies, es sajutu, ka tieši programmu, tieši mērķu sasniegšanai veltīto līdzekļu efektivitātes vērtējums nav pilnībā attīstīts. Valdība ne vienmēr vēlas atskaitīties, kā tā šos mērķus sasniegusi. Tāpēc es teicu: mēs pievērsīsim tam lielāku uzmanību un darīsim to publiski, atklāti, lai tā būtu rezultātu vērtēšanas sistēma. Līdz ar to mēs apvienosim analīzi - kā nauda tērēta - ar vērtējumu - kā katra kapeika darbojas galamērķim.
- Bet tad jums būs vajadzīgs lielāks aparāts?
- Nē, es ceru trijos gados pusi mūsu tagadējā roku darba transformēt digitālās metodēs. Mēs izmantosim datu bāzes, vāksim un apkoposim finanšu plūsmas automātiskā režīmā, bet cilvēki vairāk nodarbosies ar analītiku. Tam būs nepieciešams, kā mēs sakām, jauns kompetences profils. Un mēs atbilstoši tam vai nu veiksim cilvēku apmācību, vai arī izvēlēsimies tos, kuri šajās kompetencēs orientējas labāk.
- Jūsu paša mājaslapā ir citāts: «Esmu pārliecināts par mūsu politiskās sistēmas un visas valsts mierīga, nevardarbīga transformācijas scenārija veiksmīgas realizācijas iespēju.» Ko jūs ar to domājat?
- Es to teicu mītiņā Saharova laukumā 2011. gadā. Tobrīd šī frāze bija ļoti degoša un aktuāla. Tad šķita, ka var notikt daudz sāpīgāki masu protesti, kā tas galu galā arī notika.
Bet viss mans ar pilsonisko sabiedrību, ar pilsonisko iniciatīvu un dažādu sociālo projektu atbalstu saistītais darbs izriet no tā, ka mums ir jāpastāv dialogā, mums jāmeklē pamatproblēmu risinājums tikai mierīgā, nevardarbīgā ceļā. Tā ir mana nostāja - jāpastāv dialogā.