Andris Sprūds: Latvijā jābūt tautas vēlētam prezidentam

Saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru Andri Sprūdu par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, par to, kā būtu jāvēlē Valsts prezidents, par draudiem esošajai pasaules kārtībai un jaunām vēsmām pasaules politikā.

- Tūlīt būs Saeimas vēlēšanas, un to sakarā daudz tiek runāts par draudiem Latvijas ģeopolitiskajā orientācijā un dažādiem riskiem. Kā vērtējat šo situāciju?

- Īsā atbilde ir, ka draudus, ka mainās Latvijas orientācija, es neredzu. Vārds risks ir mērenāks, un par to varbūt varētu runāt. Risks ir tajā, ka nācijas valsts būvniecība ir katras dienas referendums. Drošības un neatkarības nodrošināšana arī ir ikdienas darbs. Latvijai kā mazai valstij ir jāstrādā kā pulkstenim. Ja ir Saeima, kas ir fragmentēta, kas ir polarizēta, kas buksē, jo grūti iet uz priekšu, tad ir zināmi riski, ka Latvija kā pulkstenis… negribētu teikt, ka nestrādās, bet izaicinājumi ir. Kā veidosies valdība? Cik tā būs stabila? Vai pārāk bieži nemainīsies koalīcijas? Vai nenotiks polarizācija, un nevar izslēgt, ka kādā brīdī būs vajadzīgas jaunas vēlēšanas, ja valdības mainās un grūti izveidot noturīgu koalīciju.

- Saeima varētu būt pārāk sadrumstalota?

- Tas ir viens no variantiem. Otrs ir, ka šīs vēlēšanas ir bijušas ar pietiekamu emocionalitāti, kas var apgrūtināt koalīcijas veidošanu. Mēs zinām, ka daudzi ir novilkuši sarkanās līnijas pret konkrēti vienu partiju. Tā vien izskatās, ka tādas rozā līnijas ir novilktas pret vēl vienu partiju. Ja parasti Latvijā valdības veidošanas procesā piedalās 75%, jo 25% tiek izslēgti [Saskaņa], tad šoreiz tas procents var kļūt vēl mazāks. Tad ir savi riski. Ja Saeimā iekļūst astoņas, septiņas, pat sešas partijas un ir vēl novilktas šīs sarkanās un rozā līnijas, tad tā žonglēšana ir sarežģītāka un tiešām varēs teikt, ka politika ir kompromisu māksla un dažādu sarkano un rozā līniju pārvarēšanas māksla.

- Situācijā, kādu aprakstījāt, palielinās Valsts prezidenta nozīme. Šobrīd Saeimā tiek izskatīti grozījumi Satversmē gan par atklātu Valsts prezidenta ievēlēšanu Saeimā, nodoti izskatīšanai komisijās grozījumi par to, lai prezidentu vēlētu tauta tiešās vēlēšanās. Jūsu viedoklis?

- Mans viedoklis ir tāds, ka Latvijā jābūt tautas vēlētam prezidentam, jo tautas vēlēts prezidents būs kā zināms līdzsvars, autoritāte. Viņa sākotnējā autoritāte varētu nodrošināt šo stabilitātes elementu. Protams, tur ir savi riski un tos nevar izslēgt.

- Populārākie iebildumi pret tautas vēlētu prezidentu ir, ka tādā gadījumā būtu ievēlēts Raimonds Pauls, Gorbunovs, tagad ievēlēs Ušakovu, Lembergu, lai gan nav dzirdēts, ka viņi uz šo amatu pretendētu, vai kādu populāru aktieri. Ko varat atbildēt tiem, kas saka, ka tad ievēlēs kādu jampampiņu?

- Nevajag uzskatīt, ka tauta būs tā, kas vēlēs jampampiņus. Var jau uzdot jautājumu, kādi ir bijuši līdzšinējie prezidenti. Ir bijuši ļoti dažādi, un parasti politiķu instinkts ir licis viņiem neievēlēt spēcīgāko. Līdz šim prezidentam ir bijis jābūt kompromisa figūrai. Mums ir bijuši prezidenti, kuri parādījuši savu raksturu. Teiksim, Vaira Vīķe-Freiberga. Sākumā, kad viņu ievēlēja, neviens jau viņu īpaši nezināja. Viņa kā personība spēja izveidot no prezidenta institūcijas autoritāti. Ja prezidentu vēlētu tauta, tad autoritāte veidotos jau ievēlēšanas laikā. Otra lieta, ka nav jau tāpēc jāmaina visa sistēma [prezidenta pilnvaras]. Mums ir labs piemērs - Austrija. Austrija ir parlamentāra republika. Valdību veido koalīcija, un vara ir premjera rokās, bet tajā pašā laikā prezidentu ievēlē vispārējās vēlēšanās tauta. Manuprāt, ļoti svarīgs aspekts ir tas, ka jāieklausās tautas balsī. Ja tā vēlas tādu prezidentu, kādu izvēlas, tad šī izvēle ir jārespektē. Nedomāju, ka Latvija ir tik vāja, ka, mainot ievēlēšanas kārtību, viss sabruks un sajuks. Būs tieši otrādi, ja nesekosim tam, ko sabiedrība gaida. Manuprāt, bailes, ka tik kaut kas nenotiek, ir nevietā.

- Jūs pieminējāt Austriju, un tur Zalcburgā nupat notika ES samits, kurā Austrijas premjers Sebastjans Kurcs atzīmēja, ka idejas, kuras vēl pirms trim gadiem skaitījās labēji radikālas, tagad ir darba kārtībā kā gluži ikdienišķas. Vai šobrīd nenotiek būtisks pagrieziens, tendences maiņa līdzšinējā pasaules politikā?

- Domāju, ka notiek. Vairākos līmeņos. Vienmēr ir sabiedrībā bijusi kāda grupa, kas iestājas pret to darba kārtību, kura liekas pašsaprotama. Šī grupa tikusi marginalizēta un nekad nav tikusi pie varas. Šie cilvēki nejūt, ka būtu varā pārstāvēti. Vēsturiski bijis, ka tie cilvēki, kuri uzskata, ka viņi varētu būt autsaideri, ir arī bijuši autsaideri politiski. Šobrīd tie, kas uzskatījuši sevi par autsaideriem, vairs nav autsaideri politiski. Viņi ienāk politikas kodolā, un palielinās viņu pārstāvniecība. Viņu balsis arvien vairāk un vairāk tiek sadzirdētas. Pēdējos divdesmit gados mēs varam runāt par liberālo pasaules kārtību. Par atvērtību, par globalizāciju, par suverenitātes deleģēšanu, par kapitālismu. Šobrīd arvien izteiktāk parādās aspekti, ka valstij ir jābūt konservatīvākai, valstij jābūt orientētai uz sociālo palīdzību, valstij jābūt tuvākai tautai, vairāk jāieklausās. Notiek gan politikas maiņa, gan politiskās vides maiņa. To parādīja Brexit, kad referendumā izspiedās tie asni, kas šķita, ka ir maz, bet beigās izrādījās pavisam ne maz. Sabiedrībai gribas vairāk domāt par sevi. To rāda arī Tramps, to redzam Ungārijā un Polijā, daļēji Austrijā. Kaut kādus elementus mēs šobrīd redzam arī Latvijā. Mainās arī kopējā vide, jo skaidrs, ka politikai un politiķiem tai ir jāpielāgojas. Kādreiz kreisie un labējie politiskajā spektrā sedza gan centru, gan malas. Šobrīd tradicionālie labējie un kreisie Eiropā ir ļoti novirzījušies uz centru. Malas, īpaši labējā galā, ir palikušas tukšas. Tur ir iespēja ienākt tiem, kuri līdz šim uzskatījuši, ka ir autsaideri, un tikuši marginalizēti. Viņu idejām tur ir parādījušās iespējas uzplaukt. Tas ir atkarīgs arī no globālajiem procesiem, jo tie ir tādi, ka šajā pasaulē dzīvot nav vienkārši. Komforta zona mainās nepārtraukti, un tev ir jābūt gatavam, ka šodien ir viena komforta zona, bet rīt jau cita. Tas lielā mērā saistīts ar sociālo mediju, tehnoloģiju attīstību. Vienmēr ir bijis, ka vecākie ir tie gudrākie, bagātākie, cienījamākie. Jaunie bijuši tie zaļie, kuriem vēl daudz jāmācās, zināšanas un bagātība jāiegūst. Šobrīd daudz kas pasaulē ir pilnīgi mainījies vietām. Vecās autoritātes, komforta zonas, kuras bijušas gadsimtiem, ir mazliet, maigi izsakoties, saļodzījušās. Tas viss rada to kopējo tramīgumu, trausluma izjūtu par to pasaules kārtību, kurā tu esi ilgstoši dzīvojis un kura ir mainījusies.

- Kad jūs runājat par komforta zonām, tad ar to domājat ideoloģiskās komforta zonas, bet ir arī tīri ģeogrāfiskas, piemēram, Portugāle, kuru faktiski nekas neapdraud. Mēs dzīvojam kaimiņos Krievijai, kura pēdējā laikā pilnīgi atklāti žvadzina ieročus un demonstrē agresivitāti. Pastāv bažas, ka Krievijas prezidentam Putinam tiek sniegta tikai tāda informācija, kura atbilst viņa paša pasaules redzējumam un kura tiek translēta Krievijas televīzijas kanālos. Vai, operējot ar šādu informāciju, viņš var adekvāti novērtēt situāciju un attiecīgi rīkoties?

- Uz to var skatīties no otras puses. Viņš ir prezidents jau 18 gadus, viņš ir kārtējo reizi pārliecinoši ievēlēts, Krievija sabiedrības acīs ir atguvusi kaut kādu pašcieņu, mugurkaulu, spēku un ietekmi pasaulē. Var diskutēt par pašreizējo pensiju reformu, bet viss tiek maksāts laikā, atšķirībā no Jeļcina laika. Izejot no tā, var domāt, ka viņam tiek piegādāta pareiza informācija. Viņu varētu apskaust daudzi autoritārie vadītāji. Un ne tikai viņi. Viņš ir atradis modeli, kurā vara ir pietiekami stabila, reitingi ir augsti un ekonomika, pat dažkārt buksējot, iet uz priekšu. Cits jautājums, kāda ir lēmumu pieņemšanas vide, un te mēs visas detaļas nekad neuzzināsim. Skaidrs, ka tā notiek ļoti šaurā lokā, un, jo šaurāks loks, jo lielāka varbūtība, ka visa informācija līdz šiem lēmējiem nenonāk. Ir grūti noliegt, ka Krievijas starptautiskā ietekme ir palielinājusies. Cits jautājums, kā tas izskatās no mūsu puses, un var uzdot jautājumu - vai tas, ko dara Krievija, ir tai pašai izdevīgi ilgtermiņā? Tas, ka Krievija ir sabojājusi attiecības ar Rietumiem, savu galveno partneri; tas, ka Krieviju uztver kā valsti, kas anektē, okupē, iejaucas citu valstu lietās un vēl indē pa labi un kreisi; tas, ka Krievija pilnībā atsakās atzīt to, kas ir acīmredzams, un ko Krievija ir darījusi (lidmašīnas notriekšana Donbasā), Krievijas tēlu pasaules acīs nekādi neuzlabo. No Krievijas loģikas puses, ja Krievijai jāizvēlas starp cieņu un bailēm, tad laikam tā izvēlēsies, lai citi no Krievijas baidītos. Šobrīd mēs baidāmies. Vai šīs bailes ir pamatotas? Noteikti jā. Vai tām bailēm ir jābūt tik lielām, lai gaidītu, ka tūlīt Krievijas tanki ripos pāri? Īsā atbilde ir - absolūti nē.

- Putina popularitāte Krievijā lielā mērā saistīta ar tā dēvēto Krimas sindromu. Cilvēkiem ir raksturīgi atkārtot rīcību, kas kādreiz ir devusi labus rezultātus. Jaunākie dati liecina, ka Putina reitingi krīt. Vai viņš popularitātes uzlabošanai nevar izmantot to pašu metodi, kādu jau lietoja 2014. gadā - maza, uzvaru nesoša militārā avantūra?

- Viņš ir meklējis ārējos konfliktus jau no pašiem sākumiem. Viņš kļuva par prezidentu uz Čečenijas konflikta viļņa, pēc tam Minhenes runa un notikumi Gruzijā 2008. gadā. Pēc tam nāk Krima, Sīrija. Ārējais konflikts nenoliedzami ir viens no Putina instrumentiem. Riski slēpjas tajā, ka šie konflikti Putinam ir bijuši salīdzinoši veiksmīgi. Pēc šīs loģikas, ja visi iepriekšējie konflikti ir pozitīvi beigušies, tad jāmeklē nākamais. Vai tas tiks meklēts Baltijas valstīs, tad īsā atbilde ir - nē. Pat ja mēs iedomājamies maksimālo scenāriju, ka viņš iet uz NATO sagraušanu, tad viņam būtu kāds konflikts jārealizē teritorijā, uz kuru attiecas 5. pants. Man šķiet, ka Putins ir pietiekami kalkulējošs, lai saprastu, pat ja tur ir emocijas, pat ja ir tas Pēterburgas pagalmu pašpuicisms, ka, kamēr šeit ir kaut viens amerikāņu karavīrs, labāk uz to neiet. Kad reiz Konrādam Adenaueram jautāja, cik amerikāņu karavīri vajadzīgi, lai aizsargātu Rietumberlīni, viņš atbildēja - pilnīgi pietiek ar vienu. Kamēr šeit ir NATO klātbūtne, un ar to domāju tieši ASV klātbūtni, esam salīdzinošā drošībā un nākamā Putina ārpolitiskā avantūra nebūs šeit. Nevar izslēgt, ka tāda var būt kaut kur citur.

- Bet varbūt Putinam pietiek ar vienu cilvēku Baltajā namā?

- Kā izskatās, nepietiek, lai gan tādas bažas bija pat pavisam vēl nesen pēc Putina un Trampa tikšanās Helsinkos. Taču pats Tramps ir atzinis, ka Krievijas gadījumā viņam ir tā sasietas rokas un kājas, ka viņš nevar spert soli ne pa labi, ne kreisi. Var jau teikt arī citādi - neklausāmies vārdos, nelasām tvītus, bet skatāmies darbus. Tad redzam, ka Eiropā ir atvesti atpakaļ Obamas laikā aizvestie tanki, Polijā var parādīties Fort-Tramp bāze, par ko Polija gatava arī maksāt, miljardi ir nākuši klāt tā sauktajai atturēšanas iniciatīvai, šajās dienās tiek stiprināts sankciju režīms pret Krieviju. Tā ka nekas neliecina, ka Tramps varētu iet kaut kā pretī Krievijai.

- Jau pieskārāmies pasaules politikas paradigmas maiņai, kad notiek atgriešanās pie suverenitātes, kad katrs pats par sevi. Izvirzās jautājums, kāpēc savulaik no tās aizgāja? Tas notika pēc Otrā pasaules kara, kad pasaule saprata, ka iepriekšējais princips - katrs pats par sevi - noveda pie autoritārisma uzplaukuma un vēlāk pie lielas katastrofas. Nāca mode ierobežot suverenitāti un katras atsevišķas valsts ambīcijas. Ja tagad tas viss nāk atpakaļ, tad nonākam pie visai nepatīkamām vēsturiskām paralēlēm.

- Tieši tā. Ir zināmas nepatīkamas paralēles, jo nekas jau akmenī nav iekalts. ES ir pati veiksmīgākā miera uzturēšanas operācija cilvēces vēsturē, kad valstis, kuras bija simtiem un tūkstošiem gadu viena ar otru karojušas, spēja apsēsties pie viena galda. Daļēji tas bija saistīts ar to paaudzi, tāpēc jāatceras, ka tad, kad Helmutu Kolu nomainīja Gerhards Šrēders, viņš teica - Vācija tagad būs pirmā un ES otrā vietā. No otras puses, un tur ir tas optimisms, ka nevar teikt, ka ES reiz bija tie zelta laiki un tagad ir tie grūtie laiki. Var jautāt, kad tad ES ir bijuši tie zelta laiki? 50. gados tā bija sešu valstu pavisam maza savienība, kas galīgi nevarēja pārstāvēt Eiropu. 70. gados paplašinājās, bet tas viss bija diezgan lēni. Bija ekonomiskā stagnācija, kas noveda pie Mārgaretas Tečeres. 80. gados ES bija pilnīgi nerelevanta starp Reiganu un Gorbačovu. 90. gados tā bija Srebreņica, kad nespējām risināt problēmas. Tā ka tā nav tikai Krima, kur neko nevar ietekmēt. Kopumā skatoties, nevajag situāciju pārvērtēt, lai gan, ja skatās tādā vēsturiskā griezumā, tad tas ir bijis milzīgs veiksmes projekts. Tur ir tā kopējā ideja, bet šobrīd mēs dzīvojam tādā bažīgā momentā, kurā mainās ne tikai pati Eiropa, bet arī Eiropas tēls. Varbūt tas atgriezīsies vecajās sliedēs, bet mainās arī apkārtējā pasaule un nāk arī citi, daudz aktīvāki spēlētāji. ES bija Māršala plāna pagarinājums. Tas bija ASV redzējuma pagarinājums. Eiropas struktūras tika izveidotas, lai absorbētu Māršala plānu. Tas nebija plāns tikai par naudu. Tas bija plāns par idejām, un, ja tagad tas Māršala plāns tiek atslēgts, tad rodas jautājumi par šo suverenizāciju, kur parādās nacionālisma risks, kas vienmēr Eiropai bijis klātesošs. Tur tās bažas ir. No tā mums gribētos izvairīties. Tāpēc jautājumi par Eiropas idejas uzturēšanu ir aktuāli, jo, tiklīdz mēs sākam to apšaubīt, mēs sākam tam [ka ideja ir apšaubāma] ticēt. Kā Džozefa Hellera romānā Āķis-22 (Catch-22). Tiklīdz sākam tam ticēt, sākam tā rīkoties. Tiklīdz sākam tā rīkoties, tad faktiski ir beigas. Tā nevajag būt, tāpēc mums jātic pašiem sev.