Gundars Daudze: Neesmu par koalīciju ar "Saskaņu"
 
©F64 Photo Agency

Saeimas priekšsēdētājas biedra Gundara Daudzes (Zaļo un zemnieku savienība) izteikumi par iespējamo sadarbību ar Saskaņu izraisīja sprādzienu publiskajā telpā, un vieni priecīgi berzēja rokas par parādījušos «ZZS patieso seju», bet citi steidzās norobežoties no Daudzes. Vai tiešām viņš ir pareizi saprasts un kādi ir viņa uzskati par sadarbību ar Saskaņu, kā arī citiem politiskajiem spēkiem Saeimā – par to intervijā Neatkarīgajai.

- Publiskajā telpā lielu skandālu izraisīja jūsu izteikumi par iespējamo koalīciju ar Saskaņu. Precizējiet, lūdzu, ko jūs RīgaTV24 raidījumā gribējāt pateikt un vai jūsu teiktais ir interpretēts pareizi?

- Es nekad neesmu runājis par iespējamu koalīciju ar Saskaņu. Jautājums raidījumā bija par sadarbību parlamentā. Mana atbilde tika interpretēta kā piekrišana iet koalīcijā ar Saskaņu, bet tas tā nav! Zaļo un zemnieku savienības vadītāji Armands Krauze un Augusts Brigmanis, arī valdības vadītājs Māris Kučinskis ir vairākkārt uzsvēruši, ka ZZS koalīcijā ar Saskaņu neies, un es pilnībā pievienojos šim viedoklim. Es esmu komandas cilvēks un nevienu brīdi neesmu domājis veikt kādas no ZZS atšķirīgas darbības vai uzstāties ar alternatīvu nostāju.

Cits jautājums ir par sadarbību ar partijām, kas ievēlētas Saeimā: šāda sadarbība notiek visu laiku un visu partiju pārstāvju starpā. Ja kāds mēģina iestāstīt ko citu, tad viņš melo. Piemēram, Saskaņas pārstāvis Andrejs Klementjevs jau vairākus sasaukumus ir Saeimas prezidijā, divu ļoti būtisku Saeimas komisiju vadītāji - Vitālijs Orlovs un Sergejs Dolgopolovs - ir Saskaņas pārstāvji. Parlamentā nevar apgalvot, ka opozīcija ir izslēgta un atrodas ārpus lēmumu pieņemšanas mehānisma - tā nav taisnība. Saeima ir demokrātiska institūcija, kur vienlīdz sadarbojas gan koalīcija, gan opozīcija. Sadarbība valdībā - tas jau ir pavisam cits jautājums. Valdība ir vienots koalīcijas mehānisms.

- Vai jūsu kolēģi ZZS jums vēlāk pajautāja, ko tieši jūs bijāt domājis ar saviem izteikumiem, jo viņi, piemēram, Kārlis Seržants un Edgars Putra, arī citi, ļoti strauji steidzās norobežoties no jums.

- Es domāju, ka viņus vienkārši «paņēma uz izbrīnu». Viņu atbilde par noliegumu koalīcijai ar Saskaņu bija gluži loģiska, jo tāds ir ZZS oficiālais viedoklis.

Bet žurnālistiem acīmredzot vajadzēja sensāciju, un pēc tam, kad es trīs reizes raidījumā pateicu, ka frakcijas vadības viedoklis ir noteicošais un mēs koalīcijā neiesim, tomēr no manis tika izspiesta atbilde par sadarbību, ar ko es domāju tieši to, ko pateicu intervijā iepriekš - ka sadarbība Saeimā ir iespējama. Jo tā jau pēc būtības notiek visu laiku.

- Presē pat parādījās versija, ka nav dūmu bez uguns, gan jau jūs šo atbildi raidījumā esat saskaņojis ar Aivaru Lembergu, jo jūs taču esat partijas Latvijai un Ventspilij pārstāvis...

- Neesmu es ne ar vienu neko skaņojis. Godīgi sakot, redzot to, kas vēlāk sākās publiskajā telpā, man būtu tagad bijis vieglāk pateikt - nē, nekad nekādos apstākļos pat nesadarbosimies Saeimā ar Saskaņu, nekā tagad skaidrot elementārus parlamentārās sadarbības principus. Bet es taču nevaru noliegt realitāti! Vai tad kāds grib teikt, ka Nacionālās apvienības pārstāve, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, piemēram, vispār nerunā un nesadarbojas ar Saeimas sekretāru Andreju Klementjevu? Tad Saeima vienkārši nefunkcionētu, ja deputāti nesadarbotos savā starpā.

- Daudzes kungs, bet jūs kā pieredzējis politiķis noteikti uztvērāt niansi, ka tikāt intervēts ne vien kā Saeimas priekšsēdētājas biedrs, bet arī kā ZZS saraksta Nr.1 Kurzemē, un jūsu sacītajam līdz ar to nedaudz cita politiska jēga.

- Jā, bet varu tikai pateikt vēlreiz to pašu, ko iepriekš: man nav bijusi doma par koalīciju ar Saskaņu.

- Vai nav tā, ka jums vienkārši TV raidījuma tiešraidē, sēžot pretī senam kolēģim, kurš savulaik bija Vienotības frakcijā un tagad ir Saskaņā, Anrijam Matīsam, bija neērti pateikt: zini, es ar tevi vairs nekad nesarunāšos un nesadarbošos? Visi žurnālisti Saeimā zina, ka jums ir ļoti labas attiecības ar visu parlamentā pārstāvēto partiju pārstāvjiem.

- Es tiešām varu sarunāties ar visu Saeimā pārstāvēto partiju pārstāvjiem. Esmu to darījis kā Saeimas priekšsēdētājs un ļoti augstu vērtēju to, ka visu partiju pārstāvji sarunājas ar mani - nešķirojot pozīciju un opozīciju. Tad, kad mani savulaik ievēlēja par Saeimas priekšsēdētāju, toreizējais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš man teica: atceries, ka Saeimas priekšsēdētājs nav Saeimas direktors, bet gan tautas vēlētas sapulces vadītājs. Es pieturējos pie šī principa toreiz un cenšos to turēt cieņā arī tagad.

- Labas attiecības ar visiem deputātiem... Ar Artusu Kaimiņu arī?

- Sākumā bija kā bija. Bet tagad - sveicināmies, jā.

- Ja vairs neiztirzājam tos izteikumus raidījumā - jūs varat pateikt, ko tad uzskatāt par vēlamo koalīciju?

- Sagaidīsim 7. oktobra rītu. Politikā, kā to pierāda vēlēšanas ne vien Latvijā, bet arī citur pasaulē, ir iespējams viss. Koalīciju noteiks vēlētāju izvēle - kādi spēki būs ievēlēti Saeimā. Es negribētu saukt partiju A, B vai C kā koalīcijas partnerus. Es uzskatu, ka ZZS ir jāsadarbojas ar tiem politiskajiem spēkiem, kas iestājas par reģionu attīstību, tiem, kuri saprot, ka Latvija nav tikai Rīga un Lielrīga. Jo lozungs - spēcīgi reģioni - spēcīga valsts - ir ļoti būtisks. Es pats esmu kurzemnieks, līdz 10 gadu vecumam dzīvojis Talsos, un vēlāk, pēc Medicīnas institūta beigšanas Rīgā, biju laimīgs, ka toreizējā valsts sadalē mani nosūtīja uz Ventspili. Es pieredzēju, kā Ventspils no vietas, kurā neviens negribēja dzīvot, attīstījās par ievērojamu un modernu pilsētu. Uzņēmējdarbība, kas tur attīstās, rada darba vietas visam Kurzemes reģionam. Uzskatu, ka spēcīgi reģioni var dot milzīgu pienesumu visai valsts attīstībai.

- Bet ideoloģiskiem kritērijiem taču arī jābūt?

- Jā, precizēšu - ZZS un tās tagadējie koalīcijas partneri ir pārstāvēti visā Latvijā. Savukārt tās jaunpartijas, kas pretendē uz Saeimu, lielākoties to līderi ir ar Rīgu saistīti un reģionu sāpi neizprot.

- SKDS aptauja gan liecina, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums vēlas, lai pie varas nāktu pilnīgi citi cilvēki, nevis tie, kas pie varas ir patlaban. Kā to skaidrojat?

- Latvijas sabiedrībā ik pa brīdim ir tāds noskaņojums - pamēģināt kaut ko jaunu valsts pārvaldē. Piemēram, savulaik Einārs Repše nāca klajā ar savu viss ir slikti, bet sametiet man miljonu, un viss nostāsies savās vietās. Vai tad kaut kas labāks sanāca?

Latvijas parlamentārisms vēl nav pilnīgi nostiprinājies, un tāpēc arī parādās gan šāds noskaņojums, gan arī vēlme mainīt vēlēšanu sistēmu no proporcionālās un mažoritāro. Bet ideālu sistēmu nav - un nevar teikt, ka viss esošais ir slikts, bet jaunais - būs labāks.

- Kādi, jūsuprāt, ir riski, ievēlot pilnīgi citus politiskos spēkus nākamajā Saeimā?

- Riski ir nerēķināšanās ar pieredzi un labu projektu likvidācija. Atkal tas pats piemērs no Repšes laikiem: viņš, kļūstot par premjeru, nolēma likvidēt Autoceļu fondu. Tagad jau ntos gadus runā par tā atjaunošanas nepieciešamību, bet pagaidām nesekmīgi. Kaut ko nolikvidēt, nojaukt, iznīcināt ir viegli. Bet piedāvājuma vietā jau nav. Es uzskatu, ka jābalso ir par darītājiem, nevis solītājiem. Ar darītājiem es domāju ne tikai tos cilvēkus, kas darbojas šobrīd politikā, bet arī citus, piemēram - uzņēmējus, kas no nulles ir spējuši radīt plaukstošu uzņēmumu, vai valsts un pašvaldību iestāžu vadītājus. Viņiem ir pieredze pārvaldē, darba organizācijā, un viņi var dot pienesumu valstij, arī būdami Saeimā.

Kad es 2006. gadā ienācu politikā, 10 gadus pirms tam biju Ventspils slimnīcas galvenais ārsts. Mēs ar saviem kolēģiem Ventspils slimnīcu no tipiskas postpadomju slimnīcas izveidojām par vienu no modernākajām slimnīcām Latvijā ārpus Rīgas. Šī pieredze man ir vienmēr noderējusi politikā - jo tā bija milzīga - atbildība par 500 darbiniekiem un 266 slimnīcas gultasvietām.

- Kāpēc tad Saeimas un politisko partiju reitings sabiedrībā ir tik zems?

- Man šis paradokss nav saprotams: visnotaļ cienījami ļaudis dodas politikā, saņem sabiedrības atbalstu, bet jau burtiski nedēļu pēc tam kļūst par sliktajiem sabiedrības acīs. Vainīgo meklēšana vienmēr ir vienkāršākais darbs. Turklāt Saeima, atšķirībā no citiem valsts pārvaldes objektiem, ir visvieglākais kritikas priekšmets - pateicoties tās iekšējo diskusiju publiskumam, tā pati norāda uz savu lēmumu vājajām vietām. Arī politisko partiju kašķi ir visnotaļ publiski - atcerēsimies kaut vai Vienotības politiķu savstarpējo retoriku vēl ne tik sen.

Turklāt sabiedrībā jau labāk var pārdot sliktu ziņu nekā labu.

Ja man prasītu nosaukt kaut vienu labo darbu, ko esmu izdarījis šajā Saeimā - es zinātu, ko atbildēt. Pieminēšu tikai vienu lietu - to, ka C hepatīta slimniekiem tiek 100% kompensēti modernie medikamenti slimības ārstēšanai. Darbu pie tā kopīgi ar kolēģi Aiju Barču sākām jau pirms četriem gadiem, un tagad šī sistēma strādā. Es uzskatu, ka tas ir ļoti labs darbs, jo C hepatīts ir slimība, ko cilvēks var iegūt gluži nejauši, piemēram, no manikīra instrumentiem, otrkārt, tā ārstēšanas medikamenti ir ļoti dārgi, un cilvēkiem tās ir nepaceļamas summas, kas tam jātērē. Manuprāt, pat šāds viens labais darbs ir ļoti nozīmīgs, jo palīdz lielam cilvēku skaitam.

- Kā jūs kā praktizējošs mediķis vērtējat veselības aprūpes reformu?

- Veselības nozare ir krietnu laiku bijusi pabērna lomā. Pirms Andas Čakšas pēdējais ministrs, kuram bija skaidra vīzija par veselības nozares attīstību, par mediķu atalgojuma pieaugumu, bija Gundars Bērziņš (toreiz - Tautas partija). Viņa plānus izjauca 2008. gada krīze. Šogad pirmo reizi veselības aprūpes budžets pārsniedz miljardu eiro, un rindas uz pakalpojumiem ir tiešām samazinājušās. Varbūt kāds pacients subjektīvi teiks, ka viņam ir nācies vairākus mēnešus gaidīt uz izmeklējumu vai manipulāciju, bet tomēr - objektīvi rindas ir mazākas, un krietni mazākas. Turklāt algas mediķiem ir pieaugušas, un cilvēki to jūt - un tie nav 5 vai 10 eiro, bet ar trim cipariem rakstāmi skaitļi. Taču mēs esam vēl diezgan tālu no tā cipara, kas medicīnai būtu jāatvēl principā - procentiem no IKP. Turklāt ņemsim vērā - ES attīstītajās valstīs vidējā ārsta alga ir divas līdz 2,5 reizes lielāka par vidējo tautsaimniecībā. Latvijā tā ne tuvu nav - jo tad ārsta algai būtu jābūt 2000-2500 eiro mēnesī.

- Vai jums šķiet sociāli taisnīga sistēma ar veselības aprūpes «grozu» dalīšanu atkarībā no nomaksātā sociālā nodokļa?

- Kā strādās šī sistēma, to vēl redzēsim. Bet gribu teikt, ka tajā minimālajā veselības aprūpes grozā jau nebūt nav tik maz pakalpojumu - neatliekamā palīdzība, ģimenes ārsta pakalpojumi, infekciju slimības, dzemdību palīdzība... Vai ir sociāli taisnīgi tā dalīt iedzīvotājus grupās? Pretjautājums būtu - vai ir taisnīgi, ka vieni iedzīvotāji, maksājot sociālo nodokli pilnā apmērā, saņem tikpat pakalpojumu, cik citi, kas nemaksā neko. Turklāt daļa to dara apzināti. Bez tam 21 iedzīvotāju grupa ir maksimālajā grozā pēc sociālām pazīmēm.

- Es gan domāju, ka šajā reformā nav viss pārdomāts no sociālā taisnīguma viedokļa - piemēram, mikrouzņēmumu darbinieki ir izslēgti no apdrošināšanas veselībai, lai gan sociālo nodokli maksā... Vai ZZS ir apzinājusi visus riskus, virzot uz priekšu šo reformu priekšvēlēšanu periodā?

- Lēmumi par reformu un tās saturu jau tika pieņemti nevis tagad, bet gan kopējā nodokļu reformas paketē pagājušajā gadā. Un tos pieņēma nevis ZZS, bet gan Saeima ar vairākuma balsojumu. Es domāju, ka, parādoties acīmredzamām reformas nepilnībām, tās tiks labotas ar likuma grozījumiem.

- Atgriežoties pie tīrās politikas: viens no jūsu kādreizējiem amatiem bija Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Andra Bērziņa laikā. Šobrīd Saeimā diskutē par to, vai jāmaina likums un Valsts prezidents jāievēl atklāti. ZZS ilgstoši iebilda pret šo labojumu, bet tagad ir piekritusi. Jums arī šķiet, kas tas uzlabos demokrātiju, kā to uzskata šī projekta virzītāji?

- Aizklāts balsojums ne tikai par Valsts prezidentu, bet arī par SAB, KNAB vadītāju un ģenerālprokuroru, arī valsts kontrolieri un tiesnešiem ir būtiska demokrātiskas sistēmas sastāvdaļa. Demokrātiskāki ir aizklāti balsojumi, jo tur katrs var nobalsot pēc sirdsapziņas, neatkarīgi no frakcijas disciplīnas, partiju finansētāju un mediju ietekmēm. Atklāti balsojumi ir totalitāras sistēmas raksturlielums, jo tad balsotāji ir viegli ietekmējami, padomju laikā tā bija. Ja jau šie virzītāji atklātus balsojumus uzskata par tik demokrātiskiem, tad varbūt lai visi balso atklāti Saeimas vēlēšanās? Un vēl iespiežam zīmogu pasē - kurš par ko nobalsojis?! Absurds! Diemžēl parlamenta vairākums ir gatavs atbalstīt prezidenta atklātu ievēlēšanu, pamatojot to ar vēlēšanu tuvošanos un vēlētāju viedokli.

- Kā jūs vērtējat Raimonda Vējoņa darbību, un vai viņam būtu jākandidē uz otro termiņu?

- Es nekad neesmu publiski vērtējis neviena Saeimas priekšsēdētāja darbu un neesmu arī izteicies ne par vienu Valsts prezidentu, arī par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju ne. Vienkārši tāpēc, ka ir vispārējs ētikas princips - nedari otram to, ko negribi, lai dara tev. Tāpēc es uz šo jautājumu neatbildēšu, lai nepārkāptu šo principu.