Putra: Rimšēvičs nav aizturēts tāpēc, ka "viena tante teica"
 
©Ģirts Ozoliņš/F64

Saruna ar Saeimas deputātu un Finanšu ministrijas parlamentāro sekretāru Edgaru Putru par pēdējo laiku aktualitātēm banku uzraudzībā; par to, kā ABLV bankas likvidācija ietekmēs valsts budžeta izpildi; par pirmajiem jaunās nodokļu politikas rezultātiem, kā arī par Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšanas pamatotību.

- Rudenī, kad tiek apspriests budžets, notiek sīvas cīņas par katru santīmu. Uz daudziem pieprasījumiem tiek atbildēts, ka nav naudas. Pašlaik ir beigusi pastāvēt viena liela Latvijas komercbanka, kas valsts budžetā ienesa prāvas summas. Desmit gados aptuveni 140 miljonu. Kā šo caurumu plānots aizlāpīt?

- Ja skatāmies uz ieņēmumu rādītājiem, tad pagājušajā gadā valsts budžeta izpilde bija ar plusa zīmi. Bijām to prognozējuši piesardzīgāku, nekā reāli ienāca ieņēmumi. Domāju, ka arī šogad ekonomiskā izaugsme turpināsies. Tai vajadzētu būt virs četriem procentiem no IKP gadā, tāpēc būtisku ietekmi uz budžetu vienas bankas likvidācija neatstās. Jāpiebilst arī tas, ka cilvēki, kas strādāja ABLV bankā, bez darba nepaliks. Viņi ir pieprasīti darba tirgū, un citas bankas ir gatavas aicināt pie sevis darbā pat veselus tās departamentus.

- Vai tik liela piesardzība budžeta plānošanā nedevalvē apgalvojumus, ka naudas nav? Sanāk, ka, plānojot budžetu precīzāk, valsts dažādu projektu realizācijai varētu papildus rezervēt vairākus miljonus eiro. Rudenī, stāstot, ka naudas nav, nebūtu jānoraida sabiedrībai nozīmīgus pieprasījumus.

- Budžeta sastādīšanai tomēr labāk pieiet ar zināmu piesardzību nekā ar nevēlamu optimismu. Jāuzsver, ka 2016. gadā Latvijā pirmo reizi bija bezdeficīta budžets, savukārt 2017. gads, šķiet, būs noslēdzies ar nelielu 0,6% deficītu. Šis rādītājs gan ir salīdzinoši labs, it īpaši uz daudzu citu Eiropas Savienības valstu fona, kur budžeta deficīts ir 3%, 5%, 7% un sasniedz pat divciparu skaitli. Mēs izturamies pietiekami atbildīgi pret nākamajām paaudzēm, kurām tas parāds kaut kad tomēr būs jāatmaksā. Mums ir noteikta budžeta veidošanas metodika, formulas, pēc kurām tiek rēķināts prognozētais budžeta ienākumu apjoms, un, manuprāt, līdz šim sistēma sevi ir pietiekami labi pierādījusi.

- Pagājušogad notika vērienīgākā nodokļu reforma pēdējo gadu laikā. Vai tā ir nesusi augļus un ļāvusi sasniegt iecerētos rezultātus? Kādus secinājumus iespējams izdarīt pēc pirmajiem šā gada mēnešiem?

- Reformas rezultātus vairāk izjutīsim 2019.-2020. gadā, jo tās galvenais mērķis bija ekonomiskās aktivitātes veicināšana, kas savukārt radītu papildu ieņēmumus valsts budžetā un iedzīvotāju makos. Tas, ko jau pašlaik liela daļa iedzīvotāju varētu just, tā ir ienākumu nevienlīdzības mazināšanas mehānisma darbība. Piemēram, ir samazināta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme mazajām darba algām no 23% līdz 20%. Labvēlīgākā situācijā nonākuši arī pensionāri. Par to, kā reforma ir ietekmējusi budžeta ieņēmumus, pagaidām vēl pāragri spriest, jo pagājuši vien daži mēneši. Kopumā ņemot, budžets pildās atbilstoši prognozēm. Ar nelieliem mīnusiem dažās pozīcijās, tomēr tas nav nekas ārkārtējs.

- No šā gada ir būtiski samazināts PVN Latvijai raksturīgajiem svaigajiem augļiem, ogām un dārzeņiem. Kādi ir radušies secinājumi? Kā PVN samazināšana ir ietekmējusi šo produktu cenu, un kas no šā lēmuma ir lielākie ieguvēji?

- Pagājis pārāk maz laika, lai par to pilnvērtīgi spriestu. Jāsaprot, ka šo preču cenu būtiski ietekmē sezonalitāte. Kas būs ieguvēji no PVN likmes samazināšanas - ražotāji, veikalnieki vai patērētāji -, tas būs saprotams vien pēc ilgāka laika. Tāpēc arī situāciju saistībā ar šīs preču grupas cenu veidošanās mehānismu vēl pētīsim. Mums ir trīs gadi, kuru laikā darbosies samazinātā likme, un mums būs jātiek skaidrībā par to, vai vienīgie ieguvēji no šīs reformas nav izrādījušies veikalnieki. Es ideju par PVN likmes samazināšanu neatbalstīju. Manuprāt, daudz lietderīgāks vietējo ražotāju atbalsta mehānisms būtu subsīdijas. To summu - aptuveni sešus miljonus eiro, ko valsts budžets nesaņems dēļ samazinātā PVN - būtu iespējams novirzīt mērķtiecīgai un tiešai Latvijas augļu, ogu un dārzeņu ražotāju subsidēšanai.

- Diskutabls ir jautājums par akcīzes likmi alkoholam. No vienas puses, lielāka likme dod lielākus ienākumus no katras pārdotās alkohola vienības, bet, no otras, mazāka likme palielina kopējo apgrozījumu, kā tas ir Igaunijas pierobežas veikalos. Vai pašreizējais akcīzes līmenis ir optimāls?

- No 1. marta ir stājusies spēkā jauna akcīzes nodokļa likme, kas ir augstāka nekā Lietuvā un zemāka nekā Igaunijā. Šāda vidējā līmeņa saglabāšana bija mūsu mērķis, un es domāju, ka līdzīga politika tiks īstenota arī turpmākajos gados. Igaunija pagājušajā gadā bija plānojusi celt alkohola akcīzes likmes par desmit procentiem, tomēr beigās nolēma, ka šāds pieaugums būs par lielu, un palielināja vien par pieciem procentiem. Igaunijā arī sāk runāt par to, ka astoņi līdz 20 miljoni eiro aiziet garām valsts budžetam, jo daļa iedzīvotāju, lai iegādātos alkoholu, brauc uz Latviju. Cilvēki nereti kritizē Latvijas nodokļu sistēmu, taču, kā redzams, arī Igaunijā ne visi ir apmierināti ar savas valsts likumiem. Pretējā gadījumā mēs nerunātu par to, ka, piemēram, Igaunijas Neatkarības dienā pie Latvijas pierobežas veikaliem saskaitītas tūkstošiem igauņu automašīnu. Tas, ka alkohols tiek iepirkts Latvijā, kaut kādā ziņā var tikt uzskatīt par protestu.

- Kad gaidāmas izmaiņas degvielas akcīzes nodokļa likmē?

- Tā tika paaugstināta šogad, janvārī. Kāpums ieplānots arī 2019. un 2020. gada sākumā. Runājot par degvielas cenām, gribu piebilst, ka to apmēru diezgan būtiski ietekmē arī tirgotāju lēmumi. Es pats gandrīz ik dienu ar automašīnu no Liepājas braucu uz darbu Rīgā. Ja kādreiz degvielu iegādājos Saldū, kur tā bija lētāka, tad tagad to daru galvenokārt Liepājā. Cenu starpība divu dažādu tirgotāju degvielas uzpildes stacijās, dažādās Latvijas vietās var būt pieci seši centi par litru dīzeļdegvielas un pat vairāk. Tas ir diezgan daudz. Nav tā, ka cenu ietekmē vien akcīze.

- Kāda ir situācija kaimiņvalstīs, piemēram, Lietuvā?

- Cenas neatšķiras tik būtiski, lai Latvijas iedzīvotājiem atmaksātos braucieni uz šo valsti pēc degvielas.

- Šogad tika paplašināta reversā PVN piemērošanas kārtība, iekļaujot šajā sistēmā jaunas ekonomikas nozares. Pret šo jauno sistēmu ir saņemtas iebildes no atsevišķām ES institūcijām.

- Dažās nozarēs iebildumu un nepieciešamības kaut ko saskaņot nav bijis, jo tajās ieviestais reversā PVN nodokļa princips nav pretrunā ar vispārpieņemto ES praksi. Tas parāda, ka šī problemātika un risinājumi ir aktuāli arī citās ES valstīs. Esam saņēmuši iebildumus no ES par reversā PVN piemērošanu sadzīves elektronikai. Šo jautājumu vēl saskaņojam. Diskusijas turpinās, un savu taisnību vēl ceram pierādīt, tomēr likums, kas nosaka reverso kārtību, jau darbojas un ir spēkā.

- Vai nebūs atkal tiesu darbi?

- Domāju, ka ne. Esmu pārliecināts, ka mums ir taisnība. Ir liela daļa elektronikas, kurai reversā PVN kārtība tika piemērota jau pirms tam. Tie ir mobilie telefoni, datori, planšetes un tamlīdzīgas ierīces, kuru tirdzniecībā PVN izkrāpšana ir izplatīta visā Eiropā. Ja jautājumā iedziļināmies un velkam paralēles, tad grūti saprast, kāpēc jānosaka liela atšķirība starp spēļu konsoli un planšetdatoru.

- Atgriezīsimies pie sarunas par ABLV banku. Vai krīzes sākumā Latvijas valdības, banku uzraudzības un pašas bankas rīcība bija labākā iespējamā?

- Neraugoties uz to, ka esmu Saeimas deputāts un Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs, arī man nav pieejama pilnīgi visa informācija par bankā notiekošo. Bija laika posms, kad katra jauna diena atklāja līdz tam nezināmus faktus un par to varējām lasīt arī masu medijos. Skaidrs, ka ilgi atbalstīt tik lielu banku būtu problemātiski.

- Šķiet, ka bankas liktenis tika izlemts jau tad, kad ASV noteica aizliegumus dolāru operācijām... Vai var uzskatīt, ka pašlikvidācija ir labākais, ko šajā situācijā varēja panākt?

- Tas ir iespējams. Pašlikvidācija nozīmē to, ka tiek apmierinātas visas ieguldītāju un kreditoru prasības un banka nevienam nepaliek parādā. Atšķirībā no maksātnespējas procesa, kas var izvērsties dažādi. Es neesmu laimīgs, ka pēdējos gados mums ir daudz maksātnespējas procesu un to administratoru. Tāpēc ceru, ka pašlikvidācijas plāns būs pietiekami kvalitatīvs, Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) to atbalstīs un bankas kreditori, kā arī noguldītāji saņems savu naudu atpakaļ. Kāda ir reālā situācija bankā? Eiropas Centrālā banka ABLV bankai, lai tā varētu atjaunot savu darbību, prasīja vienu miljardu. ABLV banka savukārt ziņoja, ka esot akumulējusi vairāk nekā 1,36 miljardus eiro. ECB gan palika ieskatos, ka pieprasītais aktīvu apmērs nav ticis pierādīts. Šī informācija nepārklājas, un atklāts paliek jautājums, kam tad ir taisnība?

- Tas nozīmē, ka maksātnespējas administratori paliks ar garu degunu?

- Jādomā, ka tā. Saeima nesen ir mainījusi normas Kredītiestāžu likumā, kas regulē maksātnespējas administratoru darba samaksu. Ja tas netiktu darīts, tad ar tiesas lēmumu ieceltiem maksātnespējas administratoriem atalgojums ABLV bankas mēroga likvidācijas gadījumā būtu diezgan iespaidīgs un varētu sasniegt 150-200 miljonu eiro. Manuprāt, tas būtu neadekvāti liels. Tagad būs pašlikvidācija. Tas nozīmē, ka bankas akcionāriem pašiem būs jāvienojas par likvidatoru atalgojuma apmēru. FKTK ir iesniegts likvidācijas plāns un nosauktas trīs kandidatūras, kuras varētu šo darbu veikt. Nepieciešams vien saskaņojums ar uzraudzības iestādi. Jebkurā gadījumā bankas kreditori varēs saņemt vairāk un ieguvējas būs arī Latvijas komercbankas. Tām noguldījumu garantijas fondā nebūs jāveic papildu iemaksas.

- Latvijā ir bēdīgs piemērs ar Trasta komercbanku. Bankai tāpat bija likvidatori un saulainas prognozes par to, ka noguldītāji un kreditori atgūs savus līdzekļus. Taču vēlākie notikumi liecina, ka galvenie ieguvēji ir maksātnespējas administratori, kuri nu jau panākuši, ka saņems 30% no atgūtās naudas summas.

- Tas tiešām bija sarežģīts gadījums. Ja atcerēsimies, tad sākumā FKTK paziņoja, ka banka tiks likvidēta un tiks apmierināti visi kreditoru prasījumi, tad lieta nonāca līdz maksātnespējai.

- Vai līdzīga situācija un shēma nevarētu atkārtoties?

- Saistībā ar Trasta komercbanku vairāki cilvēki jau ir pasēdējuši aiz restēm, ir aizdomās turamie un ir lietas, kas ir izmeklēšanā.

- Tajā pašā laikā administratora atalgojums bija noteikts milzīgs un par to lēma paši akcionāri…

- Tas man ir pārsteigums. Es īsti nevaru saprast, kāpēc kreditoru sapulcē nobalsots par tik lielu amata atlīdzību. Jo pēc būtības katrs eiro, ko viņi atdod maksātnespējas administratoram, ir eiro, ko nesaņem viņi paši.

- Varbūt ir bijusi vienošanās? Atsevišķi kreditori, saprotot, ka visu prasījumu apmierināšanai naudas tāpat nepietiks, vienojušies, ka vispirms jāatrisina viņu intereses un pēc tam jau, kā sanāks…

- Tad es pieļauju, ka būs jauni kriminālprocesi. Jāpiebilst, ka maksātnespējas process Latvijā tomēr ir visai dārgs. Statistika ir bēdīga. Latvijā, ja ir atgūstams viens eiro, tad izdodas atgūt 31 centu, citur Eiropā, kur situācija daudz labāka, atgūt izdodas pat 70 centu. Interesanti, ka arī šī 31 centa atgūšana Latvijā izmaksā divus eiro un 17 santīmu. Tā ir milzīga disproporcija, kas parāda, ka vairāki likumi Latvijā būtu būtiski jārediģē.

- Kāpēc šāda atziņa parādās tikai tagad? Vai maksātnespējas administratori jau gadiem ilgi nav visstraujāk bagātību vairojušo cilvēku sarakstā? Vai Saeimai ir politiskā griba šajā jautājumā iedziļināties un mēģināt ko mainīt? Vai arī maksātnespējas administratoru investīcijas vadošo politisko partiju budžetos ir tik nozīmīgas, ka bez tām neiztikt?

- Katrs gadījums ir individuāls, un situācijas ir dažādas. Pagājušajā gadā bija apjomīgi grozījumi maksātnespējas likumā, un sistēmas attīrīšanās tomēr notiek. Laiku pa laikam tiek iesākts kāds process. Kāds administrators tiek atbrīvots no amata. Jautājums par maksātnespējas administratoru amata atlīdzības apjomu gan diemžēl joprojām nav īsti sakārtots. Tas man ir jāatzīst. Piemēram, Liepājas metalurga gadījumā. Administratoram, saņemot vairāk nekā vienu miljonu eiro lielu atlīdzību, nav izdevies nonākt ne līdz kam vairāk, kā atsevišķu objektu, rūpnīcas cehu izpārdošanai.

- Saistībā ar pēdējā laika skandāliem Latvijas finanšu aprindās ir dzirdēta doma, ka būtu nepieciešams veikt FKTK auditu. Gan no komisijas, gan arī no dažiem politiķiem ir izskanējis viedoklis, ka tur tā īsti nav ne ko pētīt, ne ko atklāt. Valsts vienīgi iztērētu simtiem tūkstošu vērtas summas Pasaules Bankas vai citu augsta līmeņa ekspertu algošanai.

- Auditu tomēr vajadzētu. Lai arī FKTK dara savu darbu un dara to diezgan augstā līmenī, kontroles dienesta jeb tā sauktā Burkāna kantora (Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas dienesta vadītājs Viesturs Burkāns) darbs un kapacitāte ir izpelnījies kritiku. Tās pašas ABLV bankas gadījumā Burkāna kungs ir pieminējis vairāk nekā 100 gadījumu, kuri, iespējams, ir noziedzīgi, taču taustāma rezultāta no tā diemžēl nav. Es nevēlētos, lai Latvijas finanšu sektors atrastos vienos svaru kausos ar Panamu, Kipru vai līdzīgu valstu finanšu sistēmām. Mēs tomēr esam galvas tiesu pārāki, un atrašanās šajā nišā nevar būt Latvijas mērķis. Mūsu uzsāktais kurss, kas paredz, ka ir strauji jāsamazina čaulu kompāniju skaits banku sektorā, ir pareizs.

- Precizēsim, ko saprotam ar vārdu - čaulas kompānija?

- Tie ir uzņēmumi, kas slēpj savus patiesos īpašniekus un naudas izcelsmi.

- Formāli Latvijas Bankas pienākums nav FKTK uzraudzība. Reāli Latvijas Banka ir viena no tām institūcijām, kas ir tieši atbildīga par makroekonomiskās un finansiālās vides stabilitāti valstī. Cik pamatota, jūsuprāt, bija tās prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana?

- Domāju, ka KNAB ar šādu savu rīcību tā nebūtu reaģējis uz signāliem «viena tante teica». Tātad ir bijis pamats un lieta ir ļoti nopietna.