Par Latvijas nostāju Katalonijas jautājumā, attiecībām ar Lietuvu, nepilsoņiem Latvijā, Krievijas pozīciju, Vējoņa runu ANO un Solvitas Āboltiņas nākotni diplomātijā, kā arī Vienotības nākotni – saruna ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču (Vienotība).
- Latvijai būs jāreaģē, ja Katalonija pēc referenduma pasludinās neatkarību no Spānijas. Kāda būs šī reakcija?
- Es un virkne Latvijas amatpersonu jau vairākkārt ir norādījušas - Katalonijas referendums par neatkarību ir Spānijas iekšējā lieta, kas risināms šīs valsts konstitucionālajos ietvaros. Ja Katalonijas reģiona valdība pasludinās neatkarību, tad atbilde ir ļoti vienkārša: Latvija šādu neatkarību neatzīs.
Mēs saprotam gan vēsturiskos, gan politiskos, gan ekonomiskos jautājumus, kas ir samilzuši Spānijā, bet tie ir risināmi dialoga ceļā, un vardarbība nav pareizā metode. Es saprotu emocionālos izteikumus Latvijā, ka mums būtu jāatbalsta kataloņi, jo mēs taču arī kādreiz cīnījāmies par neatkarību. Taču Baltijas valstu situācija toreiz principiāli atšķīrās no Katalonijas situācijas šobrīd - Baltijas valstis bija okupētas valstis. Savukārt Spānijas konstitūcija ir pieņemta demokrātiskā ceļā un šīs valsts robežas un statuss ir starptautiski atzīts. Agri vai vēlu konflikts Spānijā būs jārisina sarunu ceļā, un es uzskatu, ka Eiropas Savienības institūcijām ir iespēja nospēlēt pozitīvu lomu abu pušu samierināšanā, nosēdinot tās pie sarunu galda un ļaujot saprast, bez ultimātiem un deklarācijām, kādā veidā pretrunas ir atrisināmas.
- Jūsu publiskie izteikumi par to, ka situācija Katalonijā ir izdevīga Krievijai, izpelnījušies asu un rupju reakciju no Krievijas Ārlietu ministrijas runassievas Marijas Zaharovas puses, kas jūs nodēvējusi par «feika ziņu agregatoru». Kā vērtējat šo reakciju?
- Jau labu laiku ir vērojams, ka viens otrs šīs kundzītes paziņojums nav adekvāts. Krievijas diplomātu un viņu preses pārstāvju kompetence ir Krievijas ĀM problēma, nevis Latvijas ārlietu ministra problēma.
- Bet varbūt tomēr precizējiet, ko jūs domājāt ar situācijas Katalonijā izdevīgumu Krievijai?
- Es diezgan plaši pamatoju savu viedokli intervijā Latvijas Avīzei, lai gan tas tika publicēts kā manis teiktā atstāsts, bet tā būtība ir pareiza. Eiropas Savienības un NATO vājināšana, un Spānija ir ES un NATO dalībvalsts, nāk par labu, piemēram, Krievijai. ES un NATO ir jābūt vienotām un spēcīgām ārpolitiski, ekonomiski, aizsardzības jomā. Konfliktsituācijas, kas veidojas kādā no dalībvalstīm, neizbēgami ietekmē visu ES un nāk par labu tiem, kas ir ES oponenti. Krievija, ņemot vērā Ukrainas un Sīrijas kontekstu, arī citos, ir oponents. Protams, Krievija ir arī vairākos jautājumos ES partneris.
- Kāds ir jūsu viedoklis, kā vērtēt Krievijas prezidenta Vladimira Putina izteikumus sarunā ar jauno Latvijas vēstnieku Krievijā Māri Riekstiņu akreditācijas vizītes laikā par krievvalodīgo iedzīvotāju aizstāvību? Tas ir kaut kas jauns un īpašs Kremļa retorikā?
- Nē, tas nav nekas jauns. Šī retorika ir nemainīga gadu gadiem. Tā ir viena no Krievijas ārpolitikas attiecībā uz Baltijas valstīm pamatfrāzēm. Bet mūsu pozīcija ir labi zināma - nekāda pamata bažām par krievvalodīgo pilsoņu un nepilsoņu juridisko, sociālo un ekonomisko tiesību aizskārumiem te nav. Tie, kuri vēlas, var naturalizēties pietiekami viegli, un nekādām apsūdzībām par diskrimināciju pamata nav.
- Ietekmīgais vācu žurnāls Spiegel ir nācis klajā ar publikāciju par nepilsoņu situāciju Latvijā un Igaunijā, dēvējot to par aparteīdu. Vai nepilsoņu situācija tuvākajā nākotnē tiešām var būt starptautisku diskusiju objekts, spiežot Latviju likvidēt nepilsoņu institūciju?
- Ik pa brīdim ir raksti starptautiskajā presē, kur Baltijas valstis tiek dēvētas par bijušajām padomju republikām un tamlīdzīgi. Mūsu vēstnieki reaģē uz šādām publikācijām. Piemēram, 2014. gadā Latvijai bija vesels starptautiski ietekmīgu žurnālistu uzlidojums, meklējot te Krimas scenārijus, Austrumu scenārijus un taisot, kā BBC, filmas par Latgales tautas republiku. Tas gan nebija stāsts par Latgali, bet stāsts par gatavību lietot kodolieročus nopietna starptautiska saspīlējuma gadījumā.
Mums tā ir ikdiena - skaidrot Latvijas situāciju un Latvijas vēsturi -, un acīmredzot žurnālists nav pietiekami iedziļinājies jautājumā par nepilsoņu institūcijas izveides vēsturi un meklējis pamatu savam jau iepriekš noformētam viedoklim.
- Publikācijas iemesls ir Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīva par nepilsoņu bērniem.
- Es vienmēr esmu atbalstījis pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem piedzimstot, ja vien vecāki neraksta iesniegumu par atteikšanos no Latvijas pilsonības. Vējoņa iniciatīva šajā jomā nav pirmā - tāda jau bija Valsts prezidentam Valdim Zatleram, par to, ka bez birokrātiskiem iesniegumiem visi bērni, kas dzimuši Latvijā, jāatzīst par valsts pilsoņiem.
Prezidenta Vējoņa iniciatīva pēc būtības ir pareiza, varbūt vienīgi būtu bijis vēlams šo jautājumu vairāk diskutēt ar frakcijām un sagatavot sabiedrību. Bet jāatzīst, ka koalīcijas līgums paredz tiesības uz veto Pilsonības likuma atvēršanā.
Es domāju, ka agri vai vēlu Latvijai būs jānonāk pie šā soļa - visu Latvijā jaundzimušo bērnu atzīšanas par pilsoņiem. Bet tas būtu kopā ar diskusiju par plašāku pasākumu spektru - bērnudārziem tikai latviešu valodā un pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā, garantējot nacionālajām minoritātēm valodu apmācību.
- Vējoņa kungs laikā, kad šeit risinājās kaislības ap nepilsoņu bērniem, teica runu ANO Ģenerālajā asamblejā. Runu, kuras nolasīšana angļu valodā tika plaši kritizēta sociālajos tīklos un presē, sagatavoja Ārlietu ministrijas darbinieki. Bija pat pārmetumi, ka ĀM tur tādus vārdus sarakstījusi, ko prezidents izrunāt nevar, tāpēc viss tik neveikli izskatījās.
- Ziniet, man ir gan Valsts prezidenta kancelejas vadītāja, gan ārlietu ministra pieredze šādu runu gatavošanā: ĀM septembra sākumā iesniedz prezidenta kancelejai runas projektu, tālāk ar to kopīgi strādā ĀM un VP kanceleja. Es neesmu dzirdējis pārmetumus par runas saturu - tas ir korekts un atbilstošs ANO aktuālajai dienaskārtībai. Var jau, protams, veltīt runu tikai vienai problēmai, bet tad jūs neatstājat nopietnas valsts iespaidu. Latvija runāja gan par ANO Drošības padomes reformu, gan reģiona problēmām, gan Ukrainas situāciju.
Es biju klāt runas brīdī ANO ĢA un varu teikt, ka nav korekti pret prezidentu izraut divas vai vienu pārteikšanos un uz to balstīt kaut kādu kampaņu. Man pašam ir gadījies pārteikties publisku runu brīdī, un zinu, ka tas var notikt pat tad, ja esi ļoti labi sagatavojies un runā savā dzimtajā valodā. Divas nedēļas par to vien satraukties, ka prezidents pārteicās, ziniet, tas ir kaut kā... savādi un neizprotami. Nekādu kaitējumu pārteikšanās runas laikā valsts prestižam nenodara.
- Prezidents varbūt varēja latviski runāt ANO?
- Ja amatpersona vēlas runāt dzimtajā valodā, to var darīt, tikai mums pašiem jānodrošina tulkojums oficiālajās ANO valodās (sešās). Arī ES prezidentūras laikā Latvijā bija ministri, kas vadīja sēdes angliski, un bija ministri, kas to darīja latviski, jo tā ir ES oficiālā valoda. Tā ir paša izšķiršanās, kādā valodā runāt.
Mēs ļoti pārspīlējam šo valodas nozīmi publisku runu laikā. Kaut vai tagad - cik ilgi mēs jau šo runu apspriežam intervijas laikā? Bet par ANO reformām jūs man neko nejautājat... Es būtu priecīgs diskutēt par to, vai vajag ANO Drošības padomes reformu.
- Es varētu diskutēt pat par to, vai vispār ANO vajadzīga...
- Ja ANO nemainīsies, ja nenotiks Drošības padomes reforma, miera uzturēšanas operāciju reforma, nereformēs reakciju veidu uz krīzēm, tās loma pasaulē ies mazumā. Un tas ir slikti, jo tā ir vienīgā universālā organizācija pasaulē. Ar tās mandātu var vērsties ar militāru spēku pret jebkuru valsti, ja tā pārkāpj ANO Statūtos noteiktos starptautiskās drošības standartus.
Bet ANO Drošības padome tiešām ir izveidota 1945. gadā un reflektē tā laika pasaules kārtību. Šobrīd tās sastāvs un veto tiesības neļauj ANO pilnvērtīgi reaģēt uz traģēdiju Ukrainā, Sīrijā. Ziemeļkorejas gadījumā ANO DP viedoklis ir vienots, jautājums tikai, kādi ir izpildes mehānismi.
ANO DP sastāvs ir jāpaplašina atbilstoši 21. gadsimta realitātei, nevis 20. gadsimta situācijai, un tas bija atspoguļots Valsts prezidenta runā. Par to vajadzētu diskutēt, nevis par kādu pārteikšanos.
- Nupat Eiropas Komisija piemērojusi 28 miljonu eiro sodu Lietuvai par Mažeiķu-Reņģes dzelzceļa sliežu nozāģēšanu un konkurences ierobežošanu.
Kāds būs turpinājums šim konfliktam starp Latviju un Lietuvu?
- EK lēmums ir likumsakarīgs un pamatots. Latvija ir gadiem ilgi norādījusi uz ekonomiskās konkurences ierobežojumiem, ko izraisīja Lietuvas vienpusējais solis, nojaucot sliedes Mažeiķu-Reņģes posmā. EK lēmums par sodu Lietuvai ir arī gadiem ilgs Latvijas ierēdņu, diplomātu un politiķu darba rezultāts. Gan Valsts prezidenti, gan Ministru prezidenti, gan ārlietu un satiksmes ministri ir nenogurstoši runājuši par šo problēmu un pamatojuši zaudējumus, ko Latvijai nodarījusi Lietuvas rīcība. Vēl, protams, EK lēmumam ir pārsūdzības iespējas - un tas var nonākt tiesas kompetencē. Bet Latvija turpinās uzstāt uz dzelzceļa sliežu atjaunošanu. Tas ir principa jautājums - nevar būt tā, ka viens dominē ar monopolu un Baltijas vienotība un solidaritāte pastāv tikai tad, kad tas ir vienai pusei izdevīgi.
- Vai tad vispār vēl varam runāt par Baltijas valstu vienotību un solidaritāti?
- Jā. Mēs esam ļoti vienoti jautājumos, kas skar mūsu ārpolitiku un drošības politiku. Taču vienmēr ar smaidu esmu piebildis, ka ekonomikā un enerģētikā esam konkurenti, bet konkurence, kā zināms, ir ekonomiskās attīstības veicinātāja. Nevaram gaidīt, ka Baltijas valstīm visos jautājumos būs vienots viedoklis un mūsu intereses nekad nesadursies. Tas nav iespējams. Taču es teiktu, ka kopējo viedokļu liste mums ir daudz garāka, salīdzinot ar to, kur mums ir domstarpības. Bet nekādu neatrisināmu pretrunu nav - tāpēc jau visu laiku tiekas ārlietu ministri, valdību vadītāji un dažādu resoru vadītāji.
- Nupat Valsts kontrole nāca klajā ar atzinumu par valsts pašvaldību budžetiem un kritizēja ministriju sistēmu par piemaksām un prēmijām darbiniekiem. Jūs kā ārlietu ministrs uzskatāt, ka šī sistēma ir pieļaujama un atbalstāma?
- Ārlietu ministrija VK ziņojumā bija barības ķēdes zemākajā posmā, ja tā var izteikties, jo mums ir viens no zemākajiem piemaksu apjomiem - ap 415 eiro.
Es atbalstu piemaksu un prēmiju sistēmu, jo uzskatu, ka cilvēki ir jāmotivē. Manuprāt, pamatproblēma ir nevis tajā, ka ir piemaksas un prēmijas, bet bāzes atalgojums - vai pamatalga ir atbilstoša padarītajam un štata vietu daudzumam. Es negribētu viennozīmīgi teikt - 80 miljonu eiro izniekoti -, jāskatās ir ļoti konkrēti, kur tas ir noticis korekti un kur ne. Piemēram, Ārlietu ministrijā nav ļoti daudz neaizpildītu vakanču - taisni otrādi - to ir maz.
- Solvitai Āboltiņai jau vakance ir atrasta?
- Solvitai Āboltiņai būs iespēja atgriezties diplomātiskajā dienestā, mums jau ir aptuveni skaidrs, kādā amatā, šeit pat, ministrijas centrālajā aparātā. Atbilstoši 2005. gada atestācijas komisijas lēmumam viņai ir tiesības atgriezties diplomātiskajā dienestā padomnieka rangā un būs arī rangam piemērots amats, kad viņa noliks Saeimas deputāta mandātu.
- Iniciatīva Āboltiņai atgriezties diplomātiskajā dienestā - tā taču nenāk no jums?
- Solvita Āboltiņa pati tā izlēma, noskaidrojot, ka viņai tādas tiesības ir. Es uzskatu, ka tas ir pareizi - ka pēc politiķa karjeras beigām ir iespēja atgriezties profesijā. Es zinu, jautājums par Āboltiņas atgriešanos ĀM ir emocionāli uzlādēts, izskan pat domas, ka mani kāds ir piespiedis ņemt viņu ĀM dienestā. Tā nav taisnība - pamēģiniet tik mani piespiest! Mums nekad nav bijušas gludas attiecības ar Solvitu Āboltiņu, bet tas ir sistēmiski pareizi - ļaut atgriezties dienestā. Pēc politiķa karjeras taču nav jāmetas Daugavā slīcināties vai jāatrod sevi, rakstot memuārus lauku mājā, ja ir iespēja strādāt.
- Kādās valstīs politiķis ar neviennozīmīgu reputāciju varētu kļūt par vēstnieku?
- Ārlietu ministrija nekad nekomentē vēstnieku iecelšanas jautājumus un iemeslus. Turklāt, kas attiecas uz Solvitu Āboltiņu, mēs neesam tādā stadijā, lai vispār apspriestu šo jautājumu - kārtība būs tāda pati kā visiem: atgriešanās diplomātiskajā dienestā, darbs ministrijas centrālajā aparātā, un tad, ja Āboltiņai būs visas kvalifikācijas un pieredze, lai būtu par vēstnieci, tad tas tiks apspriests. Bet tas tiks lemts tikai tad, kad viņa fiziski būs ĀM un nevis pēc vienas vai divām dienām, kad būs šeit strādājusi. Un, kas attiecas uz «neviennozīmīgo reputāciju», - nedomāju, ka varam vilkt tiešas paralēles politiķa nostājai sabiedrībai nozīmīgos jautājumos ar diplomāta darbu. Āboltiņas plusi ir darbs ĀM pirms politikas, tieslietu ministres, Saeimas priekšsēdētājas un Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājas amata pieredze.
- Jūs redzat sevi Vienotības sarakstā uz nākamajām Saeimas vēlēšanām?
- Es domāju, ka ir problēmas varas partiju nišā kopumā, un tās ir jāatrisina līdz vēlēšanām. Bija tāda kā vēlētāju koalīcija - proeiropeiskie, liberāļi, pilsētnieki, noskaņoti pret oligarhiem un valsts izzadzējiem. Tagad šī vēlētāju koalīcija ir sašķēlusies - dažādu iemeslu dēļ, arī Vienotības kļūdu dēļ. Ir izveidojusies Jaunā Konservatīvā partija, kas pēc būtības ir viena jautājuma partija - cīņa ar korupciju un pret valsts izzadzējiem kā valsts glābšana. Tā ir man simpātiska pieeja, bet pēc pieredzes zinu, ka, varas pozīcijā nonākot, ar šādu viena jautājuma risināšanu būtu par maz. Ir Kustība PAR!, kas uzrunā kreisi liberālos vēlētājus, ir Latvijas attīstībai, kas uzrunā labējos liberāļus, bet - patīk vai ne - tie visi uzrunā lielu pilsētu vēlētājus, tādus, kuri seko sociālajiem tīkliem. Reģionu apvienība - varbūt tas ir zināms pretstats ZZS, kas pulcē savu vēlētāju koalīciju, kā kādreiz Vienotība.
Manuprāt, šobrīd Vienotība ir uz pareizā ceļa, definējot savu piedāvājumu - mēreni konservatīvu, bez ekstrēmām liberālām vai nacionālām ievirzēm. Tomēr es domāju, ka Vienotībai uz vēlēšanām būtu jāmēģina veidot koalīcija ar līdzīgi domājošiem spēkiem. Mums jādomā nevis par aizvainotu pašlepnumu vai vēl ko tamlīdzīgu, bet jāmēģina vienoties. Jo 2018. gada 7. oktobrī, pēcvēlēšanu rītā, ja kāds ieņems pozas, ka ar šito neies kopā un ar to ne, jo tas ir Kremlis un šitie - oligarhi, tad var būt nopietnas sekas valstij. Jo var tikt izveidota Saskaņas un ZZS koalīcija, lai gan ir tādi, kas saka, ka tas nenotiks nekad.
Es domāju, ka jābūt proeiropeisku spēku apvienībai, kas varbūt nav vienota partija, bet apvienība, un tā ir Vienotības iespēja.
- Par kurām partijām jūs runājat šādas apvienības izveidei?
- Es neizslēdzu sarunas ne ar vienu, kuri to gribētu. Bet es redzētu kā sarunu partneri Kustību Par!, Reģionu apvienību, var runāt ar Latvijas attīstībai. Man tomēr galvenais būtu šajā kontekstā runāt par principiem un jauniem cilvēkiem politikā, nevis par veidojumu Vienotība 2.0 vai Biedrība Vienotības glābšanai. Vienotībai sava vēlētāju niša ir, un tā ir jānotur un jāattīsta - tas ir svarīgi valsts attīstībai un stabilitātei.