Rīt apritēs tieši gads, kopš Turcijā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana rīcība pēc neveiksmīgā puča izraisījusi kritiku gan dzimtenē, gan Eiropā, viņam tiek pārmestas gan pārmērīgas represijas, gan situācijas izmantošana, lai koncentrētu varu savās rokās, bet Turcijas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā ir faktiski iesaldētas. Par to, ko valstij nozīmēja šis puča mēģinājums, kādēļ varasiestādēm bija jāreaģē tā, kā tās reaģēja, un citiem Turcijas politikas aspektiem Neatkarīgajai stāsta šīs valsts vēstnieks Latvijā Hairi Hairets Jalavs.
- Vai ar gadu pieticis, lai Turcija atgūtos pēc puča mēģinājuma?
- Pirmkārt, es vēlētos uzsvērt, ka šāda veida militārā apvērsuma mēģinājumu Turcija vēl nebija pieredzējusi. Mūsu valstī ir bijuši puči un to mēģinājumi - gan 1960., gan 1962./1963., gan 1980. gadā. Taču šis bija atšķirīgs, jo to rīkoja nevis armija, bet gan organizācija, kuras biedri bija iefiltrējušies gandrīz visās valsts pārvaldes struktūrās, - FETÖ (Gilenistu teroristu organizācija - tā Turcijas valdība sauc trimdā ASV dzīvojošā garīdznieka Fetullas Gilena izveidoto tīklu - red.). Tai bija savi cilvēki bruņotajos spēkos, tieslietu sistēmā, policijā, mācību iestādēs un tā tālāk. Tā bija arī izveidojusi privātus uzņēmumus, kuru peļņa tika novirzīta organizācijas finansēšanai.
Pēdējais gads Turcijai bijis ļoti grūts. Es negribētu nosaukt konkrētus skaitļus, taču ļoti daudz cilvēku ir atstādināti no darba valsts iestādēs, ir privātās kompānijas, kas tikušas slēgtas vai tās pārņēmusi valsts. Liels skaits cilvēku ir arestēti un gaida tiesu. Protams, situācija ir haotiska, taču, no otras puses, es esmu ļoti priecīgs, ka šā gada laikā mums izdevies pārvarēt daudz grūtību. Pirmām kārtām mums ir izdevies atšifrēt visu komunikāciju šīs grupas biedru starpā - lai sazinātos, viņi izmantoja īpašas savos viedtālruņos lejuplādētas programmas, kas neļāva drošības dienestiem šo saziņu novērot. Taču tagad mēs esam spējuši identificēt šos ļaudis un jau droši varam apgalvot, ka konkrēta persona devusi rīkojumu citai personai, bijusi saistīta ar vēl citām personām un tamlīdzīgi. Ar šādiem pierādījumiem jau var doties uz tiesu. Tiesas procesi pret apvērsumā iesaistītajiem jau ir sākušies, un mēs ceram, ka spriedumi tiks pasludināti ātri, jo pierādījumi pret puča mēģinājumā iesaistītajiem ir pietiekami spēcīgi. Domāju, ka gada vai pusotra gada laikā daļa būs notiesāti, bet citi, pret kuriem nav pierādījumu, atbrīvoti.
- Starptautiskās ziņu aģentūras vēsta, ka gada laikā aizturēti aptuveni 50 000 cilvēku, pret kuriem pierādījumi, cik noprotams, ir diezgan pārliecinoši. Taču ir vēl ap 140 000 cilvēku, kuri tikuši atbrīvoti no ieņemamajiem amatiem - kāda nākotne gaida viņus?
- Daudzi no tiem, kuri tika atstādināti, jau palēnām atgriežas darbavietās. Aizdomās turētajiem gan noteikta Tieslietu ministrijas uzraudzība, taču, ja reiz pret viņiem nav pierādījumu, ja nav pamata šos cilvēkus apcietināt un tiesāt, viņi var atsākt darbu.
- Gandrīz gadu pār šiem cilvēkiem klājusies aizdomu ēna, kā tagad saprotams, nepamatota. Vai viņi saņems kādu kompensāciju no valsts?
- Daudzi no viņiem jau iesnieguši tiesās prasības pret valsti, vēloties saņemt kompensāciju. Taču šie procesi, protams, prasīs zināmu laiku, jo Turcijas tieslietu sistēma pašlaik ir ļoti noslogota. Ja cilvēki ir kļūdaini arestēti vai atstādināti no darba, viņiem, protams, ir tiesības pieprasīt kompensāciju.
- Valdība vai parlaments nevarēja pieņemt lēmumu kompensācijas piešķirt automātiski, lai iztiktu bez liekas tiesāšanās?
- Liekas, ka pašlaik tas varētu būt sarežģīti. Pirmām kārtām mēs precīzi nezinām, uz cik lielu skaitu cilvēku tas attiektos - galu galā tas ir arī finanšu jautājums. Domāju, ka ar nesaņemto algu kompensēšanu nekādu problēmu nebūs, taču noteikti būs cilvēki, kuri vēlēsies saņemt arī morālo kompensāciju, un šādus gadījumus ir jāskata individuāli.
- Kā Turcijas sabiedrība uztvēra puču un tam sekojošos notikumus?
- Daudzi cilvēki uzdod jautājumu - kā kaut kas tāds vispār varēja notikt Turcijā, kas ir NATO dalībvalsts un ES kandidātvalsts? Kādēļ izlūkdienesti, policija, tieslietu sistēma un politiķi faktiski nogulēja apvērsuma mēģinājumu? Valdība un prezidents savas kļūdas jau ir atzinuši. 2002. gadā, kad Taisnīguma un attīstības partija (AK Party) uzvarēja vēlēšanās, tā nodrošināja pārliecinošu vairākumu parlamentā, taču partijai pietrūka cilvēku resursu, kas strādātu valsts pārvaldē. To izmantoja FETÖ, piedāvājot pašu sagatavotus cilvēkus, kuri it kā atbalstīja AK Party. Lai gan Nacionālās drošības padomē izskanēja īpašo dienestu brīdinājumi, ka FETÖ nav uzticams partneris un nākotnē var radīt draudus, AK Party tos ignorēja. Ir foto un video liecības, kurās redzams, kā toreizējā premjera Redžepa Tajipa Erdogana valdības ministri un augsta ranga partijas vadītāji Pensilvānijā spiež roku FETÖ izveidotājam Gilenam. Ap 2013. gadu FETÖ jau bija kļuvusi tik spēcīga un ietekmīga, ka sāka uzskatīt - tieši viņi pārvalda valsti, bet AK Party ir vien viņu marionete. Tad arī sākās aizvien atklātākas domstarpības, bet prezidents un valdība saprata, ka pieļāvuši kļūdu sabiedroto izvēlē.
FETÖ jau no sākta gala nevēlējās samierināties ar sadarbību starp divām politiskajām grupām, bet centās palielināt savu lomu valsts pārvaldē, un ar laiku tās alkatība tikai pieauga. Tās rīcība ļoti atgādināja mafijas taktiku. Erdogans rosināja Gilenam atgriezties Turcijā un kā partijas līderim piedalīties vēlēšanās, taču man šķiet, ka FETÖ apzinājās - tās atbalstītāju skaits nav tik liels, lai pieveiktu AK Party vēlēšanās, tādēļ izdevīgāk ir nevis pašiem darboties valdībā, bet manipulēt ar to, paliekot ēnā.
- Svētdien ar grandiozu manifestāciju Stambulā beidzās opozīcijā esošās Republikāņu Tautas partijas (CHP) rīkotais Taisnīguma maršs, kura dalībnieki protestēja pret valdības lēmumiem. Opozīcijas marša dalībniekiem nedraud represijas?
- Man šķiet, ka šajā demonstrācijā piedalījās visdažādāko pret valdību noskaņoto spēku piekritēji. Tas bija demokrātisks maršs. Fakts, ka valdība ne tikai nelika šķēršļus, bet arī rūpējās par drošību tā laikā, manuprāt, apliecina to, ka Turcija pamazām atgriežas normālā dzīves ritmā. Protesta akciju dalībnieki nav apmierināti ar atsevišķiem Erdogana valdības lēmumiem, taču tajā pašā laikā arī viņi uzsvēruši, ka 2016. gada 15. jūlijs ir ļoti nozīmīga diena Turcijas vēsturē, jo tauta izgāja ielās, nepieļaujot militāro apvērsumu. Valdība apgalvo, ka pēc puča noteiktie ārkārtas pasākumi bija nepieciešami, opozīcija domā, ka tie bija pārspīlēti un nevajadzīgi. 2019. gadā Turcijā notiks gan vietējās, gan parlamenta, gan prezidenta vēlēšanas, un tad mēs arī redzēsim, kuram viedoklim ir lielāks atbalsts sabiedrībā.
- Turcijā joprojām ir spēkā ārkārtas stāvoklis, un opozīcija pārmet, ka prezidents un valdība šo situāciju izmanto, lai dažādus lēmumus pieņemtu ne īsti demokrātiskā ceļā, apejot parlamentu. Vai tiešām draudi joprojām ir tik lieli, ka ārkārtas stāvokli nav iespējams atcelt?
- Personīgi es uzskatu, ka līdz šā gada beigām ārkārtas stāvokli atcels. Situācija valstī pamazām normalizējas, sabiedrības atbalsts ārkārtas pasākumiem mazinās, pret to iebilst diezgan spēcīgā opozīcija - CHP, kurdu intereses aizstāvošā Tautas demokrātiskā partija (HDP), droši vien arī FETÖ piekritēji. Ja opozīcija darbojas konstitūcijas un demokrātijas ietvaros - nekādu problēmu.
- Pagājušonedēļ Turcija atkal nonāca starptautisko cilvēktiesību aizstāvju kritikas krustugunīs, jo arestēja desmit Amnesty International aktīvistu.
- Šādi pārmetumi atskan ik reizi, kad Turcijā tiek aizturēts kāds žurnālists, pilsoņtiesību aktīvists vai nevalstiskās organizācijas (NVO) biedrs. Taču ir jāsaprot, ka bez pamata šādas aizturēšanas nenotiek. Mēs redzam, ka atsevišķām NVO ir cieši sakari ar ārvalstīm, kuras par īpaši draudzīgām Turcijai nevar uzskatīt. Atgādināšu, ka lielai daļai Turcijas sabiedrības ir radies iespaids, ka pērnā gada puča mēģinājumu atbalstīja ārvalstis, tajā skaitā arī Eiropas valstis. Mēs jau pagājušogad ar jums runājām par to, ka uzreiz pēc puča mēģinājuma neviena ES valsts nedemonstrēja solidarizēšanos ar Turcijas valdību - tikai pēc mēneša vai diviem tās paziņoja par savu atbalstu valdībai. Turklāt arī tagad Grieķija, Vācija, Zviedrija un citas valstis neizdod Turcijai puča mēģinājuma dalībniekus, kuri raduši patvērumu šajās zemēs.
- Latvijā arī kāds ir patvēries?
- Nē, saskaņā ar mūsu rīcībā esošo informāciju nav.
- Mēs novirzījāmies no apcietināto Amnesty International aktīvistu tēmas...
- Atbildēšu. Drošības dienestiem acīmredzot bija pamats viņus aizturēt, jo pastāvēja bažas, ka šie cilvēki apdraud valsts drošību, ka viņu aktivitātes kvalificējamas kā krimināllikuma pārkāpums. Tālāk jau lems tiesa - ja policijai un prokuratūrai būs pierādījumi, ka viņi pārkāpuši likumu, tad viņus notiesās, ja ne, tad atbrīvos. Nevajag uzskatīt, ka Turcijas tieslietu sistēmai kāds kaut ko diktē un tiesneši vien apstiprina kaut kur citur pieņemtus lēmumus. Nē! Prakse liecina, ka cilvēkus, kuri turēti aizdomās, mēdz attaisnot un atbrīvot tiesas zālē. Saprotiet, nav tā, ka Erdogans diktētu policijai, kuru cilvēku arestēt un ieslodzīt. Mēs neesam trešās pasaules valsts! Neraugoties uz grūtībām, mūsu tieslietu sistēma strādā, un tai ir jāuzticas.
- Ja neiebilstat, virtuāli pārcelsimies uz Briseli. Pagājušonedēļ Eiropas Parlaments rosināja apturēt sarunas par Turcijas iestāšanos ES. Kāda ir Turcijas reakcija?
- Ļoti negatīva. Taču tas mums nav pārsteigums. Rietumos daudzi ir noskaņoti pret Erdoganu, uzskatot viņu par diktatoru. Man ir daudz paziņu Eiropas valstu diplomātiskajās aprindās, un es zinu - daudzas ES valstu amatpersonas cerēja, ka apvērsuma rezultātā Erdogans tiks gāzts. Taču tauta, izejot ielās, to nepieļāva. Manuprāt, ES un Eiroparlaments joprojām nav izpratuši, kas īsti Turcijā notika pagājušā gada 15. jūlijā - visu šo mērogu. Eiropā valda uzskats, ka visi pasākumi, kas tika realizēti pēc puča mēģinājuma, ir nedemokrātiski. Taču ir jāsaprot, ka valsts, kurai radīti tik lieli draudi, ir tiesīga aizstāvēties, izmantojot ārkārtas līdzekļus. Arī Francijā pēc 2015. gada novembra terora aktiem tika noteikts ārkārtas stāvoklis, kas joprojām ir spēkā.
- Atvainojiet, bet Francijā nav arestēti 50 000 cilvēku un vēl 140 000 padzīti no darba!
- Francijā nebija arī valsts apvērsuma mēģinājuma! 15. jūlijā Turcijā gāja bojā 250 cilvēku, vēl vairāki tūkstoši tika ievainoti. Lai gan tas īsti nav salīdzināms, es tomēr uzskatu, ka Turcijai tika radīts lielāks apdraudējums, nekā teroristi radīja Francijai, Beļģijai vai Apvienotajai Karalistei. Ja puča mēģinājums būtu izdevies, Turcijā situācija būtu daudz, daudz sliktāka, tādēļ uzskatu, ka nepieciešams samērot draudu līmeni ar tiem pasākumiem, kas veikti, lai nākotnē tādus draudus novērstu. Svarīgi ir arī tas, ka valdības rīcību uzreiz pēc puča atbalstīja pārliecinošs vairākums Turcijas iedzīvotāju.
Neaizmirsīsim, ka aiz Turcijas robežām FETÖ joprojām darbojas un darbojas efektīvi. Tāpat eksistē konkrētas NVO, kas nav pavisam baltas un pūkainas, kas darbojas atsevišķu valstu interesēs un apdraud Turcijas drošību. Mums ir jāspēj sevi aizsargāt no šiem draudiem. Atgādināšu, ka Turcija pakļaujas Eiropas Savienības Tiesas (ECJ) jurisdikcijai, un, ja nu kāds uzskata, ka ir nepamatoti represēts un tiesas Turcijā pret viņu izturas ar aizspriedumiem, ir iespēja vērsties šajā instancē.
- Pēc Brexit procesa sākšanās pati ietekmīgākā ES dalībvalsts neapšaubāmi ir Vācija. Politologi norāda, ka Turcija un Vācija pašlaik pārdzīvo tādu attiecību atsalumu, pat naidīgumu, kāds nav novērots desmitiem gadu ilgi. Vai Hamburgas G20 samita kuluāros notikusī Redžepa Tajipa Erdogana un Angelas Merkeles saruna vedina uz domām par kādu progresu?
- Pozitīvu pārmaiņu nav. Vācija noraidījusi lūgumu izdot tiesāšanai puča dalībniekus, kuri patvērušies šajā valstī, - neraugoties uz visiem mūsu iesniegtajiem pierādījumiem un faktu, ka Turcijā nav nāvessoda un spīdzināšana šiem cilvēkiem nedraud. Mēs arī nesaprotam, kādēļ Turcijas politiķiem tiek liegta iespēja uzrunāt Vācijā dzīvojošos turkus - ne tikai klātienē, bet arī ar video starpniecību, uzstādot lielos ekrānus turku mītiņu norises vietās. Tajā pašā laikā Vācija atļauj Kurdu strādnieku partijas (PKK) demonstrācijas, neraugoties uz to, ka šī organizācija ne tikai Turcijā, bet arī ES pasludināta par teroristisku un ir aizliegta. Mēs to nesaprotam un uztveram kā dubultstandartu piemērošanu. Un, protams, nevar aizmirst arī par Bundestāga balsojumu, atzīstot armēņu bojāeju Pirmā pasaules kara gados par Turcijas veiktu genocīdu. Mēs šādam traktējumam kategoriski nepiekrītam.
- Un atbildējāt, neļaujot vācu parlamentāriešiem apmeklēt NATO bāzē Idžirlikā dislocētos Vācijas karavīrus, kā rezultātā viņi pārdislocējas uz bāzi Jordānijā...
- Jā, neļāvām! Bet ne visiem, mēs skatījāmies, kā kurš ir balsojis jautājumā par genocīda atzīšanu. Mums ir jāaizstāv savas intereses, un kādēļ gan ielaist valstī tos vācu deputātus, kuri atklāti nostājušies pret Turciju?
- Pašlaik viena no pasaules politikā apspriestākajām tēmām ir Saūda Arābijas, Ēģiptes un tās sabiedroto vēršanās pret Kataru, apsūdzot to terorisma atbalstīšanā. Kādēļ Turcija atbalsta Kataru?
- Pirmkārt, tāpēc, ka Turcija nekad nav atbalstījusi lokālas vai reģionālas sankcijas - savulaik mēs par to jau runājām pēc tam, kad pēc Krimas pārņemšanas tika ieviestas sankcijas pret Krieviju. Turcijas nostāja ir principiāla, mēs esam gatavi pievienoties vien tām sankcijām vai embargo, ko noteikusi ANO Drošības padome. Otrkārt, un tas pat ir svarīgāk, šādas sankcijas nedrīkst noteikt [musulmaņu svētā mēneša] Ramadāna laikā. Jo vairāk, ja tās viena musulmaņu valstu grupa ievieš pret citu musulmaņu valsti, jo vairāk, ja tas skar pārtikas un dzeramā ūdens piegādes - šāda rīcība ir absolūtā pretrunā ar reliģiskajiem principiem. Ramadāns ir miera, sapratnes, sadarbības mēnesis, un nav pieļaujams, ka šajā mēnesī sākas tāda blokāde. Ja patiešām ir kādi pierādījumi, ka Katara atbalsta teroristus, tie bija atklāti jāliek galdā, taču nekas tāds nenotiek, tiek izvirzīti vienpusēji ultimāti, uzsākta Kataras blokāde, pieprasīts slēgt televīzijas kanālu Al Jazeera, ko mēs uzskatām par ļoti labu un demokrātisku informācijas avotu visiem Tuvajiem Austrumiem. Ir skaidrs, ka šī televīzija rada problēmas Ēģiptei, kur pie varas ir militārais režīms, un Saūda Arābijai, kur nav demokrātijas. Un kādēļ būtu jāslēdz Turcijas militārā bāze Katarā, ko mēs esam ļaunu nodarījuši citām Persijas līča valstīm, ar ko atšķiramies no amerikāņiem, kuru Kataras bāzes slēgšanu neviens nepieprasa? Mums ir labas attiecības ar Kataru, un esam gatavi šo valsti atbalstīt. Kamēr Kataras valdība uzskata, ka tai Turcijas militārais kontingents ir nepieciešams, esam gatavi palikt, ja tā nolems, ka tas jāizvāc, nekādu problēmu.
- Cik Turcijas karavīru ir Katarā?
- Nepilni divi tūkstoši.
- Kataras jautājumā Turcijas, Krievijas un Irānas nostāja ir diezgan līdzīga. Vai tas nozīmē, ka saskaņu izdosies panākt arī attiecībā uz konfliktu Sīrijā, kur Turcija līdz šim bijusi citā ierakumu pusē?
- Visas trīs valstis jau sadarbojas Astanas miera sarunās, kuru mērķis ir panākt situācijas noregulējumu Sīrijā. Zināmi panākumi šajās sarunās jau ir gūti, notiek arī paralēli procesi, piemēram, Krievijas un ASV vienošanās Hamburgas samita kuluāros, pateicoties kuriem atsevišķos Sīrijas reģionos ir pamiers. Tagad mēs varam piegādāt humāno palīdzību karadarbības zonu iedzīvotājiem. Taču nekādas Krievijas, Turcijai vai Irānas alianses nav - mēs spējam vienoties atsevišķos jautājumos, bet katrai valstij ir savas nacionālās intereses. Turcijas nostāja ir principiāla - lai cik netaisnīgas un neloģiskas arī būtu pēc Otrā pasaules kara kartēs novilktās Sīrijas, Irākas, Libānas, Jordānijas un citu reģiona valstu robežas, tās nedrīkst mainīt, jo tas nozīmētu Pandoras lādes atvēršanu.
