Par Rīdzenes sarunu publiskošanas mērķiem, pretkorupcijas karogu vicināšanu, nākamajām Saeimas vēlēšanām un nodokļu reformu – intervija ar Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas priekšsēdētāju, Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētāju Augustu Brigmani.
- Kādi ir tā saukto Rīdzenes sarunu publiskošanas mērķi pēc septiņiem gadiem un kriminālprocesa izbeigšanas? Ģenerālprokurora nomaiņa, Saeimas atlaišana, ZZS ietekmēšana, valdošās koalīcijas izjaukšana un valdības destabilizācija?
- Tādus mērķus var izvirzīt, bet es domāju, ka neviens no tiem nerealizēsies. Mērķis ir cits un nepārprotams: bija putekļos nomests pretkorupcijas un oligarhu apkarošanas karogs, ko ik pa brīdim dažādās kombinācijās un dažādi politiskie spēki ir izvilkuši un vicinājuši. Ja atceramies, tas ir darīts ik pa brīdim - Aivara Lemberga aizturēšana, Zatlera rīkojums Nr. 2, atlaižot Saeimu. Tagad Jaunā konservatīvā partija (JKP), redzot Vienotības vājumu un to, ka tās tēls neļauj nest korupcijas apkarošanas karogu, sniedzas pēc tā un ņem savās rokās. Ko tad tam vajag - vienkārši skaļi kliegt, ka Latvijas briesmās, ka viss ir nozagts. Ne par ko citu jau runāt tad vairs nevajag - ne par reformām, ne par algām, ne pensijām, neko. Dzīve ir parādījusi, ka noteiktai sabiedrības daļai pietiek, ja konsekventi uztur šo ideju par pretoligarhu cīņu, ja atrodas procesu skaidrotājs, kuram notic uz vārda.
- Kāpēc tad uz šo karoga vicināšanu «pavelkas» citi politiskie spēki, gan arī pat mediji, kuriem šis nebūt nav bijis pamatuzstādījums? Kāpēc tiek sasauktas Nacionālās drošības komisijas sēdes un padome, domāts par parlamentārās izmeklēšanas komisijas veidošanu? Kāpēc viņi piebalso JKP priekšvēlēšanu kampaņai?
- Politiski tas ir saprotams: parlamentārā izmeklēšanas komisija, ko iniciē daļa Vienotības deputātu, ir priekšvēlēšanu platforma, uz kuras bāzes var zīmēties publiskajā telpā, tirpināt dažādas amatpersonas un tamlīdzīgi. Ir taču zināms, ka ar savu kapacitāti vairāku gadu garumā pie šīm sarunām ir strādājis KNAB, ir strādājusi prokuratūra un lieta ir tikusi izbeigta, jo tur nekāda nozieguma sastāva nav. Parlamentārā izmeklēšana tīti saturiski neko nedos, bet būs labs postaments, uz kura stāvēt un izkliegt lozungus, es šaubos, vai tiešām trijos vai sešos mēnešos šāda komisija varēs nākt klajā ar kādiem citiem secinājumiem, nekā jau secinājusi prokuratūra un KNAB.
Ja runājam par medijiem - tiem taču ir katram savs redzējums par politisko vidi. Dažiem nepatīk Lembergs, un to nu ir paredzēts nomušīt. Vienīgais, uz ko man nav atbildes - kāpēc tas netika darīts pirms pašvaldību vēlēšanām? Ir viedoklis - nepaspēja. Bet, zinot tos profesionāļus, kas ar šiem jautājumiem strādā - šeit paviršības netiek pieļautas. Acīmredzot ir bijuši citi apsvērumi.
- Tātad jūs nepieļaujat variantu, ka tiek izjaukta valdošā koalīcija un destabilizēta valdība, panākot, ka Vienotība saka - mēs ar Lembergu un Jāni Dūklavu pie viena koalīcijas galda nesēdēsim?
- Zināmā mērā spiediens šajā jomā tiek izdarīts, sakot - ja jūs, Vienotība, gribat mazgāties tīri un balti, tad speriet šādu soli. Bet nu, es dzirdu no Smiltēna kunga, ka Vienotība ļoti labi saprot - ja viņi durvis parādīs Lembergam un Dūklavam, tad, visticamāk, durvis parādīs viņiem pašiem un būs jāsēž opozīcijā.
Bet jāņem vērā, ka situācija ar partiju reitingiem nav tik vienkārša - partiju reitingi jau ilgstošā periodā rāda vienu un to pašu ainu: pirmajā vietā Saskaņa, otrajā - ZZS, lai ko arī tai virsū negāztu. Savukārt Vienotības plāns par 10% reitingu nerealizējas, tieši otrādi, bet pieaug JKP reitings. Aizkulišu sarunās jau ļoti aktīvi tiek runāts par dažu Vienotības pārstāvju pārdislokāciju uz JKP.
- JKP ir nākamās Saeimas vēlēšanu baltais zirgs?
- Jā, tie ir tie, kas, turot jau pieminēto karogu, jās uz priekšu, tam astē turoties dažiem Vienotības biedriem. Pārējie Vienotības biedri jau laikam ierakstījuši savu vārdu politikas vēsturē.
- Tā sauktās Rīdzenes sarunas, ja ticam to autentiskumam, ir notikušas pirms septiņiem gadiem un ir par tā laika politiskajiem procesiem. Tajā pašā laikā, piemēram, eksprezidents Valdis Zatlers tagad tās projicē uz tagadni, it kā pēc tam nebūtu notikuši nekādi politiskie procesi - ne viņš pats ar Reformu partiju nav bijis politikā, ne Vienotība sešus gadus pie varas. Jūs nepārsteidz šāda argumentācija?
- Es negribētu komentēt Zatlera kunga politikas kūleņus, kas gan ir apbrīnas cienīgi: te mēs atceramies tankus, ar kuriem nevar viņa draudzību ar Saskaņu pārbraukt, te mēs lasām par viņa bažām par ģeopolitisko situāciju. Tas pats par tautas vēlētu prezidentu - te tas bija labāks ceļš, kā tikt pārvēlētam uz nākamo termiņu, te atkal tas nekam neder. Saprotams, katra uzskatos var notikt gan evolūcija, gan revolūcija, bet te nu tas ir ļoti radikāli.
- Zatlers runā arī par to, ka reāli valstī ir izveidojušās divas valdības - reālā un pagrīdes valdība, un tas ir teikts par šodienu. Vai tā ir?
- Parasti šādu argumentu lieto, lai pamatotu, kāpēc dažādi likumi tiek pieņemti noteiktu ietekmes grupu vai personu interesēs, vai panāktu kādu amatpersonu ievēlēšanu amatā. Tiek veidots it kā «sabiedrības spiediens» noteiktu lēmumu pieņemšanai. Lai gan, manuprāt, te nav runa par sabiedrības spiedienu, bet gan noteiktu mediju spiedienu. Ja atceramies vēsturi, tad varam teikt, ka reāli nekas neliecina par divu valdību eksistenci - piemēram: par ģenerālprokuroru netika ievēlēts Jānis Maizītis, bet tika ievēlēts Ēriks Kalnmeiers, kurš ļoti pārliecinoši guva atbalstu Saeimā uz abiem termiņiem. Maizītis savukārt tika pārliecinoši ievēlēts citā iestādē - Satversmes aizsardzības biroja vadībā.
Es vēlreiz varu apliecināt, ka priekšstats par to, ka deputātiem var kaut ko nodiktēt, kā balsot, ir maldīgs. Mana ilggadējā parlamentārā pieredze par to liecina - nevar. Visas tās runas par tām pagrīdes valdībām ir pupu mizas.
Savukārt par sadarbību ar Saskaņu, kas arī tiek piesaukta kā aizkulišu sarunu temats: fakti taču liecina par pretējo. ZZS ir vairākkārt nodemonstrējusi stingru nacionālo stāju un pārliecinošu izpratni par ģeopolitisko situāciju - mēs lauzām ilggadējo situāciju un panācām uzstādījumu par 2% IKP novirzīšanu aizsardzības jomai.
- Varbūt politiķu piebalsošana JKP un dažu mediju spiedienam ir saistīta ar to, ka viņiem ir bail - bijušo KNAB darbinieku Strīķes un Juraša rīcībā varētu būt ieraksti ne vien no Rīdzenes, bet arī no citu politiķu sarunām?
- Nē, es domāju, ka šiem politiķiem tas ir konjunktūras brīdis - sak, vieglāk taču ir piebalsot korim, kas lād Lembergu, jo tad es kļūšu tiem mīļāks. Tā ir vēlme tikt politikas apritē ar tā brīža konjunktūru. Tas ir jautājums par to - vai nu es esmu ar stāju, vai izlemt - ek, nē, bļaušu līdzi bļāvējiem un tā iegūšu sev kādus popularitātes punktus.
- 13. jūlijā iecerēta JKP akcija pie Rīgas pils. Jums ir kādi ieteikumi Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, kā viņam būtu jārīkojas, redzot šo akciju?
- JKP no politiskās tehnoloģijas viedokļa rīkojas ļoti pareizi - viņi ļoti sekmīgi izmanto pretkorupcijas jautājumus politiskā kapitāla vairošanā. Uzsveru, politiski izmanto, jo tieši šajā partijā taču ir cilvēki, kuriem bija nto gadu garumā iespēja atrisināt šo jautājumu juridiski, novest šo oligarhu lietu līdz galam, bet tas nav noticis.
Kas attiecas uz Rīgas pili - katram valstsvīram ir jāpieņem tādi lēmumi, kas saderas ar viņa politisko stāju. Es negribu būt Vējoņa padomdevējs.
- Saskaņa pēc šīm pašvaldību vēlēšanām ir nostiprinājusi savas pozīcijas vairākās pilsētās un pati saka, ka aizvien tuvinās valdībai. Vai tas, jūsuprāt, notiek?
- Es gribu teikt, ka Saskaņa ir viena no lielākajām politiskajām ieguvējām šajā procesā, kas saistās ar Rīdzenes sarunām. Lai arī tur kādā mazsvarīgā epizodē it kā parādās Jāņa Urbanoviča vārds, tomēr viņu vēlētājiem, arī krieviski rakstošajiem medijiem tas vispār nav būtiski un partijas reitingus nekā neietekmē. Faktiski zaudētāja ir latvisko partiju vide, kuras nodarbojas ar savstarpējo apkarošanos. Otri zaudētāji ir tiesībsargājošo institūciju vide, jo tiek apšaubīta viņu kompetence lietu izmeklēšanā. Es ar lielu cieņu izturos pret prokuroru Māri Leju un viņa argumentāciju Rīdzenes sarunu lietas sakarā. Bet, ja publiskajā vidē parādās aicinājumi izmantot juridiskus argumentus atkarībā no politiskām simpātijām vai antipātijām, kas izriet no stila, kādā viens vai otrs personāžs būtu izteicies, tad... es domāju, tas ir ļoti nepareizi. Es nesaskatu, ka tiesībsargājošās iestādes būtu kaut ko izdarījušas nepareizi. Ja mēs runājam par šo sarunu ētisko aspektu - tad lai met akmeni pirmais, kurš pats ir bez vainas. Paskatāmies uz sevi draugu, paziņu lokā - vai tiešām vienmēr kristāldzidri un literāri pareizā valodā izsakāmies?
- Viena no Vienotības līderēm Solvita Āboltiņa gan publiski atzinusi, ka šo sarunu stils ir kas ārkārtējs politiskajai videi. Viņa gan līdzīga stila sarunas nav dzirdējusi.
- Izmantošu brīnišķīgo iespēju paklusēt.
- Es tomēr gribētu precizēt: tātad, jūsuprāt, ņemot vērā visus apsvērumus - gan tiesiskos, gan politiskos, gan morālos - šajā procesā nav paredzamas nekādas institucionālas sekas?
- Kas tad varētu būt šo procesu mērķis - radīt tādu sabiedrības pacēlumu, kas pateiktu: nost ar šo Saeimu, nost ar šo premjeru, ministriem! Labi, izdarām to visu. Kas notiek tālāk? Apturam visas reformas, pakļaujam situāciju valstī destabilizācijai, neraugoties uz to, kāda ir ģeopolitiskā situācija? To mēs gribam?
Vai arī mēs gribam, lai šo lietu vēlreiz izvērtē tiesībsargājošās iestādes? Jā, to var darīt, ja tiek doti vēl ļoti būtiski pierādījumi. Bez tādiem nevienu notiesāt nevar, bet es neesmu dzirdējis, ka tādi papildu pierādījumi būtu likti galdā.
Vēl viens ceļš - nākamās Saeimas vēlēšanas. Tajās var sniegt atbildi uz jautājumu, kā novērtēt šo lietu, un tur katrs izdara savu izvēli pēc savas izpratnes. Tā ir visobjektīvākā izvēle un lietas iznākums.
- Tautas spriestspēju un inteliģences līmeni, izdarot vēlēšanās pareizos secinājumus, jūs vērtējat augstu? Vēl gluži nesen eksprezidenti Valdis Zatlers un Vaira VīķeFreiberga par to izteicās visai skeptiski, tiesa, citā sakarībā - vērtējot Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīvu par visas tautas vēlētu prezidentu.
- Es domāju, ka Latvijas tauta nav jāuzskata par nezinošāku vai neprognozējamāku par citām pasaules tautām. Paskatīsimies kaut vai uz kaimiņvalstīm - Lietuva taču ir tādos pašos ģeopolitiskos apstākļos kā Latvija, lai apgalvotu, ka Lietuvas prezidenta izvēle kaut kā apdraud tās ģeopolitisko situāciju. Es vienmēr esmu atbalstījis visas tautas vēlēta prezidenta ideju un savas domas neesmu mainījis. Savulaik Latvijas Zemnieku savienība pat iniciēja referendumu par šo tēmu. Taču esmu arī teicis prezidentam Vējonim, ka visas tautas vēlēta prezidenta ideja ir saistīta ar virkni likumdošanas izmaiņu, kas ir pat svarīgākas par šo ideju kā tādu: kas ir vēlēšanu kampaņas finanšu avoti, kas vispār var izvirzīt kandidātus u.tml. Norokama šī ideja nav, un no tās nevajag baidīties ģeopolitiskās situācijas dēļ. Jo tā jau mūžam nemainīsies - Latviju taču no savām kaimiņvalstīm nevar pārcelt citā vietā.
- ZZS ir gatava virzīt šo jautājumu Saeimā?
- Nē, mēs neesam gatavi to virzīt. Savulaik visas tautas vēlēta prezidenta ideja ir virzīta Saeimā, bet šobrīd tai parlamentā 2/3 deputātu atbalsta nav.
- Māra Kučinska valdībai šobrīd ir divi izaicinājumi - nodokļu reforma un situācijas sakārtošana un finansējuma palielināšana veselības aprūpes jomā. Vai nodokļu reformas jautājumā nav iestājusies situācija - «gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr»? Vai iedzīvotājiem joprojām ir pamats paļauties uz sākotnējo uzstādījumu, ka reforma vairos naudas daudzumu viņu maciņos?
- Zīmīgi, ka oligarhu sarunu publiskošana nāca vienā laikā ar ziņu, ka premjers Māris Kučinskis ir panācis vienošanos daļu no sociālajiem partneriem par nodokļu reformu. Ņemsim vērā - ja valdība nebūtu varējusi panākt šādu vienošanos, tai pēc būtības būtu jākrīt. Taču brīdī, kad vienošanās ir panākta, piepeši nāk klāt jauns destabilizējošs faktors. Viens no sarunu publiskošanas iemesliem jau varētu arī būt vēlme pozitīvā fonā iemest šādu negatīvu vēsti.
Nodokļu reforma, kāda tā šobrīd plānota, rada pārliecību, ka vismaz sabiedrības daļā, kas ir ar mazākiem ienākumiem, naudas makos būs vairāk. Gan pamatojoties uz to, ka viņiem būs mazāks ienākumu nodoklis, gan augstāks neapliekamais minimums, gan arī lielāka minimālā alga. Mēs arī runājam par lielu naudas pieplūdi veselības aprūpes budžetā - vairāk nekā 70 miljoni eiro mediķu algām, kā arī papildus tam - vairāk nekā 100 miljoni sistēmai kopumā. Tas ir smagu sarunu rezultāts, un tam ir jānes situācijas uzlabojums.
- Vai veselības aprūpes sistēma jau nav sasniegusi kritisko robežu, kad tā vairs netic solījumiem? Ģimenes ārstu streiks to zināmā mērā apliecina.
- Es domāju, ka atskaites punkts būs 21. jūlijs, kad Saeima pieliks punktu nodokļu paketes akceptam. Tikai tad var reāli vairot uzticību valdības plāniem.
Taču es saprotu, ka viens būtiskiem kritērijiem, lai veselības aprūpes sistēma noticētu valdības solījumiem, ir ne tikai naudas daudzums, bet arī tās sadale. Būtiski, lai Veselības ministrija veiktu tālredzīgu finansējuma sadali - ārstiem, māsām, ģimenes ārstiem. Lai tā notiktu, pie apaļā sarunu galda ir jāsēžas visām mediķu organizācijām un Veselības ministrijai un jāpanāk vienošanās. Es ceru, ka VM iniciēs šādu sarunu un vienošanos.
- Jūs uzskatāt, ka Anda Čakša kā ministre ir spējīga pārvarēt krīzi veselības aprūpē?
- Ir pozitīva ziņa: viņa strādā jau gadu. Veselības nozarē tas ir daudz. Čakšai ir īsi vājuma brīži, kad viņa saka - lai nāk kāds cits. Bet viņa tos pārvar.