Panteļējevs: drošība pasaulē nav uzlabojusies

NATO valstu vadītāju Varšavas tikšanās priekšvakarā saruna ar Latvijas Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāru Andreju Panteļējevu par to, vai drošības situācija pasaulē un mūsu reģionā uzlabojas, kas tiek darīts, lai mazinātos runas par iespējamo Rīgas un Tallinas ieņemšanu pārdesmit stundu laikā, un kā militāristi uztver Putina samiernieciskos toņos ieturēto runu Sanktpēterburgas ekonomiskajā forumā, kā arī par Vienotības iespējamo likteni, ZZS uzdevumiem, lai noturētu augstos reitingus, un par latviešu tradīciju veidot jaunas politiskās partijas.

- Mēs tikāmies pirms nepilniem diviem gadiem, 2014. gada rudenī, uzreiz pēc NATO Velsas samita. Tobrīd karadarbība Ukrainā bija sasniegusi kulmināciju un pasaule pārdzīvoja visai trauksmainu laiku. Vai pa šiem gadiem pasaule kļuvusi drošāka un līdz ar to arī mūsu drošība palielinājusies vai, tieši otrādi, samazinājusies?

- Nebūšu diez cik oriģināls, ja teikšu, ka drošība pasaulē pa šo laiku labumā nav gājusi. Es teiktu - gājusi sliktumā.

- Pasliktinājusies pēc 2014. gada rudens, kad Ukrainas austrumos notika visaptveroša karadarbība?

- Jā, tāpēc, ka ir pievienojies jauns apdraudošs faktors. Krīze Ziemeļāfrikā ir gājusi dziļumā, kas ļāvusi tur nostiprināties lielai, teroristiskai organizācijai - Islāma valstij. Karš šajā reģionā ir izraisījis lielu bēgļu plūsmu un palielinājis iekšējos terora draudus ES. Ja mēs runājam par apdraudējumiem Eiropai, tad tie ir apdraudējumi no austrumiem un arī it kā no dienvidiem. It kā, jo tas nav apdraudējums parasta kara nozīmē, bet kā potenciāls terorisma avots. Pat ne potenciāls, jo jau ir bijuši pietiekami daudzi terora akti, kas norāda, ka jāvelta pastiprināta uzmanība valstu iekšējai drošībai. Līdz ar to mums jārunā par aizsardzību divās frontēs.

- Mūsu ģeogrāfiskas novietojums un vēsture liek lielāku uzmanību pievērst tieši austrumu virzienam. Pērn starptautiskā militāri pētnieciskā organizācija R.A.N.D. veica militāro spēli, kuras gaitā atklājās, ka Krievija varētu ieņemt Rīgu un Tallinu, vēlākais, 60 stundu laikā. Kas tiek darīts, lai palielinātu mūsu aizsardzības iespējas un šis 60 stundu scenārijs kļūtu neiespējams?

- To stundu skaits dažādās publikācijās ir dažāds. 60 stundas jau skan pat optimistiski, jo esmu dzirdējis arī 24 stundas. Tomēr galvenais, kas jāatzīmē - lai izvairītos no tā, gatavošanās un lietu darīšana notiek divos virzienos. Pirmkārt, tā ir agrā brīdināšana. Par šīm 24 vai 60 stundām runā, ja uzbrukums notiek pilnīgi negaidīti. Tieši tāpēc mums jāveido agrās brīdināšanas, izlūkošanas sistēmas, kas ļauj laikus identificēt bīstamas kustības uz mūsu austrumu robežas un laikus prognozēt iespējamās akcijas. Atkarībā no agrīnās brīdināšanas - vai tas ir 12 vai 24 stundas iepriekš - pretošanās spēja uzreiz strauji pieaug. Tas ir viens. Otrs ir, lai mēs te nepaliktu vieni. Tāpēc tiek maksimāli strādāts, lai nodrošinātu pastāvīgu kaujas spējīgu sabiedroto klātbūtni šeit. Pašlaik mūsu galvenais mērķis Varšavas samitā ir visām trim Baltijas valstīm kopā ar Poliju panākt, lai Latvijā tiek izvietots viens kaujas spējīgs sabiedroto bataljons. Izskatās, ka šis lēmums ministru līmenī Briselē ir pieņemts, tagad tas būs jāakceptē Varšavā jau samita laikā.

- Vai tas nozīmē, ka šis kaujas spējīgais bataljons šeit atradīsies ar militāru aizsardzības uzdevumu, nevis it kā mācībās?

- Tieši tā. Tam būs konkrēta militāra funkcija, un tāpēc arī tā skaitliskais sastāvs netiek konkrēti ziņots. Parasti bataljons var būt no 500 līdz 1000 karavīru liels, atkarībā no papildu vienībām, kas tiek piekomplektētas klāt. Tas atkarīgs no izvirzītajiem kaujas uzdevumiem. Vai nu tās ir mīnmetēju rotas, sapieru rotas, vai kas cits. Runa ir par pastāvīgu kaujas spējīgu bataljonu šeit.

- Ar kādiem ātrās reaģēšanas spēkiem ārpus Latvijas mēs varam rēķināties, un cik ātri tie varētu ierasties šeit?

- Mēs nedalāmies ar šo informāciju, principā ātrās reaģēšanas spēki gatavībā atrodas mūsu NATO partneru valstīs, un mēs rēķināmies ar to iesaisti pāris dienu laikā.

- Nesenajā Sanktpēterburgas ekonomiskajā forumā Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzstājās ar ļoti samierniecisku runu, un pēdējā laikā no Krievijas vairs nedzird tik agresīvu retoriku kā agrāk. Vai tas ļauj domāt, ka apdraudējumi no austrumiem ir mazinājušies, vai tomēr Putina teiktajam, ņemot vērā viņa profesionālo pieredzi Valsts drošības komitejā, ticēt nevar nekad? Kāds viedoklis valda militārajās aprindās?

- Militārajās aprindās viedoklis ir pietiekami konservatīvs. Tādā nozīmē, ka militārās aprindas mazāk skatās uz vārdiem, vairāk uz darbiem. Darbi šajā gadījumā ir gan akcijas Ukrainā, gan bruņoto spēku pārdislokācija, izvietošana un mācības tiešā NATO valstu robežu tuvumā. No šāda aspekta mēs neredzam nekādas indikācijas, lai varētu teikt, ka kaut kas kļūst drošāk. Bet... Uzreiz gribu pateikt, nevienu brīdi NATO aliansei nav uzstādījuma - naids ar Krieviju par katru cenu. NATO politiskā vadība cenšas saskatīt jebkurus signālus no Krievijas puses kaut kādai attiecību stabilizācijai. Kaut vai tagad šis mēģinājums sasaukt Normandijas četrinieku vēl pirms NATO samita. Tas ir politiskās vadības mēģinājums varbūt kaut kādā veidā meklēt risinājumus attiecību stabilizācijai ar Krieviju un militārās spriedzes mazināšanai starp Krieviju un NATO. Par Putinu un viņa darbu VDK ir dažādi viedokļi, un nedomāju, ka tam šinī gadījumā ir izšķiroša nozīme. Vairāk to redzu saistībā ar Krievijas politiskajām interesēm un tām iespējām, kādas viņi redz Krievijas tālākai attīstībai. Es nepiederu pie tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka Krievija ir 100% bezcerīgs variants.

- Ja mēs skatāmies dažādas aptaujas ES, tad sabiedrība kopumā ir nedaudz nogurusi no konfrontācijas ar Krieviju un ir gatava uzlabot attiecības ar to. Arī Sanktpēterburgas forums liecina, ka Krievija labprāt ietu uz attiecību uzlabošanu ar Rietumiem. Vai varam uzskatīt, ka saspīlējums un apdraudējums no austrumu puses tomēr mazinās?

- Vienas runas dēļ mēs tā vēl nevaram uzskatīt. Mēs varam cerēt, ka varbūt tā būs, bet viena runa vēl nav tas, kas parāda, vai tas tiešām notiks. Tur jāskatās kontekstā ar nākamajiem notikumiem. Tur ir stratēģisko ieroču kontroles līguma jautājumi, konvencionālo ieroču kontroles līguma jautājumi, kā arī ļoti konkrēti jautājumi par Krievijas - Ukrainas robežas atdošanu suverēnās Ukrainas valsts rīcībā, kas ir viena no Minskas līguma sastāvdaļām, un, protams, tas, kas notiek gar mūsu robežām. Ir vai nav provokatīvie lidojumi? Zviedrijā ir bijuši gadījumi ar neizskaidrojamiem sakaru pārtraukumiem, par kuriem ir aizdomas, ka tie varētu arī nebūt nejauši utt. Publiska runa ir laba lieta un var dot cerību, bet ir jāskatās ilgākā laika periodā, kas notiek. Mums ļoti svarīgs ir laika periods no NATO samita (2016. gada 8. un 9. jūlijs) līdz ASV prezidenta administrācijas maiņai (2017. gada 20. janvāris). Šis ir tāds kutelīgs periods, kura laikā mēs redzēsim, vai Krievija mēģinās izmantot šo situāciju, vai arī godīgi un atklāti ies uz attiecību uzlabošanu.

- Tātad pastāv bažas, ka līdz jaunā ASV prezidenta inaugurācijai Krievija varētu šo situāciju kaut kā izmantot?

- Jā, kaut kādu provokāciju veikšanai. Mēs esam tam gatavi. Ne tikai mēs, bet arī mūsu sabiedrotie, un ļoti uzmanīgi sekojam līdzi notikumu attīstībai. Atmosfēra pasaulē vispār neiet uz labo pusi. Kaut vai tās pašas līdzjutēju kaujas futbola čempionāta laikā rāda, ka agresivitātes lādiņš mazumā neiet.

- Pastāv versija, īpaši krievvalodīgajā presē, ka, ja mums te atrodas pastāvīgs NATO kontingents, tad mēs kļūstam par Krievijas raķešu triecienu mērķi un faktiski mūsu drošība nevis palielinās, bet samazinās.

- Uzreiz jāprecizē, kādi mērķi raķešu triecieniem ir interesanti. Atsevišķas sauszemes karaspēka vienības nav interesantas lieliem raķešu triecieniem. Jāsaprot, ka Krievijai nav jēgas veikt kādu lokālu raķešu triecienu pa kaut kurieni. Ja tā sāk sadursmi ar NATO, tad tai ir jāsāk uzbrukumi visiem svarīgākajiem NATO objektiem, kuri nebūt neatrodas Latvijā. Tajā pašā laikā man jāsaka, ka NATO karaspēka klātbūtne šeit ir tā, kas attur Krieviju no domas, ka kaut ko var pamēģināt izdarīt Baltijā vai Latvijā tajās pirmajās astoņās stundās, pēc tam nostādīt visu NATO notikuša fakta priekšā un pateikt - vai tad jūs tagad iesiet karot par šo mazo zemes pleķīti, ko mēs jums esam atņēmuši? Tāpēc mums ir vajadzīgs, lai šeit būtu NATO karaspēks, kurš faktiski iesaistītos karadarbībā jau ar pirmajām iespējamā konflikta stundām. Lai jebkura sadursme ar Latvijas bruņotajiem spēkiem uzreiz būtu arī sadursme ar NATO bruņotajiem spēkiem.

- Kā pieredzējušam politiķim nevaru nepajautāt par dažiem iekšpolitiskiem jautājumiem. Vai Vienotībai ar jauno vadību izdosies atgūt politisko vilkmi un spēku? Vai viņiem nedraud jums no savas personiskās pieredzes labi zināmais Latvijas ceļa liktenis?

- No vienas puses, es nevēlētos, lai viņi piedzīvotu Latvijas ceļa likteni. Skaidri izteiktā proeiropeiskā liberālajā nišā kāda partija ir vajadzīga. Ja šī niša paliek tukša, tad nav saprotams, kas notiek ar šī virziena vēlētājiem. Vai Vienotība noturēsies? Nezinu. Varbūt pateikšu ķecerīgu domu, bet, ja valdes priekšsēdētāja vēlēšanās būtu uzvarējis [Edvards] Smiltēns, tad viņiem būtu lielākas izredzes nekā tagad, kad uzvarēja [Andris] Piebalgs. Piebalgs ir mans sens draugs, es viņu labi pazīstu un neko sliktu negribu par viņu teikt, bet... Smiltēns ir cilvēks, kuram šajā dzīvē vēl daudz kas ir jāpierāda. Viņš, iespējams, darītu visu iespējamo un neiespējamo, lai sevi pierādītu un līdz kaut kādam līmenim partiju izvilktu. Piebalgs savukārt ir cilvēks, kuram nekas šajā dzīvē vairs nav jāpierāda. Viņš ir bijis pietiekami augstos līmeņos, ar kuriem Latvijas amati pat nav īpaši salīdzināmi. Līdz ar to tā darbošanās vietējā politikā viņam ir tāda... kaut kāda rotaļa? Nezinu. Hobijs, rotaļlieta? Tāpēc esmu diezgan skeptisks par to izvilkšanu. Pēc kongresa būs neliels pacēlums, bet nezinu, vai tas pacēlums ilgi noturēsies un sasniegs tos 10-12%, par kuriem runā Piebalgs. Tad, kad partijā jutīs, ka nevelkas uz augšu tā lieta, sāksies erozijas otrais vilnis. Cilvēkiem bija cerība - nomainīs Āboltiņu, un tad tik būs. Ja pēc pāris mēnešiem vai pusgada izrādīsies, ka nekas daudz neuzlabojas, tad sāksies iekšējā erozija.

- Šobrīd ZZS ir sasnieguši vēsturiski augstākos reitingus. Tādus ilgstoši saglabāt ir tikpat kā neiespējami. No kādām kļūdām ZZS vajadzētu izvairīties, lai noturētu reitingu vismaz 15% līmenī?

- Tas ir labs jautājums, bet es nedomāju, ka ir kāda konkrēta recepte. Domāju, ka tas augstais reitings bija un ir tāds avansa reitings. Cilvēki, kuri bija vīlušies Vienotībā un citos spēkos, tad, kad ZZS beidzot saņēma premjera posteni, avansā iedeva šo uzticību. Būšu banāls. Lai šo uzticību nezaudētu, šai valdībai kaut kas ir jāpanāk. [Māris] Kučinskis nevarēs atļauties tādā [Laimdotas] Straujumas stilā darboties. It kā kaut kas notiek, it kā nenotiek. Ja tā notiks, tad sāksies atkritiens. Ir divas lietas, kas karājas. Tās ir - veselības aprūpe un izglītības sistēma. Bez šo divu lietu atrisināšanas ZZS ilgi nenoturēs augstu reitingu.

- Veselības aprūpe ir ļoti smaga nozare. Kāds cilvēks jāliek šādas nozares priekšgalā - spēcīgs politiķis, spēcīgs speciālists vai spēcīgs menedžeris?

- Šobrīd ir izdarīta izvēle par labu menedžerim. Viņa [Anda Čakša] gan ir arī ārste.

- Politiski viņa nav spēcīga figūra.

- Tas ir atkarīgs no paša menedžera spējām padarīt sevi par spēcīgu politiķi. Manuprāt, tagad nozarē visvairāk vajadzīgs spēcīgs menedžeris, kuram par politiķi jākļūst pašam.

- Parasti jau saka, ka cilvēkam, kurš nāk no sistēmas iekšienes, ir ļoti grūti kaut ko būtisku mainīt.

- Jā, ir grūti. Bet ko nozīmē būt labam politiķim? Būt labam politiķim nozīmē vairot savu atbalstītāju skaitu savu mērķu sasniegšanai un mazināt pretinieku skaitu. Nav nekāda gudrība, pat piedāvājot vislabākās reformas, vairot savu pretinieku skaitu. Vislabākais piemērs tam bija [Roberts] Ķīlis, kurš sāka ar visādām labām idejām, bet beigās, kur vien pagriezās, pretī bija tikai ienaidnieki. Daļēji arī [Guntis] Belēvičs gāja pa to pašu taku.

- Vai līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām varētu izveidoties jauna politiska partija?

- Domāju, ka jā. Kaut vai tāpēc, ka Latvijai ir tāda tradīcija. Latvijas vēlētājs mīl jaunas partijas. Esmu runājis ar dažādiem, pat ļoti inteliģentiem cilvēkiem, kuri saka, ka kaut kas jauns vajadzīgs utt. Ir dažādas politiskās kultūras izveidojušās. Vienās politiskajās kultūrās turas pie tām pašām vecajām partijām, lai cik tās sliktas. Tās lamā, pāriet uz citām, tikpat vecām partijām, bet Latvijā ir iedibinājusies vēlētāju tradīcija ar vieglu roku uzticēties jauniem politiskiem spēkiem.

- Arī tad, ja tur priekšā jau ir vecie politiķi?

- Tas paradokss un reizē mūsu problēma ir tā, ka Latvija ir tik maza. Visu laiku ražot jaunas partijas nav iespējams no cilvēkresursu viedokļa. Nav to cilvēku. Visi beigās sāk pa riņķi staigāt.

- Tā kā TV seriālos pārīši mainās pa riņķi?

- Jā, apmēram tāpat. Lai arī es dzirdu, ka daudzi saka: nē, jaunas partijas nebūs, es domāju, ka latvietis ir sācis to staigāšanu pa jaunām partijām, un tāpēc šāds variants ir ļoti iespējams. Ir jābūt labiem organizatoriem, kas to uztaisa. Uz Vienotības vraka tādi labi organizatori būs, kam ar to jau ir pieredze, tāpēc domāju, ka tā arī būs. Pieprasījums pēc jaunas partijas būs, jo daudziem nav par ko balsot. ZZS tomēr ir sava specifiskā niša, bet ir vēlētāju slānis, kas paliek neuzrunāts.