Krišjānis Kariņš: ES nav vienota mehānisma krīžu pārvarēšanai

Par Eiropas Savienības iespējām atrisināt migrācijas krīzi, par Šengenas zonas, Eiropas projekta un Vienotības nākotni, kā arī par to, cik svarīgi premjeram Mārim Kučinskim būt kādā no Eiropas partiju lielajām «ģimenēm», saruna ar Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partijas grupas Latvijas delegācijas vadītāju Krišjāni Kariņu (Vienotība).

– Pēc vairāk nekā gada apmeklējot Briseli, secināju, ka pilsēta ir mainījusies – pirmkārt, uz ielām pilsētas centrā patrulē karavīri ar automātiem rokās. Otrkārt, centrālajās ielās maz var redzēt beļģus, pārsvarā tie ir izceļotāji no Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīm, kas te staigā. Ko šī aina liecina par Eiropas projekta nākotni un Eiropas Savienības iespējām tikt galā ar migrācijas krīzi?

– Šobrīd ir ļoti daudz lietu un jautājumu, kas nenāk par labu ne Eiropas Savienībai, ne Eiropas projektam kā tādam. Manuprāt, šo negatīvo faktoru cēlonis ir meklējams 2008. gadā, kad sākās pasaules finanšu krīze ASV, un tā lavīnveidīgi turpinās arī citās sfērās un izpausmēs, skarot Eiropu. Tas, kas notiek šobrīd ar bēgļiem, ir Ziemeļāfrikas valstu ilgstošo diktatūru krišanas sekas un nabadzība šajās valstīs, kas uz Eiropas salīdzinošās pārticības fona izraisa lielu cilvēku masu pieplūdumu Eiropā. Karš Sīrijā ir lielā mērā aizsegs tām patvēruma meklētāju masām, kas izceļo no citām reģiona valstīm – un ne jau bēgot no kara, bet gan meklējot pārticības patvērumu Eiropā. Turklāt ļaužu pieplūduma process ir visai haotisks – esmu dzirdējis, ka Vācijā vien varasiestāžu redzeslokam jau ir pazuduši 130 tūkstoši patvēruma meklētāju…

Eiropas problēma šajā jautājumā ir tā, ka Eiropas Savienība nav valsts un Brisele nav varas centrs – no kā daudzi baidās, bet daži gribētu. ES ir 28 spītīgi neatkarīgas valstis, kuras ir sanākušas kopā, lai veicinātu savu labklājību, noārdot starpvalstu robežas, ierobežojumus darbaspēka un kapitāla kustībai. Taču, kā pierāda visi krīžu viļņi kopš 2008. gada, mums nav vienota mehānisma, kā tikt galā ar krīzi. ES nav viena vadītāja, kas var pateikt: «Tagad darām tā!»

– Vai tad Eiropas Komisija tā nevar pateikt?

– Nē, jo EK nav tāda mandāta. Viņi var rīkoties tikai tad, ja dalībvalstis un Eiropas Parlaments piekrīt. Turklāt šobrīd Eiropā zeļ eiroskepse. Daudziem aizmirsušies Eiropas struktūrfondi un to dotā nauda, bet dominē uzskats, ka no ES nāk tikai un vienīgi problēmas, ES tikai uzspiežot prasības.

ES varētu tikt galā ar migrācijas krīzi, ja tā būtu federāla valsts, ar vienu prezidentu, armiju un drošības dienestu. Bet ES tāda nav. ES ir 28 valstu drošības dienesti, kuri turklāt pat nesniedz informāciju cits citam – kā tas bija pēc Parīzes teroraktiem: pilsonis X franču drošības dienesta sistēmā parādās kā bīstams terorists, bet beļģi uz robežas viņu neaiztur, jo Beļģijas drošības dienestiem tādas informācijas nav.

Saistībā ar bēgļu krīzi EK nevar pieņemt lēmumus, ko nepieprasa dalībvalstis. Un tām, savukārt, ir ļoti atšķirīgi viedokļi, ko tām vajag un ko nevajag darīt šajā jautājumā.

– Tad vienīgais risinājums, kā tikt galā ar migrācijas krīzi, ir Eiropas federalizācija?

– Nē, es tā nesaku. Es tikai skaidroju iemeslus, kāpēc krīze netiek risināta pietiekami ātri un veiksmīgi. Šobrīd ES ir kā basketbola komanda, kurā nevienam nav tiesību mest grozā, un tad brīnās, kāpēc nevar uzvarēt spēlē. Ņemot šo vērā, t. i., to, ka ES nav struktūras, kā risināt migrācijas krīzi, ir jāmeklē citi ceļi, kā izkļūt no situācijas. Skaidrs, ka ES nevar ieviest mieru Sīrijā vai pārticību Āfrikā. Bet ES var sadarboties ar Turciju bēgļu plūsmas apturēšanā, attiecīgi finansējot šīs darbības. Eiropas, tajā skaitā Latvijas, nodokļu maksātājiem ir daudzreiz izdevīgāks šis variants, nekā noņemties ar migrantu masām, ja reiz tie ir ieradušies. Pagaidām gan Turcija nesteidz ierobežot bēgļu plūsmas un Grieķija pakāpeniski pārvēršas par Eiropas filtrācijas nometni migrantiem. Tas nav īsti pieņemami, bet fiziski nav tādas vietas, kur varētu šādas filtrācijas nometnes būvēt, vienīgais variants ir mēģināt vienoties ar Turciju par plūsmas apturēšanu.

Lielais drauds Eiropai ir Šengenas zonas sabrukums migrācijas krīzes rezultātā, jo tas nozīmētu milzīgas tirdzniecības zonas sabrukumu, jo Šengena jau nav tikai ceļošana ar vai bez pases Eiropā, tā ir ekonomiskās darbības brīvība. Pēc būtības Šengenas zonas sabrukums nozīmētu Eiropas Savienības beigas – Latvija atgrieztos 90. gados ar ļoti ierobežotām iespējām ekonomiskajai attīstībai – būtu fiziski ierobežojumi tirdzniecībai Eiropā, savukārt Krievijas tirgus nav pievilcīgs ne tikai sankciju, bet arī rubļa kursa dēļ.

– Vai tad kāda dalībvalsts grib Šengenas zonas sabrukumu?

– Nē, visi saprot, ka tas ir ārkārtīgi neizdevīgi. Es ceru, ka robežkontrole starp ES valstīm ir īslaicīgs pasākums un nenonāks līdz preču plūsmas kontrolei, jo tas tiešām būtu Eiropas projekta apdraudējums.

– Lielbritānijas īpašais statuss vai iespējamā izstāšanās ir drauds ES pastāvēšanai?

– Britiem vienmēr ir bijis īpašs statuss ES, kas tagad apstiprināts vēlreiz – viņi nav un nebūs eirozonā, viņi nav Šengenas zonā, viņi kontrolē savu ārējo robežu. Vienīgais jaunums īpašajā statusā ir iespēja ierobežot sociālos maksājumus jaunieceļojošiem imigrantiem. Man tas būtībā nešķiet nepareizi, jo tas nekā neierobežo strādātgribošos. Tas, ka ES šo britu prasību akceptēja, ir labi, jo tagad bumba ir britu vēlētāju pusē: ja viņi nolemj izstāties no ES, tad ne jau tāpēc, ka pārējā Eiropa nav nākusi pretī, bet tāpēc, ka virsroku ņēmusi eiroskepse. Tas būtu slikti ES, arī Latvijai, jo politiski Lielbritānija ir spēcīga valsts, kas līdzsvaro Vācijas un Francijas intereses ES. Lielbritānijai izstājoties, Vācijas dominance ES pieaugtu vēl vairāk. No ekonomiskā viedokļa savukārt briti allaž ir bijuši brīvās tirdzniecības kaismīgi atbalstītāji ES, kas nāk par labu Latvijas eksportētājiem. Treškārt, tas būtu signāls iedzīvotājiem, ka ES sāk izirt, un diemžēl tikai stiprinātu antieiropeiskos spēkus. Briti jau neko neiegūs, izstājoties no ES, jo ES neatcels savas prasības un noteikumus, tātad reāli viņiem būs jāpilda mūsu noteikumi – jāiemaksā ES budžetā, jāpielāgo ES regulas, bet ES kopējos labumus tie izmantot nevarēs. Neatkarība no ES emocionāli izklausās skaisti, bet faktiski – nevis tu esi neatkarīgs, bet nekas nav atkarīgs no tevis.

– Jūs esat Eiropas Tautas partijas grupas runasvīrs tā dēvētajā Volkswagen skandālā, kas skāris teju visu Eiropas autoražošanu. Kāda ir jūsu nostāja, kādiem jābūt Eiropas Parlamenta izveidotās izmeklēšanas komisijas mērķiem?

– Manuprāt, izmeklēšanas komitejas mērķiem jābūt tādiem, kas pateiktu, kāds regulējums vajadzīgs, nevis mērķim jābūt sodīt autoražotājus. Eiropā ir pasaulē labākās dīzeļdzinēju ražošanas tehnoloģijas, un jāpanāk, lai autoražotāji panāk to izmešu daudzumu, kas ir nekaitīgs videi, nevis uz papīra, bet arī realitātē. Ja mēs kā likumdevēji esam izveidojuši situāciju, ka Eiropā dīzeļdegviela ir lētāka par benzīnu un autoražotāji ir pielāgojušies tam, tad ir bezatbildīgi tagad pateikt – nē, metiet šo tehnoloģiju attīstību pie malas. Nevaram vainot industriju situācijā, ko esam izraisījuši paši ar savu regulējumu. Turklāt skandāls ar Volkswagen dīzeļmotoru izmešu daudzumu sākās ASV, kur ir viena testēšanas laboratorija, – ES savukārt ir 28 dažādas sertifikācijas sistēmas un laboratorijas ar dažādu prasību līmeni. Varbūt jāizveido vienots regulējums sertifikācijai un autotestēšanai un tad varēs arī prasīt no autoindustrijas stingrus standartus.

– Jūsu viedoklis ekonomikas sfērā bieži atšķīries no kolēģu Vienotībā viedokļa, piemēram, nodokļu jomā. Latvijā bieži tiek kritizēta strauji mainīgā nodokļu sistēma. Kas tajā tiešām būtu maināms?

– Jā, tagad ir dzirdēts, ka nekustamā īpašuma nodoklis būtu jāpalielina, jo, lūk, tas ir nodoklis, ko nevar apiet. Tagad sodīsim visus, kuriem pieder nekustamais īpašums! Tā ir absurda politika. Es esmu pret nemitīgi mainīgiem nodokļiem – gan Latvijā, gan ES. Nevar arī visu laiku mainīt prasības ražotājiem un investoriem – tas ir bezatbildīgi. Zaļie savulaik panāca, ka Eiropā degvielai klāt jāliek no graudiem ražota bioetanola komponente, bet tagad secinājuši, ka tās ražošana ir ļoti neizdevīga, vajagot šo bioetanolu ražot no atkritumiem. Kā?! Tās nav savietojamas tehnoloģijas! Iznāktu, ka ES atkal uzmetusi tos investorus un ražotājus, kas ieguldījuši lielus līdzekļus bioetanola ražošanā. Es esmu kategoriski pret šādu bezatbildīgu pieeju – nemitīgi mainīt noteikumus.

– Jūs ļoti kritiski esat izteicies par satiksmes ministra Ulda Auguļa izteikumiem intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei, kurā viņš nepauda sajūsmu par Rail Baltica projektu. Man gan jāteic, ka ministram piedēvētā skepse gan bija slēpta manā jautājumā – jo tautsaimniecisku peļņas efektu tiešām no šā projekta ilgtermiņā neredz – ko tad pārvadās pa dzelzceļu no Helsinkiem uz Berlīni? Savukārt Latvijā ceļi brūk kopā, bet tam Eiropas naudu dod krietni mazāk. Kāpēc jūs jau tik preventīvi skarbi reaģējāt uz ļoti maigu kritiku saistībā ar Rail Baltica?

– Ņemiet vērā – 85% no projekta finansējuma nāk no ES kopējā budžeta. Latvija no tā iegūs divkārtēju efektu – Rail Baltica būvniecības laikā būs milzīgs nodarbinātības pieaugums, otrkārt – izveidosies papildu iespēja pārvietot preču plūsmu no Latvijas uz rietumiem. Latvijas ražotājiem tā būs iespēja, jo šobrīd produkciju Eiropā var nogādāt vienīgi ar ļoti lēno jūrastransportu vai salīdzinoši dārgo kravas autotransportu, par aviotransporta dārdzību nemaz nerunājot.

Iemesls, kāpēc es asi izteicos, ir tāds, ka, manuprāt, no ministra puses nekādas skepses par šā projekta tautsaimniecisko efektu nedrīkstētu būt. Tur jau tā ir grūtības ar zemju atsavināšanu, iepirkumiem, kā jau tas parasti mēdz būt ar šāda līmeņa projektiem. Ja vēl ministrs atļaujas teikt ko kritiski interpretējamu, tad es pret to iebilstu.

– Nupat Saeima ir pieņēmusi lēmumus, kas likvidē Latvijas gāzes monopolu. Kāpēc bija tā jāsteidzas? Nevarēja pagaidīt 2017. gadu, kad tas beigtos pēc līguma?

– No saimnieciskā viedokļa 2017. gads jau ir pie durvīm. Es teiktu, ka Latvijas gāze šai situācijai var pretoties tikai gadījumā, ja domā, ka šo monopolu tā būtu varējusi saglabāt mūžīgi.

– Kas tad ir konkurenti? Tikai dārgākā sašķidrinātā gāze no Lietuvas.

– Jā, sašķidrinātā gāze vienmēr ir dārgāka par cauruļvadu gāzi, un tas nozīmē, ka Gazprom vienalga vienmēr būs jāpiedāvā gāzes cena, kas ir zem sašķidrinātās gāzes cenas. Lietuvieši ir dabūjuši saviem patērētājiem zemāku gāzes cenu, pateicoties konkurencei, un tas viņiem nāk tikai par labu.

– Jaunajam premjeram Mārims Kučinskim, ierodoties pirmajā vizītē Briselē, parādījās jautājums, kādai Eiropas partiju grupai varētu piederēt Zaļo un zemnieku savienība, kuru viņš pārstāv. Kāds ir jūsu kā Eiropas Tautas partijas grupas Latvijas delegācijas vadītāja skatījums uz šo jautājumu? ZZS varētu iekļauties Eiropas Tautas partijas grupā?

– Īsi atbildot – neredzu iespēju, kā ZZS varētu iekļauties ETP politiskajā grupā. Politiskās grupas nav lielveikals, kur izvēlas labāko preci par labāko cenu. Politiskās grupas apvieno ideoloģiski līdzīgus politiskos spēkus no dažādām valstīm. ETP būtiskākais uzstādījums ir ticība ES projektam kā Eiropas labklājības garantijai. ZZS sastāv no dažādiem politiskajiem spēkiem – tur ir zaļie, zemnieki, liepājnieki, ventspilnieki, kuru līderi, piemēram, Lemberga kungs, bieži vien negatīvi izsakās par Eiropas projektu. Es saprotu, tie ir uzskati un tie var būt dažādi, bet es neredzu, kā tos apvienot ar ETP viedokli. Es nezinu, kādi ir Kučinska kunga personīgie uzskati par ES, jo viņa savulaik pārstāvētā Tautas partija ietilpa ETP, tas jāprasa viņam pašam. Bet Kučinska – un diemžēl arī Latvijas – mīnuss ir tas, ka viņš nepieder nevienai no ES politiskajām ģimenēm, jo tikai caur tām ir iespējams panākt savam viedoklim nepieciešamo atbalstu. Pat Vairai VīķeiFreibergai, lai cik spilgta politiķe viņa būtu, savulaik neizdevās iegūt nepieciešamo atbalstu kādam amatam, jo viņa nepiederēja politiskajām partijām, kas iekļaujas lielajās Eiropas politiskajās apvienībās. Eiropas politikā neviens nevienu neaizstāv tāpēc, ka viņš ir labs cilvēks. Šeit aizstāv tikai savējos, komandas biedrus, sporta terminoloģijā runājot. Kučinskis labākā gadījumā var kādam piekrist vai nepiekrist, bet to lomu, ko Latvija bija izcīnījusi, pateicoties tam, ka Valdis Dombrovskis pārstāvēja ETP grupu, Latvija ir zaudējusi.

– Jūs tā nedaudz nepārspīlējat? Vai tik jūsos nerunā politiskā greizsirdība uz ZZS, kas tagad ir ieguvusi premjera amatu?

– Nē, es vēlu Kučinskim tikai labu, jo viņš taču arī pārstāv mani kā Latvijas iedzīvotāju.

– Vai tad jūs kā ETP Latvijas delegācijas vadītājs nevarat veicināt to, lai Kučinskim būtu iespēja iekļauties jūsu politiskajā grupā?

 Es to varētu, ja Kučinskis iestātos Vienotībā. Es taču nevaru melot, ka ZZS aizstāv mūsu vērtības tikai tāpēc, lai viens cilvēks dabū vēlamo zīmogu. Bet es nešaubos, ka Kučinskim netiktu likti nekādi šķēršļi, ja viņš gribētu iestāties Vienotībā. Es pat īsti nesaprotu, kāpēc viņš vēl nav Vienotības biedrs.

– Vai tad šobrīd vispār kāds varētu vēlēties iestāties Vienotībā? Partijas reitingi ir zemi un nākotne neskaidra.

– Piekrītu, Vienotībai neklājas labi. Jā, mums ir vairāki politiķi, kuriem ir labs reitings, kuri labi strādā Saeimā, valdībā un Eiropas Parlamentā. Partijas krīzes iemesls ir tās atsevišķu ietekmīgu biedru personīgās nesaskaņas, jo neviens jau nav sastrīdējies kādu ideoloģisku apsvērumu vai lielu ideju dēļ. Mums ir tikai viens ceļš, kā to atrisināt – jāmaina partijas vadība. Nevar būt situācija, ka mums ir partijas vadītājs, kuram ir gatavi sekot tikai daļa biedru. Tas ir pilnīgi nepieņemami.

– Kuru jūs redzat kā partijas vadītāju?

– Es redzētu vairākus, kuri to varētu izdarīt, bet zinu vienu, kurš ir izteicies, ka būtu gatavs vadīt partiju, – Andris Piebalgs. Ja viņš no stadijas «esmu gatavs vadīt partiju» pārietu stadijā «es to darīšu», tad viņam izdotos. Tas Vienotībai būtu ļoti labs risinājums. Piebalgs kā bijušais eirokomisārs ļoti labi iemiesotu Vienotības galveno ideju – būt Eiropas Savienības projektu – labklājīgas, vienotas Eiropas projektu – atbalstošai partijai. Ja Piebalgs vadītu partiju, tad Vienotībai var izdoties vēlreiz saņemt cienījamu mandātu vēlēšanās, proti, mēs varētu atgūt tos vēlētājus, kuri vairs mūs neatbalsta nevis tāpēc, ka netic mūsu idejām, bet netic, ka mēs vispār jelko esam spējīgi panākt iekšējo strīdu dēļ.

– Cik ilgā laikā būtu jānotiek Vienotības vadības maiņai?

– Jo ātrāk, jo labāk. Kongress ir paredzēts oktobrī, bet tas ir par vēlu, Vienotība nespēs uzlabot savu tēlu bez vadības maiņas. Solvita Āboltiņa ir izdarījusi lielu un labu darbu, noturot vadību Vienotībā gandrīz desmit gadu garumā, bet tagad pienācis laiks maiņai. Es ceru, ka viņa saprot, ka viņas vieta vēsturē ir izveidota un nodrošināta, bet tagad jādod vieta nākamajam, lai ideja par Latvijas nākotni labklājīgā Eiropā nekrīt līdz ar viena indivīda popularitāti.