Arnis Kaktiņš: Politiskā leģitimitāte ir kritiski zema

Pēc NRA pasūtījuma decembrī SKDS veica sabiedriskās domas pētījumu par uzticēšanos institūcijām un atsevišķiem politiķiem. Saruna ar SKDS direktoru, sociologu Arni Kaktiņu par šā pētījuma rezultātiem, par politiskās leģitimitātes trūkumu Latvijas politikā; par iespēju sagaidīt no krūmiem pēkšņi izlienam problēmu «atrisinātāju»; par caurmēra latvieša ideoloģisko portretu; par tā saukto viedokļu līderu ietekmi uz sabiedrisko domu un par iespējamo politiskās paradigmas maiņu gan Latvijas, gan Eiropas politikā.

– Cik lielā mērā sabiedriskā doma ir racionāla un cik daudz emocionāla vai balstīta kaut kādās tradīcijās?

– Ja skatāmies uz institūciju reitingiem, tad patiešām ir vienas institūcijas, kuras vēsturiski tiek novērtētas labāk, bet citas sliktāk. Tā kā ilgstoši ir novērotas noteiktas sakarības, tad automātiski ticis pieņemts, ka tas ir normāli, tā vienmēr ir bijis un tā tam neizbēgami ir jābūt, tāpēc te nav nekādu īpašu problēmu. Uzticēšanās Saeimai un Ministru kabinetam jau sen atrodas tik ļoti zemos līmeņos, ka varam runāt par dziļu uzticības krīzi. Bet ne tik sen tā nebija. Vēl 2002. gadā Saeimai un valdībai bija gluži normāli reitingi. Tādi paši kā citās valstīs, kuras liekam sev par piemēru un kurām gribētu līdzināties, – Ziemeļvalstīs un Vakareiropas valstīs. Arī tur mēdz būt uzticības krīzes, jo spēkā ir tās pašas likumsakarības, kādas vērojamas visās demokrātiskās valstīs, kur vara ir saistīta ar vēlēšanām. Agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad tie, kuri ievēlēti un ieguvuši uzticības kredītu, šo uzticību zaudē, bet tad nāk jaunas vēlēšanas, kā rezultātā tiek ievēlēti jau citi. Notiek veselīga varas rokāde, ko Latvijā neesam novērojuši jau ļoti ilgu laiku. Saistībā ar to, kāpēc mums jau ilgstoši ir tik zemi uzticēšanās līmeņi, tā ir ļoti svarīga tēze. Tradicionālā politiskā svārsta darbību, kad opozīcija nomaina pozīciju un otrādi, Latvijā mēs īsti neesam redzējuši. Kāpēc? Tāpēc, ka šī ir joma, kurā, par milzīgu nelaimi mums visiem, manifestējas mūsu etniskā sašķeltība.

– Vai savulaik tautpartijiešu dominantes nomaiņa pret Jaunā laika (Vienotības) dominanti nenozīmēja šo politisko varas maiņu?

– Nav jau mums tā kā Ziemeļkorejā, kur vieni un tie paši cilvēki ir iecementējušies varā un tur sēž uz mūžiem. Ir jau pie mums reizēm kādas svārstības, bet tomēr tās nav tik būtiskas.

– Bija mums pat tāds revolucionārs notikums kā Saeimas atlaišana 2011. gadā.

 Ja skatāmies sabiedrības uzticības līkni Saeimai un Ministru kabinetam no astotās Saeimas vēlēšanām 2002. gadā, tad grafiski tas viss ir uzskatāmi redzams. Tolaik, vairākus mēnešus pēc Repšes ievēlēšanas, bija brīdis, kad vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticējās šīm varas institūcijām. Tad nāca Kalvītis, un, kad 2006. gada vēlēšanās viņu pārvēlēja, tad MK uzticējās gandrīz 40%, bet Saeimai vairs tikai katrs trešais. Tagad bieži vien to laiku atceras kā kaut kādu drūmo laiku, kad valdīja «sliktais» Kalvītis. Īstenībā kopš tā laika parlamentam nekad vairs nav bijis tik augsts uzticēšanās līmenis. Patlaban esošais parlaments savā labākajā brīdī ir bijis krietnu gabalu zem tā laika līmeņa, un te parādās atslēgas vārds – politiskā leģitimitāte. Tur ir gan juridiskais aspekts – vai vēlēšanas no visiem aspektiem bijušas godīgas, gan arī politiskais, kas, man šķiet, ir vēl svarīgāks. Proti, vai mēs tiem cilvēkiem uzticamies? Vai mēs sakām: «Jā, mēs jūs ievēlējām, un tā ir mūsu vara. Mēs jums deleģējām tiesības par mums lemt.» Ja pret varu ir šāda attieksme, tad nākamais solis ir – mēs esam likumpaklausīgi. Tas nozīmē, ka pret varas pieņemtajiem lēmumiem tā arī izturamies, tajā skaitā pret visādiem jauniem nodokļiem, jo uzskatām, ka tas notiek mūsu interesēs. Savukārt, ja mūsu attieksme pret varu ir noraidoša (pat, ja esam piedalījušies vēlēšanās), ja tā mums nepatīk, tā ir slikta, tur esošie cilvēki nav tie, kas strādā mūsu interesēs, tad arī mūsu attieksme pret likumiem un lēmumiem, un visu to, ko vara dara, būs atšķirīga. Te arī atbilde, kāpēc Latvijā ir tik liela ēnu ekonomika. Tas ir stāsts par politisko leģitimitāti, kura Latvijā ilgstoši ir kritiski zema. Mums jau ir bijuši vairāki Saeimas sasaukumi, kuri šo problēmu fundamentāli neatrisina. Svarīgi, ka tā ir liela atšķirība no citām ES valstīm, kur vēlēšanas to atrisina. Varbūt ne vienmēr, ir visādi izņēmumi, un šobrīd daudzās valstīs runā par politiskās uzticības krīzi, taču par tām gribētos teikt: kaut mums būtu tāda krīze.

– Ar ko šāda neuzticības krīze ir bīstama?

– Mums bija 10. Saeimas vēlēšanas, kuras varas leģitimitātes problēmu neatrisināja gandrīz nemaz. Uzticības līmenis turpināja kristies, līdz parlaments sabruka. Zatlers to vienkārši atlaida. Tad nāca 11. Saeimas vēlēšanas, un arī tās šo problēmu neatrisināja. Jā, uzticības līmenis pieauga, taču pat augstākajā brīdī varai uzticējās tikai katrs piektais, kamēr absolūtais vairākums neuzticējās. Bija 12. Saeimas vēlēšanas – problēma netiek atrisināta. It kā vēlēšanu procesā tie paši saglabā varu – pirms vēlēšanām bija Straujuma un pēc tam – Straujuma. Vienotība bija vadošā partija pirms tam un pēc tam. Mums ir mandāts, par mums nobalsoja. Viss ir kārtībā. Bet ir būtisks indikators, kas saka – nav gan kārtībā. Fundamentālā problēma nav atrisināta par naga melnuma tiesu. Ko mēs redzam kopš 12. Saeimas vēlēšanām? Uzticības līmeņi iet tālāk uz leju un šobrīd ir zemākie šā sasaukuma laikā.

– Iespējams, ka cilvēki savu ekonomisko neapmierinātību izgāž uz varu, tāpēc Saeimas un valdības reitingi ir tik kritiski zemi, bet šajā pašā pētījumā redzams, ka attieksme pret pašvaldībām ir ievērojami labāka. Kā tas izskaidrojams?

– Viens no iemesliem ir tas, ka viņi ir tuvāk. Viņu darba rezultāti ir saprotamāki un vieglāk ieraugāmi. Tā ir būtiska atšķirība no centrālās valdības, kuras atsvešinātības līmenis ir liels. Cēloņu un seku ķēde pašvaldībās ir skaidrāk redzama. Spilgts piemērs ir Rīgas pilsēta. Ja ņemam Ventspili, tad tur Lembergam ir ilgstoši labi rādītāji, tāpēc labāk ir ņemt Rīgu. Nav tā, ka Rīgas mēri vienmēr ir bijuši starp visaugstāk novērtētajiem politiķiem valstī. Tā nebūt nav bijis, un šobrīd tas lielā mērā ir Ušakova fenomens. To nevar arī norakstīt uz to, ka viņš tērē lielus resursus sabiedriskām attiecībām. Krietni lielākā mērā tas saistīts ar to, kas un kā tiek darīts pilsētā, īpaši, ja var salīdzināt ar to, kā tas tika darīts pirms tam. Kaut vai viens elements, kurā Rīga pie Ušakova ļoti atšķiras no tā, kas bija pirms tam. Pilsētas dekorēšana uz Ziemassvētkiem un Jaungadu. Labi to atceros, jo daudzās aptaujās šis elements parādījās dažādās izpausmēs. Pirms tam pilsētas vadība neko vairāk kā divas trīs egles nevarēja uzstādīt, turklāt ar skandālu, jo viena bija uzstādīta šķība, turklāt par milzu naudu. Vai tiešām tik grūti bija sakārt lampiņas kokos? Bija grūti. Tad nāca mērs, kurš sakāra lampiņas. Tas ir tikai viens piemērs.

– Pie pašreizējā Saeimas sastāva grūti iedomāties, ka uzticība Saeimai un valdībai varētu būtiski pieaugt. Drīzāk tā turpinās samazināties. Vai šādā situācijā nebriest kārtējais Saulveža uznāciens baltā zirgā? Ar to domāju jaunu partiju.

– Šī aina rāda, ka niša jaunai partijai ir un tā ilgstoši ir bijusi. Ja politiskā elite ir spējusi noformēt šādu politisko spēku, tad daudzos gadījumos tas ir guvis ļoti labus rezultātus. Ja skatāmies pašreizējo varas vērtējumu, tad potenciāls ir milzīgs, bet iepriekšējās vēlēšanas diezgan labi nodemonstrēja, ka politiskajai elitei vairs nav pietiekamu resursu, lai spētu šo vajadzību apmierināt. Te arī slēpjas nopietni riski. Ja šis pieprasījums pastāv, tad var gadīties, ka tas tiek apmierināts valstij ne tajā labākajā veidā. Pastāv risks, ka šī latentā pieprasījuma dēļ pēkšņi var izveidoties pilnīgi dīvains un neprognozējams politisks spēks, kuru līderi izlīdīs no kādiem nesaprotamiem krūmiem.

– Šajā institūciju reputācijas pētījumā pašā augšpusē ir Valsts prezidenta institūcija, bet pašā apakšā politiskās partijas un Saeima. Vai tas nerada risku, ka šis no «krūmiem izlīdušais» spēks varētu būt ar autoritārām tendencēm?

– Ja kaut kādi spēki «krūmos» sāks kristalizēties un nākt ārā, tad esmu diezgan drošs, ka tie nebūs liberāli demokrātiski noskaņoti.

– Ja paskatāmies personāliju reitingus, tad visaugstākais tas ir Valsts prezidentam, kā arī Ventspils un Rīgas mēriem. Savukārt zemākais ar lielu atrāvienu Solvitai Āboltiņai. Ar ko viņa izpelnījusies šo tautas nepatiku, jo nekādus nozīmīgus amatus neieņem?

– Viņa tomēr ir varas partijas vadītāja, bet, kopumā ņemot, šādās aptaujās dominējošā ir tieši emocionālā komponente, nevis kaut kādi sausi, racionāli argumenti. Nav jau tik daudz Latvijas iedzīvotāju, kuriem ir tas gods personiski pazīt šos politiķus, lai nepastarpināti varētu vērtēt, kāds viņš ir cilvēks. Lielākā daļa šo vērtējumu veidojas no tām informācijas drumslām, kas tiek salasītas publiskajā telpā, turklāt tur tās jau ir attiecīgi «iekrāsotas». Ja konkrēti par S. Āboltiņu, tad viņa nav starp mīlētākajiem Latvijas politiķiem un savu popularitāti viņa nav zaudējusi vienā vai divos mēnešos. Tas ir bijis ilgstošs periods. Var piekrist tēzei, ka viņa tagad ir padarīta par vienu no grēkāžiem, kas simbolizē visu varu un politisko eliti. Viņa jau ir pāraugusi vienkāršā politiķa rāmi un kļuvusi par simbolu. Diemžēl ne par pozitīvo lietu simbolu. Ja politiķis nonāk šādā situācijā, tad ir ļoti grūti no šāda stāvokļa tikt ārā.

– Ne Ventspils mērs, ne Rīgas mērs, vismaz latviskajā publiskajā telpā, netiek īpaši saudzēti, taču tas netraucē viņiem būt popularitātes augšgalā. Gulbenē dzīvojošs cilvēks varbūt nekad nav bijis Ventspilī, bet tomēr pozitīvi vērtē turienes mēru.

– Augstāka varbūtība, ka viņš tomēr ir bijis [Ventspilī], bet tas ir jāskata vēsturiskā perspektīvā, jo šobrīd daudzas pilsētas ir saņēmušās un ir sakoptas. Tad, kad pabraukā ārpus Rīgas, tad biežāk ir prieks par to, ko apkārt redzi, nekā gribas raudāt. Šobrīd vairs nav pamats teikt, ka Ventspils izskatās ievērojami labāk par citām pilsētām. Vēl pirms desmit gadiem tā nebija. Tad bija liela starpība. Bija pilsēta parastā, un, kad aizbrauc uz Ventspili, ieraugi kaut ko līdzīgu, ko redzi Vakareiropā. Tas bija viens no pīlāriem, lai cilvēkiem apziņā iegultos šie augstie Lemberga vērtējumi. Tu salīdzini un atrodi cēloņsakarības starp pilsētas mēru, viņa darbību un to, ko vizuāli redzi.

– Kāds no dažādiem pētījumiem, kurus veicat jau gadiem, veidojas caurmēra Latvijas iedzīvotāja portrets un kāds tas ir salīdzinājumā ar citām ES valstīm?

– Latvijas iedzīvotāji ir salīdzinoši ļoti konservatīvi un ļoti kreisi noskaņoti. Ir pamats domāt, ka Latvijā patiesi liberāli domājošu cilvēku ir ļoti, ļoti maz. Iespējams, kādi padsmit procenti. Tāpēc bieži veidojas neizpratne starp liberālo ideju nesējiem publiskajā telpā un klusējošo sabiedrības vairākumu. Runājot par attieksmi pret bēgļiem, redzam, ka absolūtais vairākums nekādus bēgļus šeit nevēlas redzēt, pretstatā liberālajam strāvojumam, kas Eiropas solidaritātes un citu gaišo ideju vārdā runā ko citu. Šo eiropeisko saistību vārdā arī mūsu valdība bijusi spiesta tā kā īstenot šos liberālos uzstādījumus, bet konservatīvais vairākums ir pret, un veidojas konflikts.

– Sabiedrisko domu lielā mērā veido tā sauktie viedokļu līderi. Ja, piemēram, Vaira VīķeFreiberga vai Māra Zālīte kaut ko saka, tad daudzi nodomā, ka arī viņam tā jārunā, lai gudri un pareizi izskatītos.

– Taisnība, tas lielā mērā tā strādā, bet šie viedokļu līderi nav visspēcīgi. Dziļākā līmenī attieksmi nosaka vērtību orientācija. Būs jautājumi, par kuriem pat tie, kas klausās un tic šiem viedokļu līderiem, teiks: jā, nu tā varbūt ir, bet sirds dziļumos tam īsti nepiekritīs. Ja tas, ko runā viedokļu līderis, fundamentāli nesakrīt ar kāda bāzes vērtībām, tad būs maz iespēju izmainīt šo vērtību orientāciju un sabiedrisko domu kopumā.

– Vai šī bēgļu krīze nerada augsni politiskās paradigmas maiņai gan Eiropā, gan pie mums Latvijā?

– Domāju, ka rada. Bēgļu jautājumam ir ļoti liels potenciāls. Gan Eiropā, gan pie mums, un saistībā ar šo potenciālu es redzu lielus riskus. Latvijas gadījumā pašreizējais valdības veidošanas process ir sabiedrībai nodemonstrējis esošās elites politisko mazspēju, un, ja tā, tad te ir viena aktuāla tēma, kas saistīta ar cilvēku apdraudētības sajūtu, bažām, bailēm. No vienas puses, tas parādās jau kaut kādā fundamentālā eksistenciālā līmenī, no otras puses, vara demonstrē, ka nespēj pārvaldīt valsti, kur nu vēl kaut ko darīt šīs aktuālās problēmas risināšanā. Vienā brīdī var parādīties problēmas risinātājs un izrādīties, ka kaut kur pagrabā ir vākusies kritiskā masa, kura bijusi apslēpta, bet vēlēšanu dienā tā var manifestēties pilnīgi negaidītā rakursā. Šādā veidā saslēdzas kopā bēgļu jautājums, varas vājums un zemā uzticēšanās varai.

– Vai šis pētījums uzrāda arī kādas pozitīvas tendences, kas ļauj mums optimistiskāk raudzīties nākotnē?

– Absolūti lielākajai daļai institūciju uzticības reitings ir pozitīvs. Ja skatāmies, kas ir tās institūcijas, kurām sabiedrība dziļi neuzticas, tad tādas ir trīs – politiskās partijas, Saeima un Ministru kabinets. No vienas puses, tas ir slikti, jo tās ir fundamentālas institūcijas, uz kurām balstās mūsu valsts demokrātiskā sistēma, toties pārējām institūcijām dominējošā attieksme ir uzticēšanās. Pat Valsts ieņēmumu dienestam, kas ir visnotaļ represīva iestāde. Tāpat Valsts policijai, kas ir ļoti būtiski, jo pirms gadiem desmit, piecpadsmit tā nebija. Daudzām institūcijām uzticēšanās dinamika ir augšupejoša, un tas vieš cerības.