Saruna ar politologu, LU asociēto profesoru Ivaru Ījabu par valdības krišanas iemesliem un kas mūs sagaida nākotnē. Kādas izredzes ir valdības vadītājas amatu ieņemt Vienotības līderei Solvitai Āboltiņai un vai iespējams premjers no kādas citas partijas, ne Vienotības, kā arī par paaudžu maiņu Latvijas politikā; par iespēju veidoties jaunai liberāli orientētai partijai un uz ko vispār spējīgi liberāļi. Arī par to, kas šobrīd svarīgākais partijai Saskaņa.
– Kas noteica Straujumas valdības krišanu – viņas reitingu kritums vai kādas saimnieciski politisko interešu sadursmes? Žurnāliste Agnese Margēviča Tviterī raksta par partijas atsevišķo kasieru grupējumu cīņu, Ventspils mērs Aivars Lembergs izteicies, ka Straujuma gāzta, jo neesot kalpojusi tiem, kuri viņu tur ielikuši.
– Lielos vilcienos valdību nogāza viņas pašas partija. Jau pietiekami ilgstoši partijai un tās valdei bija neapmierinātība, ne tik daudz ar Straujumas darbu, cik ar kontaktu, kāds viņiem ar Straujumu veidojās. Varēja jau tas vilkties kaut līdz 2018. gadam, taču pieņemu, ka izšķirošo lomu spēlēja stāsts ar Matīsa demisiju un airBaltic investoru. Kaut kāda daļa, protams, ir tajos reitingos, jo cilvēki [partijas vadībā] paliek vienkārši nervozi un liels arguments šā gada (nevis pēdējo mēnešu) perspektīvā ir stāsts par bēgļiem, par ko tā arī netika sagaidīts valdības vadītājas skaidri artikulēts viedoklis, ko Vienotība būtu gribējusi. Ne velti tā nāca klajā ar televīzijas klipiem, kas mēģināja kompensēt šā viedokļa iztrūkumu. Kas attiecas uz to, kas kuram kalpojis, tad nesaku, ka nekā tāda nav, bet tad ir jārunā par kaut ko konkrēti.
– Vai Latvijas politiskajā praksē ir kāds līdzīgs precedents, kad partija noēd pati savu premjeru? Vai pasaulē tā gadās bieži?
– Tā mēdz gadīties, bet tas biežāk ir tur, kur viena partija pilnībā kontrolē valdību. Populārākais gadījums, kad valdību nomainīja reitingu un ilgtermiņa popularitātes dēļ, bija Tonija Blēra nomaiņa pret savu partijas biedru Gordonu Braunu 2007. gadā. Arī Vācijā savulaik Villiju Brantu nomainīja pret Helmutu Šmitu. Mūsu gadījumā jautājums ir – ko Straujuma tādu ir izdarījusi? Reitingi viņai nemaz tik briesmīgi nebija. Atsevišķiem šīs partijas ministriem un redzamiem politiķiem tie bija krietni dramatiskāki. Kā paskaidrot sabiedrībai, kāpēc bija nepieciešama šāda rīcība? Ja jau šī nomaiņa tika plānota, tad to bija nepieciešams sagatavot rūpīgāk no sabiedrisko attiecību viedokļa. Kāpēc tas tika darīts? Šobrīd pārāk pārliecinoši tas neizskatās. Divas dienas pēc kongresa, kurā Ministru prezidente ir runājusi, ka viņa vienmēr kalpošot Latvijai un pieņemšot lēmumus Latvijas interesēs, pēkšņi paziņo par demisiju. Tad sanāk, ka viņas tālāka kalpošana Latvijai nebūtu Latvijas interesēs?
– Kas notiek tālāk?
– Tagad Raimondam Vējonim ir izcila iespēja pirmo reizi parādīt sevi valsts galvas statusā un nominēt nākamo Ministru prezidentu. Būdams pietiekami kompetents dažādās iekšpolitiskās spēlēs, viņš padomās un pietiekami intensīvi parunāsies ar partijām, kurš varētu būt [premjers]. Neesmu pārliecināts, ka šogad mums būs jauns premjers, lai gan Vējonis savā pirmdienas uzrunā lika saprast, ka nevajadzētu vilkt garumā [ar valdības sastādīšanu], bet domāju, ka tas tā uzreiz nenotiks. Kas notiek tālāk? Vienotība ilgstoši ir gribējusi mazināt Nacionālās apvienības (NA) īpatsvaru valdošajā koalīcijā, pieaicinot vēl vienu partneri – Reģionu apvienību (RA) –, kas visdrīzāk tiks darīts. Tad ir jautājums par noteikumiem, ko kurš dabūs utt.
– Vai kādas nopietnas politiskā uzstādījuma izmaiņas, uz ko daži cer, teorētiski ir iespējamas vai nekas būtībā nemainīsies un sagaidāms tas pats process, kurš tautā pazīstams kā cirks, tirgus un tamlīdzīgi?
– Kādas nopietnas izmaiņas var notikt tikai negribētā variantā. Proti, ja koalīcija mēģina vienoties par kādu vienu kandidātu, bet tas neizdodas un viņš izkrīt cauri. Tad tiek meklēts vēl kāds un process iziet ārpus kontroles. Šobrīd neizskatās, ka tas būtu izgājis no kontroles. Cits jautājums, par ko mēs runājam? Ja runa ir par Solvitas Āboltiņas sēdēšanu Ministru prezidenta amatā, tad lielākas problēmas varētu būt nevis ar koalīcijas partneriem, cik ar atsevišķiem Vienotības deputātiem, kuri nebūt nav tik naski balsot, izvirza visādus ultimātus, un tajā brīdī, kad būs jānobalso, tā rociņa var arī notrīsēt.
– Par kuriem runājat?
– Es runāju par konkrētiem cilvēkiem. Tiem, kas Vienotības frakcijā veido sava veida liberālo fondu. Runa ir par Ilzi Viņķeli, Lolitu Čigāni, Alekseju Loskutovu, Andreju Judinu, Veiko Spolīti un Intu Dālderi.
– Klīst runas, ka Vienotībā esot panākts izlīgums un Viņķelei apsolīts izglītības ministres krēsls.
– Jā, bet mēs zinām, ka visiem šādiem «izlīgumiem» ir vājš spēks, kad patiešām kaut kas ir jādara. Mēs vēl nezinām, kādas būs koalīcijas partneru intereses šajā procesā, jo ir skaidrs, ka Āboltiņa nevar veidot valdību uz līdzenas vietas. Viņai jāmotivē arī ZZS, NA un, iespējams, arī RA, lai tie nobalsotu par viņu, kas nebūs viegli. Īsāk runājot, tur vēl būs gara saspēle, kuras laikā kādam var kaut kas nojukt. Nesaku, ka tā būs, bet, raugoties no Vienotības partijas disciplīnas viedokļa, esam redzējuši visādus brīnumus. Tāda iespēja ir. Ja kaut kas tāds notiek, tad parādās jauni scenāriji. Parādās jauni Ministru prezidenta kandidāti no citām partijām, jo Vienotībā ir ļaudis (ne pārāk daudz), kas saka, ka vajadzētu jau dot to amatu kādam citam.
– Tātad pieļaujat, ka pie pašreizējā Saeimas sastāva ir iespējams premjers no citas partijas?
– Pieļauju to tikai kā otro iespēju. Ja neizdodas pašiem savu iedabūt. Dominējošā stratēģija ir tāda, ka Vienotībai ir premjers un tā visdrīzāk ir Āboltiņa, lai gan neba viņa vienīgā uz šīs pasaules. Ja tas neizdodas, tad tāda iespēja parādās, bet domāju, ka tas ir maz ticami, jo nevienam nav lielas vēlēšanās nomainīt koalīcijas vadošo partiju. Vienotībai ir komfortabli justies tur, kur tā ir – viņi kontrolē Finanšu ministriju, Ministru prezidentu utt.. Tā dēļ tai gan nākas strēbt ārā visas nepatikšanas, kas valstī notiek, toties tai ir pietiekami daudz vajadzīgu cilvēku vajadzīgos amatos. ZZS tīri tehniski arī varētu nominēt [premjeru], ir runāts par Dūklava kungu, bet vai viņiem tas ir kas tāds, ko viņi par visām varītēm vēlētos? Nav noslēpums, un šovasar to vienā konferencē teica arī Indulis Emsis, ka ZZS vēsturiski sevi ir redzējuši kā viena noteikta stabila elektorāta pārstāvjus, kuriem nav ambīcijas noteikti vadīt valsti. Emsis par sevi runā kā par izņēmumu, kurš tāpat kā Krasts nenāca no tā sauktajām vadošajām partijām – Latvijas ceļa, Tautas partijas un tagad Vienotības. Vai šobrīd tam ir pienācis laiks? Ja Vienotībai neizdosies, tad viss iespējams, bet šobrīd nekas neliecina, ka Vienotībai neizdosies.
– Būtu loģiski, ja Vienotība virzītu partijas priekšsēdētāju uz premjeres amatu, bet vai viņai ir iespējas mainīt to negatīvo iespaidu, kas lielai tautas daļai par viņu radies?
– Ja viņai to izdosies izdarīt, tas būs viņas hamletiskais moments.
– Vai viņai izdosies?
– Āboltiņa atšķirībā no Straujumas ir krietni konfrontējošāka. Tas reizēm ir trūkums. Atcerēsimies viņas izteikumus par Mūrnieci. Būs interesanti, vai pie valdības maiņas īstenosies arī atsevišķu Saeimas frakciju sapnis nomainīt Saeimas priekšsēdētāju? Ir cilvēki, kuri Āboltiņas konfrontējošo pozīciju novērtē. Proti, politika kļūs mazāk birokrātiski pelēka, stagnējoša un tajā parādīsies kādi plāni, ieceres, personības. Āboltiņa nepārprotami ir personība. Viņas lielākais risks ir tas, ka viņa reizēm ir... kā lai to teikt... pārlieku emocionāla atsevišķās izpausmēs. Viņai jārēķinās, ka viņai bāzīs sejā visu ko. Sākot ar Junkuru un to Honkongas «firmu», stāvvietu pie viņas mājas utt. Tomēr grozi kā gribi, ja paskatāmies uz Vienotības kadriem, tad viņa tur ir bijusi visilgāk un atradusies smagākajās pozīcijās. Tā ka, es domāju, gan jau viņa to visu izvilks, bet viegli nebūs.
– Kopš Godmaņa aiziešanas Latvijas politikā ir dominējuši birokrātiskas ievirzes premjeri. Vai ir parādījies pieprasījums pēc spilgtākiem personāžiem vai joprojām saglabājas vēlme pēc remdenākiem, pasteļtoņos iekrāsotiem politiķiem?
– Ir vēlme gan pēc tādiem, gan tādiem. Ne velti Latvijā populārākais politiķis jau ilgstoši ir Lembergs, kurš droši vien Ministru kabinetā nesēdēs, bet cilvēkiem vienkārši patīk ne tikai Ventspils, bet arī viņa publiskā izturēšanās. Bet viņš ir nepārprotami konfrontējošs. Viņš nav tas, kas sēž un kaut ko bubina zem deguna, kā atsevišķi valdības ministri. Ir kaut kāds pieprasījums pēc atraktīvākas, dzīvākas, dinamiskākas politikas. Jautājums, vai Āboltiņa šo pieprasījumu spēj apmierināt, jo viņai ir zināma pagātne. Viņai jau būs jāiet uz koalīcijas padomi, un tur tie paši būs priekšā – gan Brigmanis, gan Gaidis Bērziņš –, un ar viņiem būs jāvienojas.
– Jūs pieminējāt šos cilvēkus, kuri arī nav nekādi iesācēji politikā. Vai paaudžu maiņa Latvijas politikā nav pārāk ieilgusi? Jaunas sejas parādās reti.
– Ja runājam par paaudžu maiņu, tad redzam, ka tā notiek, bet nenotiek viegli un nesāpīgi, jo partijām ir ļoti stabilas intereses un attiecībā uz kadru politiku tās ir pietiekami konservatīvas. Liela daļa jaunu cilvēku, kuri tur ir, nemaz tik ļoti neraujas vadošajos amatos. Klasisks piemērs ir stāsts par diviem Vienotības mēriem – Cēsu mēru Rozenbergu un Salaspils domes priekšsēdētāju Čudaru, kuri ir ļaudis ar nacionāla līmeņa vērienu, bet viņi paši un partija saprot, ka šis nav tas brīdis, kad visu likt uz spēles un iet valdībā. Kaut kāda paaudžu maiņu jau notiek. Dana ReiznieceOzola ir šīs jaunākās paaudzes labākais indikators.
– Kā ZZS potenciālais premjers gan tiek nosaukta nevis viņa, bet Dūklavs.
– Jā... Tā lielā mērā ir partiju valžu riska novēršana, jo jauniem cilvēkiem ir citas ambīcijas. Ja viņš tur ir nokļuvis un izturējis visu to ne tik saldo iekšpolitikas cīņu, tad ir skaidrs, ka viņš ir ambiciozs un pietiekami spējīgs cilvēks. Tas attiecas gan uz ReiznieciOzolu, gan uz tiem pašiem Rozenbergu, Čudaru un citiem. Viņi jūt konjunktūru un saprot, ka nav jēgas iepērties tādā vietā, kur tu neko nevari izmainīt. Ir jau bijis, ka jaunie ienāk, un kas no tā sanāk? Paskatīsimies kaut vai uz Zatlera partiju. Neskatoties uz viņu trūkumiem, viņi nebija galīgi dumji cilvēki. Viņi tur ienāca iekšā, saprata, ka neko izdarīt nevar, un izšķīda kur kurais. Vieni aizgāja pie Vienotības, citi apvainojās un aizgāja mājās. No tā tie jaunie ļaudis mazlietiņ baidās.
– Atsevišķi liberāli noskaņoti cilvēki sociālajos tīklos sūdzas, ka tagad tiem vairs neesot par ko balsot, jo Vienotība esot nodevusi viņu ideālus. Vai ir pamats uz nākamajām Saeimas vēlēšanām 2018. gadā veidoties kādai jaunai, liberāli orientētai, partijai?
– Problēma pie mums un arī citur pasaulē ir tā, ka liberāļiem, neskatoties uz visām viņu jaukajām idejām, ļoti patīk aizrauties ar runāšanu. Viņi ir runātāji, kuri vienā brīdī nonāk tādā kā pārņemtībā no savas runāšanas skaistuma un gudrības. Rezultātā tā darīšana bieži vien izpaliek. Kaut kā neredzu, ka šie liberālie ļaudis varētu mobilizēties līdz reālai darbībai, nevis tikai kritizēt Āboltiņu vai vienalga ko. To mēs redzam no tās pašas Vienotības iekšējās dzīves. Tur ir spārns, kurš ir neapmierināts ar Āboltiņu, partijas statūtos ir ierakstīts, ka jūs varat savākt parakstus un rosināt ārkārtas valdes un valdes priekšsēdētāja vēlēšanas. Tad gāziet viņu nost. Cik ilgi, jau gadiem jūs vienkārši pļāpājat par to un neko nedarāt. Tas attiecas arī uz 2018. gadu, jo nerodas iespaids, ka varētu veidoties kāda nopietna prorietumnieciska alternatīva Vienotībai.
– Tad jājautā, vai saistībā ar bēgļu krīzi, terorismu, režisora Alvja Hermaņa paziņojumu neveidojas pavērsiens pretējā virzienā?
– Šajā nišā darbojas NA. Ja skatāmies uz reitingiem, tad viņu reitingi ir visnotaļ labi, brīžiem pat augstāki par Vienotības reitingiem, bet visvairāk tie auguši ir ZZS. Ja vēlēšanas būtu šodien, tad lielākā frakcija (aiz Saskaņas) ar lielu atrāvienu būtu ZZS. Jā, viņi nāk ar tādu patriarhālu piesitienu, bet bez pārmērīgas antirietumnieciskas vai antikrieviskas retorikas. Viņi cenšas ieturēt nosacīto zelta vidusceļu. Kas notiks līdz 2018. gadam, to grūti teikt, jo vispirms tiem bēgļiem ir jāatbrauc, un nav teikts, ka līdz tam laikam šis jautājums būs tikpat aktuāls dienaskārtībā kā šodien. Ja paskatāmies pēdējo vēlēšanu rezultātus Polijā un Francijā, tad redzam, ka patiešām nekāds kreiso liberāļu uznāciens nenotiek.
– Tā sauktais krievu flangs ir pilnībā izslēgts no lielās politikas. Vai līdz nākamajām vēlēšanām tur var notikt kādas pārmaiņas, kuru rezultātā Saskaņa vai kāda tās daļa var tik uzaicināta «pie galda»?
– Šobrīd situācija ir iesaldēta. Jāpiekrīt Mārcim Bendikam, kurš kādā intervijā teica, ka Ušakova paraksts 2012. gadā par otro valsts valodu maksā desmit gadu. Skaidrs, ka 2018. gadā viņi nebūs nevienā valdošajā koalīcijā. Ušakova runa kongresā skaidri liecina, ka viņš mērķē pēc 2017. gada vēlēšanām pārņemt Jelgavu, Daugavpili un Jūrmalu, bet nonākšana pārskatāmā nākotnē valdībā viņiem nav dienaskārtībā.
– Vai tur iespējama kāda šķelšanās, jo jau iepriekšējās vēlēšanas parādīja, ka nekrievu kandidātiem bija palielas grūtības, un pēc Ukrainas tā robežšķirtne ir tikai padziļinājusies?
– Stāsts par valodu un okupāciju viņiem ir mazāk sāpīgs nekā jautājums par Krieviju. Attieksme pret Krieviju un pret Putinu viņiem ir daudz nozīmīgāka. Viņi būtu gatavi ar sakostiem zobiem izdarīt kādus žestus attiecībā uz okupācijas atzīšanu vai Satversmes preambulā ierakstītajām vērtībām, bet attiecībā uz Krieviju, nedomāju, ka tur kaut kas varētu mainīties. Tur nekas nemainīsies.