Latvijas ārsti Ukrainā meklē ne tikai iespējas palīdzēt, bet arī mācīties no ukraiņiem, ko darīt kara situācijā: kā evakuēt un ārstēt ievainotos, cietušos.
«Jūs paši esat ārsti? Tas gan ir labi! Mēs jau domājām, ka kārtējie ierēdņi atbraukuši!» nopriecājas dakteri Kijivas Galvenajā militārajā hospitālī. Latvijas delegācijas vadītājs
Dr. Renārs Putniņš ir praktizējošs neiroķirurgs: «Vēl pagājušonedēļ operēju.» Bet tagad Ukrainā viņš ieradies kā Veselības ministrijas (VM) parlamentārais sekretārs, viņu pavada Latvijas Ārstu biedrības priekšnieks, anesteziologs Dr. Pēteris Apinis un mūsu vēstniece Ukrainā – Dr. Argita Daudze.
Dienaskārtībā – militārā medicīna
Kijivas Galvenais militārais hospitālis izmēros atgādina Stradiņa slimnīcas kompleksu Rīgā, tikai labāk izremontētu un kārtīgāku. Militārais objekts taču: šeit miera laikā ārstējas ne vien traumas guvušie un saslimušie armijnieki, bet arī veterāni un pat civilpersonas, ja tās šeit nosūtītas pie speciālistiem. Atšķirība tāda, ka slimnīca atrodas Aizsardzības ministrijas jurisdikcijā, to vada nevis galvenais ārsts, bet gan pulkvedis.
Galvenais jautājums, kāpēc VM sūtījusi uz Ukrainu neiroķirurgu R. Putniņu – viņam jāizzina, kā mēs vislabāk varētu palīdzēt Ukrainai un vienlaikus iegūt arī vissvaigākās zināšanas mums pašiem. Ne vien medicīnas jomā, bet arī organizatoriskajā un darbības plānošanas ziņā. Ziemā, kad Ukraina gāja cauri revolūcijai, Latvija apņēmās ārstēt desmit cietušos ukraiņus – sākumā ieradās daži, kam sekoja divi kaujās ar prokrieviskajiem separātistiem cietušie augusta sākumā. Tagad situācija Ukrainas karā ar teroristu bandām mainījusies uz slikto pusi: cieš ne vien atsevišķi nelaimīgie, bet nu jau veseli ciemi un piepilsētas, kurās traumas un ievainojumus gūst ne vien labi apmācītie un ekipētie armijnieki, bet jo īpaši civiliedzīvotāji. Teroristi apšauda dzīvojamos rajonus, lai iebaidītu tautu, un jebkurā brīdī var ciest praktiski ikviens.
Speciālistu apmaiņa dienaskārtībā?
Jau pašā vizītes sākumā izkristalizējas atziņa, kādā virzienā jāmaina Latvijas un Ukrainas medicīniskā sadarbība: apmainīties ar slimniekiem ir pareizi, bet vēl labāk – apmainīties ar speciālistiem. «Mēs jau pirms braukšanas uz šejieni izteicām domu, ka Latvija varētu nosūtīt speciālistus darbam Ukrainā vai pat brigādi. Viens otrs bija sapratis, ka mēs apsveram iespēju sūtīt uz Ukrainu ātrās palīdzības brigādes, bet ne gluži: runa ir par savu nozaru ekspertiem,» precizē R. Putniņš.
P. Apinis savukārt saskata jēgu uzaicināt uz Latviju Ukrainas ārstus, kuriem tagad nākas lāpīt kaujās gūtos ievainojumus visdažādākajiem pacientiem. «Par laimi, Latvijā ir mazs negadījumu skaits, kas gūti no šaujamieročiem un sprāgstvielām. Tomēr, no ārstu puses skatoties, tas nozīmē mazu praksi, ārstējot tieši šāda veida pacientus. Man pašam ir nācies likt anestēziju varbūt kādiem piecpadsmit sašautiem cilvēkiem, un arī tikai tāpēc, ka jaunībā cita starpā piecus gadus nostrādāju armijas hospitālī. Es būtu gatavs kaut vai [no Ārstu biedrības puses] tagad apmaksāt kāda ukraiņu speciālista lekcijas Latvijā!»
Likteni izšķir transports Hospitāļa personāls aicina R. Putniņu palātās aprunāties ar pretterorisma operācijās ievainotajiem karavīriem, kuri atgūst veselību. Pie visiem ir ieradušies apmeklētāji, un gulošie pacienti lielākoties ir dzīvespriecīgi. Izņemot vienu palātu. Tajā žurnālisti netiek ielaisti līdzi delegācijai. Jau pēc dažām minūtēm mūsu neiroķirurgs no palātas nāk ārā, galvu saķēris, un par redzēto nesaka ne vārda.
No kaujas vietas līdz ārstam modernā klīnikā ievainots ukraiņu karavīrs tiek nogādāts mazāk nekā stundas laikā, stāsta hospitāļa speciālisti. Vispirms ievainotais, kontuzētais vai traumētais tiek nogādāts piefrontes lazaretē, no kuras, ja ievainojums nopietns, pacients tiek ar sanitāro aviāciju nosūtīts uz militārajiem hospitāļiem Harkivā, Dņipropetrovskā vai citur. Ja stāvoklis atļauj un tūlītējas briesmas dzīvībai ir novērstas, vajadzības gadījumā ievainotais ceļo tālāk uz Galveno militāro hospitāli galvaspilsētā. «Ja transports nav pieejams un stundas laikā neizdodas sniegt kritisko palīdzību, tad izredzes uz dzīvības glābšanu strauji krīt,» stāsta ukraiņu ārsti. R. Putniņš ar Ukrainas kolēģiem salīdzina – Latvijā pie katras lielās slimnīcas šim nolūkam ir laukums, kurā var nosēsties helikopters, kamēr Kijivā pacients pusstundu jāved no Žuļjaniem vai Borispiļas lidostas.
«Vispirms izārstēt, pēc tam nošaut!»
Ko ārsti dara tad, ja ievainotais cilvēks izrādās separātists un terorists? «Cilvēks paliek cilvēks. Mums viņš ir jāārstē. Lai pēc tam viņu tiesā un pierāda, ka viņš pirms krišanas pretterorisma spēku gūstā ir izdarījis kara noziegumus, šāvis uz civiliedzīvotājiem. Lai viņu nošauj pēc tam, bet tikai ar tiesas spriedumu!»
Tā komentē neirologs Dr. Oleksandrs Dziuba, Ukrainas Tiesu medicīnas un atkarību psihiatrijas pētnieciskā institūta direktora vietnieks. Viņš ieradies paprasīt padomu savam draugam – Maidana ārstam Dr. Oļeham Musijam, kurš tagad kļuvis par Ukrainas veselības ministru, tikai šobrīd pie ministra priekšā jau R. Putniņš un P. Apinis.
O. Dziuba labprāt pastāsta par Ukrainas medicīnu pēc revolūcijas: «Medicīna ir konservatīva un stabila nozare, tāpēc nekādas lielas izmaiņas nav notikušas. Un pareizi ir, jo veselības aprūpē var viegli ko sabojāt. Konkrēti manā praksē arvien nākas cīnīties ar atkarībām, īpaši toksikomāniju, jo mūsu narkomāniem parasti nav naudas pat heroīnam. Ukrainā heroīns tiek uzskatīts par dārgu narkotiku. Tad nu narkomānu vairākums osta momentlīmi. Vai sajauc kancelejas papīriem domāto parasto līmi ar sāli, uzsildot samaisa un dzer! Nē, kuņģis no tāda brūvējuma neaizlīmējas: līmes sastāvā esošie aldehīdi izsūcas cauri zarnu traktam un apdullina smadzenes. Lai taupītu naudu, narkomāni jauc kopā dažādas vielas: amfetamīnus, heroīnu un alkoholu.» Spaisa sērga līdz Ukrainai nav vēl tikusi, tātad tā vēl ukraiņiem priekšā.