Ameriks: Ar Saskaņu uz Saeimu

Par Rīgas domes valdošās koalīcijas partneres – partijas Gods kalpot Rīgai – plāniem lielajā politikā saruna ar tās priekšsēdētāju, Rīgas vicemēru Andri Ameriku.

– Kādu jūs redzat partijas Gods kalpot Rīgai (GKR) politisko nākotni?

– Cilvēki Latvijā aizvien mazāk uzticas politiķiem, un viņus aizvien mazāk interesē politiskie procesi valstī. Pēdējais apliecinājums šai tendencei ir Eiropas Parlamenta vēlēšanas ar rekordzemu vēlētāju aktivitāti. Tās pierādīja, ka cilvēkos ir mazinājusies ticība politiķu piedāvājumam. No otras puses – sociāli aktīvi cilvēki vēlas darboties lokālajā līmenī, kur viņi redz tūlītēju savas darbības atdevi. Piemēram, mēs, GKR, novērojam šo tendenci tādējādi, ka mūsu partijā nemitīgi stājas jauni biedri: katrā valdes sēdē uzņemam mūsu rindās piecus, sešus, pat desmit jaunus biedrus. GKR redz lielu nākotni darbībai lokālās politikas līmenī – Rīgā ir ļoti daudz cilvēku, kas vēlas darboties.

– Un kā ar darbību valsts līmeņa politikā? GKR ir ko piedāvāt?

– Man var pārmest partiju spektra politiskā dalījuma jaukšanu, taču teikšu, ka dalījums konservatīvajos, liberāļos, sociālistos man nešķiet šobrīd tik aktuāls politiskā nozīmē un tajā, kā sabiedrība saprot politiku. Manuprāt, cilvēkiem ir svarīgākas sociālās vajadzības, rīdziniekiem – lai būtu labāka infrastruktūra, asfaltēti iekšpagalmi, daudzveidība kultūras dzīvē un sociālā aizsardzība. Kādā politiskā mētelī to ietērpt? Sarežģīts jautājums. Taču varu teikt, ka GKR apvieno sociāli aktīvus cilvēkus, kas ir ar mieru daļu sava brīvā laika veltīt tam, lai padarītu pilsētnieku dzīvi labāku. Šo cilvēku vidū ir tādi, kas vēlas no darbības pašvaldību politikā doties nākamajā līmenī – startēt Saeimas vēlēšanās, kļūstot par profesionāliem politiķiem. Argumenti, kāpēc viņi vēlas darīt? Pirmkārt, pārstāvēt parlamentā Rīgu, ņemot vērā savu darba pieredzi pašvaldībā, otrkārt, sakārtot likumdošanu, kas attiecas uz pašvaldību darbu. Atkārtošu jau ne reizi vien manis teikto: uzskatu, ka cilvēks nevar tikt ievēlēts Saeimā bez pašvaldību deputāta darba pieredzes. Likumi šādu prasību neparedz, bet, cik nozīmīga šāda pieredze būtu, var redzēt pēc tā, kādas muļķības sadarīja iepriekšējie ministri un deputāti, kuri nonāca politikā gadījuma pēc. Pieredzes trūkums valsts pārvaldes funkcionēšanā no pašvaldībām uz augšu arī radīja tās muļķības, ko pašvaldību jomā sadarīja Sprūdža kungs [Edmunds Sprūdžs – bijušais vides un reģionālās attīstības ministrs] un vēl virkne deputātu.

Tāpēc GKR ir gatava startēt Saeimas vēlēšanās. Protams, ar šādu nosaukumu startēt visos piecos vēlēšanu apgabalos Latvijā būtu ļoti liela uzdrīkstēšanās. Mums ir vajadzīgi politiskie partneri. Sadarbības pieredze ar Saskaņu Rīgā mums ļauj cerēt, ka viņi būs labi politiskie partneri, arī startējot Saeimas vēlēšanās. Rīgas domes vēlēšanās, startējot kopā, GKR ieguva ļoti labu rezultātu – 16 deputātu vietas, kas kopā ar Saskaņu veido vairākumu domē. Jūlija sākumā mēs plānojam parakstīt sadarbības līgumu ar Saskaņu par kopīgu startu Saeimas vēlēšanās. Līguma mērķis būtu sadalīt atbildības jomas un deleģēt savus partijas biedrus kopīgam sarakstam, kas pārstāvēs GKR Saeimas līmenī.

– Zinot Saskaņas ievirzi un elektorātu, jūsu uzdevums partijas līmenī būs «strādāt par latviešiem» šajā uz krievisko elektorātu orientētajā sarakstā?

– Es vispār nekaunos par to, ka strādāju par latvieti. Es ar to lepojos. Ja šādi formulēt, strādājot par latviešiem Rīgā, esam kopuši visas latviešu svētvietas – Brāļu kapus, Brīvības pieminekli, Torņakalna memoriālu. Ir restaurēta Ziemeļblāzmas kultūras pils, nodrošināta Līgo svinēšana. Es teiktu, ka, strādājot iepriekšējās koalīcijās – ar Jauno laiku, ar Tēvzemei un Brīvībai –, nekas no iepriekšminētā netika darīts. Un vai tad viņi vārdos bija mazāk latviski?

Ja tagad varam ar savu līdzdalību politikā aktivizēt latviešiem būtiskās lietas, tad tas ir svarīgi.

– Kuri jūsu partijas biedri ir izteikuši vēlmi kandidēt vēlēšanās? Jūs pats kandidēsiet?

– Nē, es pats ne, un domes deputāti arī ne, jo tas nebūtu pareizi – pēc gada darba pašvaldībā doties uz Saeimu. No GKR 30 cilvēki ir izteikuši vēlmi cīnīties par vietām Saeimā. Viņu vidū nebūs domes deputātu, bet cilvēki ar pašvaldību darba pieredzi: Jānis Geduševs, bijušais Rīgas pašvaldības policijas priekšnieks, Ivo Kiršblats, bijušais žurnālists, Kārlis Leiškalns, Ostu asociācijas vadītājs, Agnis Kalnkaziņš, bijušais Rīgas dārzu un parku vadītājs, Vladimirs Žuks no Futbola federācijas vadības un vēl daudzi, kas ir no kristīgās vides.

– Eiropas Parlamenta vēlēšanās Saskaņai bija ļoti pieticīgs rezultāts. Kā jūs to vērtējat? Saskaņas līderis Nils Ušakovs uzreiz pēc vēlēšanām teica, ka viņa partija labos kļūdas. Līgums ar GKR būtu solis kļūdu labošanā?

– Kā Nils Ušakovs labos kļūdas, tas jāprasa viņam pašam. Gribu teikt tikai, ka visi Latvijas politiķi ir lielas krīzes priekšā, ja uz vēlēšanām iet tikai 30% iedzīvotāju. Tas apliecina vēlētāju neticību pozitīvām pārmaiņām. Politiķu atrāviens no reālās dzīves ir tik liels, ka nav nozīmes, vai tā ir Vienotība, ZZS vai Saskaņa – cilvēki neredz iespēju ietekmēt savu dzīvi caur tām politiskā līmenī.

– Vai tad tā nav politiķu vaina?

– Jā, protams! Tā ir visu politiķu, arī mana, vaina. Bet es domāju, ka ticības atgriešana politiķu rīcībai nāk caur lokālo līmeni, pašvaldību darbu. Un pašvaldības cilvēku nonākšana lielajā politikā būtu tikai apsveicama. Ja šī ticība neatjaunosies, tad, manuprāt, būtu jāreformē politiskā sistēma. Pieļauju, ka būtu jāievieš mažoritārā sistēma, vēlot deputātus no vienmandāta apgabaliem, lai viņi saglabātu tiešo saikni ar savu vēlētāju, vai tas būtu Kandavā vai Āgenskalnā.

– Šobrīd valdības un Rīgas koalīcijas attiecības vērtējamas kā saspringtas. Kā jūs vērtējat šo attiecību attīstību līdz Saeimas vēlēšanām oktobrī?

– Varbūt mēs pārspīlējam šīs saspringtības dramatismu. Debates pārsvarā ir saistītas ar to, ka pašvaldībā strādā cilvēki ar lielāku pieredzi valsts pārvaldē nekā Saeimā, kā jau minēju iepriekš. Arī Sarmītei Ēlertei (Rīgas domes deputāte, Vienotība) vajadzēja laiku, lai saprastu, ka pašvaldības lēmumu gatavošanas process ir lēns un skrupulozs, tas prasa lielu iedziļināšanos. Nevar gaidīt, lai visa zupa tiek ieliet bļodā. Bet Vienotības kolēģi domē tieši šādu pasniegtu bļodu arī gaida un, ja nedabū, tad kliedz, ka mums nav iedota informācija. Bet, ieejot pašvaldības e-portfelī, tā visa ir pieejama – ņem tik un lasi! Man pat jāsaka, ka sadarbība ar Nacionālo apvienību domē veidojas labāka nekā ar Vienotību.

– NA deputāti prot labāk lasīt internetā?

– Jā, laikam gan. Atšķirībā no Vienotības deputātiem, kuri tikai liek koalīcijai veikt visādus matemātiskus aprēķinus, paši neko darīt negribot.

– Jā, bet vai ar rēķināšanu domes koalīcijai tiešām viss kārtībā? Nesen bija Valsts kontroles atzinums par nesaimnieciskiem un nelietderīgiem tēriņiem Rīgas satiksmē.

– Gribu uzsvērt tikai vienu – pamats kritikai būs vienmēr. Bet tai jābūt objektīvai. RS ir uzņēmums, kas pilda ne vien pārvadāšanas, bet arī sociālo funkciju, jo tai ir jānodrošina visas Rīgas 300 kvadrātkilometru lielās teritorijas pieejamība. Turklāt jādrošina nevis tā, kā, iespējams, būtu ļoti praktiski – divreiz dienā, bet gan tā, lai visa pilsēta spēj funkcionēt kā vienots organisms. Nu nebūs te kā laukos – kad autobuss iet vienreiz dienā! Vēl – ir virkne iedzīvotāju sociālo grupu, kas brauc bez maksas. Tās ir lielas izmaksas, kas jādala ar prognozēto pasažieru skaitu gada griezumā. Un debates ir par to, ka MK nav apstiprinājis noteikumus, kā pareizi aprēķināt pasažieru skaita prognozi. Protams, vēl skaidrojam, ar kādu mašīnu brauc RS vadītājs Leons Bemhens un kāpēc nauda tiek tērēta TTT sieviešu basketbola komandai. Nav jau tā, ka esam balti un pūkaini, bet argumenti, kam nauda ir tērēta, ir gluži konkrēti.

– Viens no valdības deklarācijas uzstādījumiem ir līdz vēlēšanām izmeklēt Maxima traģēdiju Zolitūdē. Kādas ir jūsu pārdomas – tas ir izpildāms?

– Tas būs eksāmens valdošajai koalīcijai, vai viņi var izpildīt to, ko sola. Sabiedrība gaida rezultātu. Es nedomāju, ka rezultāts būtu izmantojams kā politiskās cīņas elements. Taču, ja rezultāta nebūs, tas būs vēl viens arguments, kāpēc cilvēkiem nedoties vēlēt – jo viņi redzēs lielu atšķirību starp to, ko politiķi saka un ko viņi dara.

– Bet varbūt cilvēki noticēs jaunajiem politiskajiem spēkiem, kas sevi pieteikuši – Ingunas Sudrabas No sirds Latvijai un Latvijas attīstībai, ko no Einara Repšes pārņēmis Sandis Ozoliņš? Nevis vecajiem?

– Manuprāt, situācija ir mainījusies – latviešu tauta vairs netic Lāčplēsim. Savulaik Lāčplēša lomu pildīja gan Ziedonis Čevers, gan Andris Šķēle, gan Einars Repše, gan Valdis Zatlers... Un pēc Zatlera vairs cilvēkiem ticības glābējiem nav. Tāpēc domāju, ka Inguna Sudraba vai Mārtiņš Bondars, vai kāds cits – tas vairs nebūs pietiekams arguments pārliecinošai uzvarai vēlēšanās. Ir vajadzīga komanda. Komanda, kas pierāda spēju strādāt. Kāpēc šobrīd vecajiem ir lielāks atbalsts, kā to apliecina socioloģija? Tāpēc, ka viņiem ir komandas, nevis lāčplēši un spīdolas. Jaunajiem spēkiem šādu komandu nav.

– Jā, savukārt vecajiem ir līdera problēmas. Piemēram, jūsu – Saskaņas un GKR – savienībā, kur jums ir premjera kandidāts?

– Pagaidām mums vēl sadarbības līgums nav parakstīts. Bet es kā potenciālais Saskaņas sadarbības partneris redzu tikai vienu premjera kandidātu – Nilu Ušakovu.

– Intervējot Nilu Ušakovu pēc pašvaldību vēlēšanām, tieši jautāju viņam – vai nebūs situācija, ka pirms Saeimas vēlēšanām viņš teiks vēsturiskos vārdus: paliec, tu, Andri, manā vietā... Un Nils Ušakovs vairākkārt uzsvēra – nē, mēra krēslu nepametīšu.

– Pirmkārt, premjera krēsls ir tikai viens, un ne katra partija, kas izvirza premjera kandidātu, arī tajā sēdēs. Ja SC atbalsts būs tik liels, ka viņiem uzticēs veidot valdību, tad tas būs partijas lielākais izaicinājums, un premjera kandidāts var būt arī kompromisa rezultāts. Bet atkārtoju – uzskatu, ka SC/GKR savienības premjera kandidātam jābūt Nilam Ušakovam.

– Saskaņā gan valda liela iekšējā konkurence par premjera kandidāta krēslu. Ir pat ticis spriests par šī kandidāta importu, piemēram, Aināra Šlesera ...

– Mana kopdarbība ar Aināru Šleseru politikā ir devusi pieredzi, ka par viņu ir jāsaka vai nu labu, vai neko. Es šeit varu tikai pateikt to, ka enerģijas viņam ir daudz un šādas sarunas ar Saskaņas vadību ir bijušas par kopīgu sarakstu, bet laikam jau tā sinerģija nesakrita. Tāpēc viņš startēs ar atsevišķu sarakstu. Lai viņam izdodas.

– Vai, veidojot kopīgu sarakstu ar Saskaņu, jums ir pārliecība par to, ka SC/GKR tiešām varētu nonākt pie varas? Un ja jā, tad ar kādiem politiskiem spēkiem? Labēji konservatīvās un latviskās partijas, tādas kā Vienotība, Nacionālā apvienība, ZZS, ir šādu sadarbību noraidījušas.

– Gribu teikt divas lietas: pirmā ir tāda, ka, manuprāt, politisko konkurentu dalīšana kastās – mēs te vienā kastā, un Saskaņa kaut kur citur – ir aplama. Būtu jābeidz retorika no sērijas – ja skolēns labi uzvedīsies, tad mēs viņu laidīsim klasē, ja slikti – nelaidīsim. Es domāju, ka tas tikai nostiprina pretstāvi un nav pareizais ceļš politikā.

Otrs – esmu to arī teicis Nilam – viņa politiskā loma būt par visas krievu nācijas tēvu Latvijā nav pareizs ceļš. Krievvalodīgie Latvijā nav nekāds monolīts, vienādi domājošs mehānisms. Viņi ir ļoti dažādi, ar dažādiem uzskatiem, arī ekonomiskajos jautājumos. Pieņemu, ka arī parlamenta vēlēšanās būs kādi krievu alianses saraksti ar kādu a la Ždanoka priekšgalā, kas būs arī ar asu polemiku pret valsti un pret latviešu valodu. Saskaņa, kas šādu retoriku neatbalsta, ir vērtējama kā potenciāla varas partija. Bet, protams, bez šiem reakcionārajiem gājieniem ar deguna šņaukšanu karogā un tamlīdzīgi, kas ir pilnīgi nepieņemami.

– Jūs izvirzīsiet kādas prasības Saskaņai attiecībā uz atsevišķu cilvēku neiekļaušanu sarakstā?

– Nē, mēs neizvirzām prasības. Mēs ejam ar pozitīvas sadarbības pieredzi. Bet deputātu kandidātiem jābūt ar labu reputāciju. Un reputācijas jautājumi ir katrā partijā izvērtējami.