25. septembrī ir gaidāms notikums, kas var ievērojami destabilizēt situāciju Tuvajos Austrumos. Šajā dienā ir ieplānots neatkarības referendums Irākas Kurdistānā.
Kurdi ir Tuvo Austrumu tauta, kurai nav sava valstiskuma un kuru kompakti apdzīvotās teritorijas ir sadalītas starp četrām valstīm - Irāku, Irānu, Turciju un Sīriju.
Kurdu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes irāņu grupas, un tā ievērojami atšķiras gan no arābu valodas, kas pieder semītu valodu saimei, gan no turku valodas, kas pieder pie altajiešu valodu saimes tjurku grupas.
Lielākā daļa kurdu dzīvo Turcijas teritorijā, bet aptuveni desmit miljonu lielas kurdu kopienas mīt arī Irānā un Irākā.
20. gadsimta otrajā pusē kurdi ieguva diezgan plašu autonomiju Sadama Huseina pārvaldītajā Irākā, savukārt citviet, īpaši Turcijā, nekāda kurdu autonomija netika pieļauta, pat vairāk - Turcijā pat kurdu valodas lietošana tika stingri ierobežota. Līdz pat 20. gs. deviņdesmito gadu sākumam Turcijā kurdiem bija aizliegts lietot kurdu valodu pat privāta rakstura sapulcēs.
Gan 1991. gada Līča karā, gan 2003. gada karā, kad ASV iebruka Irākā, kurdi bija amerikāņu sabiedrotie cīņās pret Sadamu Huseinu, taču kurdu sabiedrotajiem bija noteikts strikts aizliegums vienpusēji proklamēt neatkarīgu Kurdistānu. Turcija piedalījās ASV karos Irākā, izvirzot stingru prasību, ka pēc kara esošās robežas netiks mainītas un netiks pieļauta kurdu valsts izveide, kaut vai tikai Irākas teritorijā.
Turcijai ir pamats uzskatīt, ka starptautiski atzīta, neatkarīga Kurdistāna būs nopietns drauds Turcijas drošībai un teritoriālajai integritātei. Neatkarīga Kurdistāna Turcijas kaimiņos būtu dabiska bāze Turcijas kurdu separātismam.
Tomēr jau četrpadsmit gadu (no 2003. gada) Irākas Kurdistāna ir tikai nomināli saistīta ar Irāku. Irākas kurdiem ir sava - kaujasspējīga - armija, bet no 2012. gada, kad t.s. Islāma valsts pārņēma lielu daļu no Irākas arābu apdzīvotās teritorijas, Irākas Kurdistāna de facto ir neatkarīga. Atbilstoši Montevideo 1933. gada konvencijai Par valstu tiesībām un pienākumiem, lai kādu zemi atzītu par neatkarīgu valsti, tai ir jābūt noteiktai teritorijai, patstāvīgiem iedzīvotājiem, savai valdībai, kas kontrolē teritorijā notiekošo, un starptautiski atzītai - «spējai stāties sakaros ar citām valstīm». Irākas Kurdistānai izpildās trīs no četriem neatkarīgas valsts nosacījumiem. Vienīgais nosacījums, kas Irākas Kurdistānai pietrūkst, ir starptautiska atzīšana.
Kamēr Irākas centrālā valdība ir vāja, Irākas kurdiem ir iespēja nodalīties no Bagdādes varas, nesastopot ievērojamu pretestību. Taču šāda neatkarības vienpusēja pasludināšana radīs drošības apdraudējumu Turcijai un Irānai - valstīm ar ievērojamām kurdu minoritātēm.
Savukārt Eiropas un Latvijas drošību ļoti nopietni ietekmētu notikumu pavērsiens, ja Turcijas vadība izlems nepieļaut Irākas Kurdistānas neatkarību, izmantojot bruņotu spēku. Ja uz Irākas un Turcijas robežas sāksies bruņots konflikts un kurdu spēki sāks notriekt Turcijas militārās lidmašīnas virs Turcijas teritorijas, tad katrs šāds atgadījums, atbilstoši NATO līgumam, būs jātraktē kā NATO līguma 5. panta pārkāpums - jebkurš uzbrukums vienai dalībvalstij ir jāuzskata par uzbrukumu visām dalībvalstīm. Iedarbinot NATO līguma 5. pantu, visām NATO dalībvalstīm, tostarp arī Latvijai, būs jāiesaistās karā pret Irākas Kurdistānu.
Ja daļa no NATO dalībvalstīm uzskatīs, ka vienas NATO dalībvalsts bruņots konflikts ar kādu kaimiņvalsti nav pietiekams iemesls, lai iedarbinātu NATO 5. pantu, tad tas var kļūt par precedentu, ja kaut kad nākotnē kādām citām NATO dalībvalstīm radīsies apdraudējumi no kādas kaimiņvalsts. Selektīva NATO līguma 5. panta pielietošana var radīt jautājumus par Latvijas un Baltijas reālo drošību nākotnē.
Iespējams, ir laiks sākt diskusiju par to, vai NATO garantijas ir jāattiecina uz tik lielu un tik atšķirīgu valstu kopu. Vai NATO garantijas ir jāattiecina uz valstīm, kurās ir radikāli cita (salīdzinot ar ES un ASV) izpratne par demokrātiju, nacionālo un politisko minoritāšu diskrimināciju un citiem jautājumiem? NATO dalībvalstīm agrāk vai vēlāk būs jādod atbilde, vai vispār ir kaut kādas kopējas vērtības, kas vienā militārā organizācijā savieno ES dalībvalstis ar Erdogana Turciju.
