Zviedrs ilgus gadus izlicies par sērijveida slepkavu

 
©Scanpix

Ilgus gadus par Skandināvijas bīstamāko sērijveida slepkavu uzskatītais Stūre Berjvals ir atzīts par nevainīgu visos noziegumos, kuros viņš savulaik tika apsūdzēts. Kad viņš atteicās no savām liecībām, lietas pret viņu sabruka. Savukārt Zviedrijas tieslietu sistēmu ir pārņēmusi nesapratne, kā psihiatriskās klīnikas pacientam izdevās apmānīt izmeklētājus un tiesu.

No jauna izskatot noziegumus, par kuriem S. Berjvals tika notiesāts, šonedēļ viņš atzīts par nevainīgu pēdējā no šīm lietām. Prokuratūra norādījusi – trūkst pierādījumu, ka pašlaik 63 gadus vecais S. Berjvals 1976. gada ziemā nogalinājis 15 gadus vecu zēnu. «Šis ir vārdos neizsakāms atvieglojums,» intervijā Zviedrijas radio pēc attaisnošanas sacīja S. Berjvals.

Tagad šīs apsūdzības vairs nav stāsts par zvērīgāko noziedznieku, bet gan par lielāko tiesas alošanos mūsdienu Zviedrijas vēsturē. Par noziegumiem, kas notikuši laikposmā no 1976. līdz 1988. gadam, S. Berjvals no 1994. līdz 2001. gadam tika notiesāts straujā tiesvedībā. Šī steiga varētu būt viens no iemesliem kļūdainajam iznākumam. Arī pati izmeklēšana, ar šodienas acīm raugoties, bija tālu no izsvērtas, un tās rezultāti nebija pārliecinoši. Par zēna slepkavību S. Berjvals tika notiesāts 1994. gadā. Turpretim 1993. gadā atrasto zēna mirstīgo atlieku ekspertīzē netika gūts apstiprinājums, ka viņš patiešām ir nogalināts. S. Berjvals par vainīgu tika atzīts, balstoties lielākoties uz viņa paša sniegtajām liecībām. Piemēram, lietā par 15 gadus veco zēnu S. Berjvals stāstījis, kā piedāvājis puiku aizvest uz mājām, taču tā vietā viņu seksuāli izmantojis un nožņaudzis.

S. Berjvala krimināllieta sākās pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad viņš tika notiesāts par bruņotu laupīšanu bankā, un viņam tika nozīmēta psihiatriskā uzraudzība. Terapijas laikā viņš stāstīja, ka laikposmā no 1964. līdz 1993. gadam pastrādājis tuvu pie 30 slepkavībām, kas notikušas Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā un Somijā. Viņš detalizēti aprakstījis, kā brutāli nogalinājis savus upurus, izvarojis un vismaz vienā gadījumā apēdis sava upura ķermeņa daļas. Šo stāstu dēļ S. Berjvals ieguva palamu Hanibals Lekters, jo viņa stāstītā motīvi sasaucās ar 1991. gadā iznākušās filmas Jēru klusēšana galvenā varoņa darbību. Tiesa S. Berjvalu par vainīgu bija atzinusi astoņās lietās.

Atsakās no liecībām

Varēja rasties iespaids, ka viņam pašam tīri labi patīk Hanibala Lektera loma, taču 2001. gadā pēc astotā notiesājošā sprieduma viņš paziņoja, ka ar izmeklētājiem vairs nesadarbosies un ar medijiem nerunās. 2008. gada decembrī S. Berjvals atsauca visas savas iepriekš sniegtās atzīšanās. Viņš skaidroja, ka tanī laikā ir ļoti tiecies pēc publiskas uzmanības, turklāt viņš klīnikā bijis stipri sazāļots. Notiesātais arī stāstīja, ka viņš faktiski bija ieņēmis lomu, kurā psihiatri un izmeklētāji viņu vēlējās redzēt, un, jo tālāk šis stāsts attīstījās, jo grūtāk bija no tā izstāties. Ņemot vērā, ka viņa paša atzīšanās bija nozīmīgākais informācijas avots krimināllietās pret viņu, pēc šo liecību atsaukšanas trūka pierādījumu, lai vainu pierādītu. Tāpēc, pārskatot šīs slepkavību krimināllietas, tiesa viņu ir atzinusi par nevainīgu. Kā raksta Time, šis ir noslēgums savādam stāstam par atliktu taisnīgumu un maldināšanu, kas labu laiku bija zviedru sabiedrības uzmanības centrā un kas atgādina, cik svarīga ir veselīga skepse. Tiesa, neskaidrība par to, kā viss notika, visticamāk, saglabāsies mūžīgi.

S. Berjvala notiesāšana par slepkavībām ir demonstrējusi varasiestāžu nespēju objektīvi izvērtēt notikušā apstākļus gadījumā, kad lietā ir iesaistīts šāds spējīgs melis. Slepkavību izskatīšanas lietās, neskatoties uz tiesu medicīniskās ekspertīzes gaitā ievāktu pierādījumu trūkumu, kā pārliecinošs arguments par S. Berjvala vainu tika uzskatīts tas, ka viņš par konkrēto noziegumu nereti zināja tādu informāciju, kas publiski nebija pieejama. Kā raksta žurnāls GQ, notiesātais bija spējis savākt materiālus par neatklātām slepkavībām, tādējādi ir spējis izmeklētājiem nopratināšanas laikā detalizēti šīs lietas atstāstīt. Viņš daudz informācijas par šīm lietām spējis uzzināt arī nopratināšanu laikā no izmeklētāju jautājumiem un citām netieši sniegtajām ziņām. Tāpat psihiatri labprāt bija izmantojuši S. Berjvala nepamatotos stāstus par to, kā viņš bērnībā bijis seksuāli izmantots – šie paziņojumi labi iederējās perversas un brutālas personas tēlā un šķita paskaidrojam S. Berjvala tieksmes. Pēc viņa paša stāstītā, psihiatri un psihoterapeiti tik ļoti ir vēlējušies saistīt viņa bērnības traumas ar viņa noziegumiem, ka šie elementi uztverti kā savstarpēji apstiprinoši. Viņam savos stāstos vajadzējis tikai pieminēt nūju, lai terapeits to uztvertu par nepārprotamu norādi, ka viņš patiesībā runā par tēva dzimumorgāniem.

Izvērtēs tiesu sistēmu

Attaisnošana slepkavībās nedzēš faktu, ka S. Berjvalam ir garīga rakstura problēmas. Pirms 20 gadu vecuma sasniegšanas viņš tika notiesāts par uzmākšanos četriem bērniem. Dažus gadus vēlāk viņš, atrazdamies narkotisku vielu reibumā, bija sadūris draugu. Arī bankas aplaupīšana kopā ar līdzzinātāju nebija viņa paša greizās fantāzijas auglis. Drīz pēc šīs tiesvedības S. Berjvals pieņēma sev jaunu vārdu – Tomass Kviks. Taču tieši šajā laikā viņš sāka uzņemties atbildību par iepriekš notikušām slepkavībām, un vārda izvēle ar to ir saistīta. Lai gan Kviks ir viņa mātes pirmslaulību uzvārds, par Tomasu sauca 14 gadus vecu puiku – pirmo cilvēku, kura slepkavībā Berjvals atzinās. Šajā lietā viņš gan notiesāts netika. Žurnālam GQ viņš stāstīja, ka vārda maiņu redzējis kā iespēju kļūt par citu cilvēku. «Pēc tam es vairs nevarēju no tā izstāties,» sacīja S. Berjvals, kurš tagad atkal ir pieņēmis atpakaļ savu sākotnējo vārdu.

Tāpēc viņa slepkavošanas lietu pārskatīšana vēl negarantē, ka S. Berjvals tiks brīvībā. Tā kā psihiatriskajā klīnikā viņš tika ievietots pēc notiesājoša sprieduma par laupīšanu un tikai vēlāk atzinās slepkavībās, slepkavību lietu pārskatīšana vēl nenozīmē arī drošības līdzekļa maiņu. «Aprūpe, kuru viņš saņem, ir balstīta uz citu, agrāko, spriedumu, un tas noteiks, vai viņš turpinās atrasties klīnikā vai nē,» Zviedrijas tabloīdam Expressen sacīja klīnikas pārstāvis Ulfs Kristofersons.

S. Berjvals pašlaik labprāt runā ar medijiem, publiski apspriež dažādus jautājumus – tajā skaitā ir izteicis savu viedokli par brīvību un nāvi. Taču, arī atrodoties ieslodzījumā, viņam netika ierobežotas iespējas sazināties ar pasauli, un viņam ir gan Twitter konts, gan blogs. Ieslodzītais ir nolēmis sūdzēt tiesā klīniku, kurā uzturējies iepriekšējos 23 gadus. Viņš arī ir pieprasījis izveidot komisiju, lai meklētu atbildīgos par to, ka viņš nepamatoti notiesāts. Zviedrijas Tieslietu ministrija ir paziņojusi, ka ir sākta izmeklēšana par iemesliem, kādā veidā ir bijis iespējams cilvēku vispirms notiesāt par astoņiem noziegumiem un pēc tam attaisnot visos astoņos. Jau tad, kad S. Berjvala it kā pastrādātie noziegumi tiesās tika izskatīti pirmo reizi, izskanēja viedokļi, kuros norādīts uz pierādījumu trūkumu un citiem šaubas radošiem aspektiem. Arī Bjerns Asplunds, par kura 11 gadus vecā dēla slepkavību 1980. gadā S. Berjvals sākotnēji tika notiesāts, bet pagājušajā gadā attaisnots, šā gada sākumā sacīja, ka nekad nav ticējis S. Berjvala vainai. «Tagad ir apstiprināts un pārbaudīts tas, ko mēs uzskatījām visu laiku – viņam nav nekādas saistības ar šīm slepkavībām,» sacīja B. Asplunds. Viņš intervijā Zviedrijas radio arī norādīja, cik ilgu laiku «šis farss» ir noticis, neskatoties uz to, ka tieslietu amatpersonām bija acīm redzams – kaut kas šajā lietā neiet kopā.

Ņemot vērā S. Berjvala pagātni, likumsakarīgs ir jautājums, vai arī pašlaik viņš vienkārši nav safabricējis jaunu stāstu. «Tik spējīgs es neesmu. Tomasa Kvika stāsts to parāda,» viņš saka. «Cilvēkiem vajadzētu uzdot jautājumus, kurš šeit ir manipulējis ar kuru.