Bijušais Beļģijas premjerministrs Īvs Leterms savu valsti bija nodēvējis par „vēstures negadījumu”. Viņš reiz aizmirsa himnas vārdus. Viņš aizvainoja pusi no valsts iedzīvotājiem, viņus nodēvējot par slinkiem un stulbiem. Ī. Leterma pirmais mēģinājums vadīt valsti bija neveiksmīgs, bet nu viņš ir ieguvis otro iespēju.
2008. gadā Ī. Leterma varas laikā Beļģija atradās uz sašķelšanās robežas, tomēr tas nav traucējis Beļģijas karalim Albertam II viņu no jauna izraudzīt par premjerministru. Līdzšinējais premjerministrs Hermanis van Rompejs, kurš tiek uzskatīts par kompromisu meistaru un bija spējis samierināt konfliktējošās intereses, ir izraudzīts par Eiropas Padomes prezidentu.
Beļģijas politisko situāciju sarežģī tas, ka valstī nav nacionālu partiju, ir tikai partijas, kuras pārstāv holandiski runājošos flāmus vai franciskos valoņus, raksta laikraksts The Time. Lai arī Ī. Leterma tēvs ir francūzis, viņš ir audzis flāmu kultūrā, un arī savas politiskās darbības laikā nicīgi attiecies par franciski runājošajiem valoņiem. Reiz politiķis izteicās, ka beļģiem kopējs ir tikai „karalis, nacionālā futbola komanda un dažas alus markas”. 2006. gadā viņš franču kopienu nodēvēja par slaistiem, kam trūkst „intelektuālo spēju”, lai iemācītos holandiešu valodu. Viņš, kurš atbalsta flāmu autonomiju, pat izteicās, ka Beļģijai kā vienotai valstij nav vērtības. Ī. Leterms gan ir pamanījies aizskart arī flāmus. 2007. gadā, kad politiķis tika aicināts nodziedāt Beļģijas himnu La Brabançonne, viņš sāka dziedāt francisko Marseljēzu.
Ī. Leterma Flāmu kristīgo demokrātu partija, kurā darbojas arī H. van Rompejs, uzvarēja 2007. gada parlamenta vēlēšanās, tomēr partiju attiecības bija tik saspringtas, ka valdības veidošana ieilga, un koalīcija bija gatava tikai 2008. gada martā. Koalīcijas veidošanas laikā stress bija tik liels, ka Ī. Letermam nācās paņemt pāris nedēļu ilgu atvaļinājumu.
Pirmo reizi demisijas rakstu viņš iesniedza 2008. gada jūlijā, kad strīdi sākās pēc viņa piedāvājuma valsts reģioniem piešķirt lielākas pilnvaras un turpinājās ar valdībā pārstāvēto piecu partiju nespēju vienoties par budžetu. Vēl Ī. Leterma īsajā valdīšanas laikā Beļģijā sākās finanšu krīze, un viņš tiek vainots par valsts lielākās bankas Fortis sabrukumu pagājušā gada decembrī, īsi pirms viņa demisijas. H. van Rompeja valdībā viņš bija ārlietu ministrs.
Šī pieredze Ī. Leterma atgriešanos Beļģijā likusi gaidīt ar bažām. Valsts lielākais laikraksts Le Soir ir aicinājis savus lasītājus parakstīt petīciju pret politiķi. Arī vidutāja mākslas speciālists H. van Rompejs nav spējis paust entuziasmu par savu pēcteci, un izteikumos ir bijis pieticīgs: „Šī ir viņa otrā iespēja. Viņam ir visas iespējas kļūt par labu premjerministru. Es tā ceru viņa un Beļģijas labā.”
Beļģija jau ir pieņēmusi budžetu 2010. un 2011. gadam, un jaunajā valdībā amatu saglabās arī līdzšinējais finanšu ministrs Didjē Reinderss, līdz ar to sagaidāms, ka lielākā uzmanība tiks veltīta institucionālajiem jautājumiem, kas bija lielākais klupšanas akmens arī Ī. Leterma pirmā termiņa laikā. Par spīti iespējamajām problēmām, beļģi cer, ka šī valdība noturēsies līdz 2011. gadam, kad notiks nākamās federālās vēlēšanas. 2010. gada otrajā pusē Beļģija uz pusgadu kļūst par ES prezidējošo valsti.