Azerbaidžānas galvaspilsēta Latvijas žurnālistes acīm
Saprotu, ka ir apnicīgi teju katru reizi, rakstot par tūristu piedzīvojumiem bijušajās padomju republikās, atgādināt kādu frāzi no hrestomātiskās padomju komēdijas Briljanta roka.
Gandrīz tikpat apnicīgi, cik vērot ekspadomju tūristus klīstam pa Vecrīgu un meklējam Beikerstrītu vai Reihskanceleju. Tomēr, stāstot par Azerbaidžānas galvaspilsētu Baku, tiešām neiztikt bez vēsturiskās atsauces – Briljanta rokā redzamā Stambula, kur dzīvo kontrabandisti, pie kuru aptiekas jākrīt ar saucienu «Čjort poberi!» (Velns lai parauj!) – tiešām ir Baku vecpilsēta jeb Ičerišehera. Baku iedzīvotāji ar tādu pašu iecietību veras uz tūristiem, kuri miljoniem reižu vēlas nofotografēties «tajā pašā Čjort poberi» vietā, un ir gatavi izvadāt pa šauro ieliņu labirintu, kur apmaldīties bija lemts Andreja Mironova tēlotajam Gešam Kozlodojevam.
Taču vispār Baku nav līdzīga Stambulai. Pat neraugoties uz to, ka šeit azerbaidžāņi runā tjurku grupas valodā, kas ir ārkārtīgi līdzīga turku valodai, Baku ir savs stāsts un seja.
Iekšējās pilsētas mūros
Ičerišeher jeb Iekšējā pilsēta – šis Baku vecpilsētas nosaukums radies aptuveni 16.–17. gadsimtā. Ičerišehera atrodas gleznainā Kaspijas jūras līcī un ir nu jau modernās Baku centrā. Vecpilsētas saglabāšana un atjaunošana sākusies salīdzinoši vēlu – UNESCO mantojumā tā iekļauta 2000. gadā un šai pašā gadā vēl cieta zemestrīcē. Kopumā vecpilsēta aptver 22 hektārus lielu teritoriju, un tajā dzīvo 4300 iedzīvotāju. Aktīva vecpilsētas restaurācija ir sākta vien
2003. gadā – pēc tam, kad tika nojaukti daži vēsturiski pieminekļi. Mihaels Džabars, Ičerišeheras administrācijas vadītājs jeb vecpilsētas mērs, žurnālistiem no Latvijas pastāsta, ka kopš 2003. gada atrasta īstā sadarbības forma starp vietējiem iedzīvotājiem vecpilsētā un tūristiem. Pirmkārt, tas izdarīts tā, ka vecpilsētas iedzīvotāji kļūst par pirmajiem benificiāriem, kas gūst ienākumus no tūristu plūsmas – viņiem ir tiesības atvērt kafejnīcas, tirgoties utt. Protams, viņiem ir jārēķinās ar tiem noteikumiem, ko uzliek dzīve vēsturiskā piemineklī – nekāda pārveide, stingri rekonstrukcijas noteikumi utt. Kopumā gadā Ičerišeheras operatīvais budžets ir aptuveni 5 miljoni manatu (ap 5 miljoniem eiro), pēdējo četru gadu laikā vecpilsētas sakārtošanā un rekonstrukcijā investēti ap 25 miljoniem manatu.
Viens no Baku pilsētas un Ičerišeheras simboliem ir tā dēvētais Jaunavas tornis – ļoti īpatnējas formas cietoksnis, kas saplūst ar pilsētas mūri. Pat Ičerišeheras divi gidi izstāsta divas pretējas versijas par šā torņa nosaukumu – viena leģenda vēsta, ka tornis tā nosaukts, jo sensenos laikos pilsētas valdnieks iemīlējies pats savā meitā. Tik ļoti, ka nolēmis viņu apprecēt. Naktī pirms kāzām viņš ieslodzījis meitu tornī. Viņa, zinot tēva ļauno nolūku, nolēmusi beigt dzīvi pašnāvībā, metoties no torņa. Šāda ir viena versija. Otra – mazāk romantiska – tornis vienkārši esot nekad neieņemts jeb jaunavīgs cietoksnis, tāpēc tāds nosaukums. Mirklī, kad torni vēroju, tas tik rekonstruēts – arī tāpēc, ka čurkstes bija bojājušas ķieģeļu starpas, lai tajās iebūvētu savas ligzdas. Vecpilsētas administrācija bija atradusi oriģinālu risinājumu šai problēmai – uz netālu esošās piecstāvu mājas sienas bija uzlipināti iedobumi, lai putniem būtu kur mitināties un nebojāt vēstures pieminekļus. Īpatnējākais tomēr šajā sakarībā ir tas, ka putni paklausīja un rātni ligzdo, kur tiem atvēl ierēdņi. Latvijā zīriņi savulaik nekādi negribēja un arī nepameta Preses nama jumtu, lai kādus oļus arī viņiem acu priekšā bēra pilsētas tēvi.
Otrs populārākais vēsturiskās apskates objekts Ičerišeherā ir Širvanšaha pils. Pils tapusi laikā no 12. līdz 15. gadsimtam – faktiski tā ir nevis viena ēka, bet gan ēku komplekss, kas kalnā plešas, sākot no pirtīm (hamamiem) zemākajā līmenī līdz mošejai un valdnieka rezidencei kalna galā. Valdnieka rezidenci ir plānots atjaunot tās sākotnējā krāšņumā, jo pagaidām tās telpās atrodas muzejs, kur var vērot azerbaidžāņu paklāju paraugus un dažus senā galma sadzīves priekšmetus. Trešais nozīmīgākais objekts Ičerišeherā ir Muhameda mošeja jeb Salauztā pils, kas celta 11. gadsimtā un ir vēl joprojām strādājoša mošeja. Salauztā pils – šo nosaukumu mošeja ieguvusi jau vēlāk, 1723. gadā, kad krievu ģenerāļa Matjuškina kuģu armāda no līča apšaudījusi pilsētu, kura nevēlējās padoties tā ultimātam, un iedragājusi mošejas minaretu. Sods ģenerālim par to nācis no debesīm – vējš viņa kuģus aizpūtis tik tālu jūrā un tā paplosījis, ka par otrreizēju sekmīgu uzbrukumu neesot bijis ne runas. Tomēr šobrīd mošejas minarets neizskatās neko salauzts – tas 19. gadsimtā atjaunots.
Vēju pilsētā
Zīmīgi – vējš, kas tā palīdzēja pilsētas aizstāvjiem pret krievu ģenerāļiem, šobrīd mēdz palīdzēt izskaust tūristus no vecpilsētas mūriem. Mūs Baku vējš kādu dienu izpurina tik krietni, ka knapi var kājās nostāvēt. Bet ko lai dara – Baku ir ostas pilsēta un ir tieši pakļauta Kaspijas jūras kaprīzajiem vējiem. Baku iedzīvotājiem par to nekādu sūdzību gan nav un nevar būt – jūra taču dod tādu bagātību naftas izskatā cilvēkiem un valstij, ka kaut kādus vējus un strauji mainīgus laika apstākļus var pieciest itin mierīgi. Savulaik Baku naftas laukos bagātībā iedzīvojās Alfrēds Nobels – turklāt pat tik ļoti, ka vēlāk varēja dibināt savu prēmiju. Tagad līdzekļi no naftas ieguves palīdz azerbaidžāņiem pārveidot savas valsts galvaspilsētu. Tie, kuri vēroja pagājušā gada Eirovīzijas videorullīšus ar Baku skatiem, droši vien, līdzīgi kā es, neticīgi klanīja galvas – kur ta nu tāda greznība, debesskrāpji un tā tālāk... Ir, ir tāda greznība – dārgas mašīnas, lepni veikali un arhitektoniski krāšņi debesskrāpji, kas pakāpeniski ieņem pilsētu, tās tēviem nojaucot veco padomju laika daudzstāvu apbūvi. Tā jau nupat sāk atgādināt ar betona armatūru kopā sastiprinātas vārnu ligzdas, ne mājokļus. Vecā Baku pazūd, dodot vietu jaunajai, mūsdienīgajai, dārgajai. Iedzīvotājiem par nojauktā mitekļa kvadrātmetru valsts samaksā 1500 EUR. Izklausās cienījami – ja vien vecie dzīvokļi nebūtu aptuveni 30 kvadrātmetru platībā. Jaunie dzīvokļi jau atbilst mūsdienīgiem standartiem, līdz ar to – vecie Baku iedzīvotāji ir spiesti pārcelties uz nomalēm, kur dzīve lētāka. Vai vispār uz laukiem. Šāda lietu kārtība, protams, izraisa protestus. Bet tādus klusus – Azerbaidžāna nav valsts, kur demonstrēs publisku neapmierinātību ar varu. Patiesībā arī neizskatās, ka kāds būtu neapmierināts. Katrā gadījumā – ne vairāk kā Latvijā. Jo skaitļi, kas raksturo iedzīvotāju vidējos ienākumus, ir visai līdzīgi – vidējā alga Azerbaidžānā ir ap 370 eiro. Vidēji par dzīvokli jāmaksā 100 eiro mēnesī. Sakiet – kas gan tur briesmīgs? Vismaz apkures sezona nenospiež grīdā, kā tas ir Latvijā. Benzīns – uz pusi lētāks nekā pie mums. Protams, jo nafta taču tepat tiek sūknēta.
Uz patriotisma viļņa
Lai gan, par protestiem runājot, azerbaidžāņi uzskata, ka Padomju Savienības sabrukums ir sācies ar viņiem – 1990. gada 20. janvārī padomju ģenerāļa Jazova vadībā šeit tika ar tankiem šķaidīti un šauti protestētāju demonstrācijas dalībnieki – nogalināti tika aptuveni 600 azerbaidžāņu. Tas, protams, netiek piedots tā laika varai. Tāpat gan kā joprojām netiek piedots arī Kalnu Karabahas konflikts ar Armēniju, kura izraisīšanā ne mazu lomu nospēlēja Krievijas vēlme ar šādu karsto punktu palīdzību kontrolēt situāciju Kaukāza reģionā. Šo upuru – gan 1990. gada janvāra, gan Kalnu Karabahas kara – piemiņa tiek godināta Šahīdu (nevainīgo upuru) alejā, kura atrodas Baku blakus Azerbaidžānas parlamentam (Medžlisam). Šeit uz melnā marmora plāksnēm piemiņas un valsts svētku dienās gulst neļķes. Šīs puķes, kas padomju laikā tradicionāli tika uzskatītas par azerbaidžāņu ziedu rūpalu visā PSRS teritorijā, tagad Azerbaidžānā tiek audzētas vien kapiem. Kopš 1990. gada notikumiem, kad padomju agresijas upuru piemiņai ar neļķēm 40 dienas tika kaisītas Baku centrālās ielas. Nedāviniet azerbaidžānim neļķes uz jubileju vai citiem godiem – tas būs apvainojums! Neļķes – tikai uz kapiem nesamas.
No mūžīgās uguns Šahidu alejas kalna galā paveras skats uz Baku ostu un Karoga laukumu. Azerbaidžānas karogs, kas plīvo 160 metru augstā mastā, ir viens no lielākajiem karogiem pasaulē – 2010. gadā ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā kā augstākais flagštoks pasaulē. Pats valsts standarts, kas uzvilkts karoga mastā, ir futbola laukuma lielumā, 35 x 70 metri, un sver 220 kilogramu. Blakus šim grandiozajam valsts standartam ir patriotiskās audzināšanas iestāde – Karoga muzejs, kur izstādīti visi Azerbaidžānas karogi, kādi vēsturē bijuši, valsts ordeņi, konstitūcija un militārie formastērpi. Šis muzejs gan nav no pieejamākajiem – ekskursijas jāpiesaka iepriekš, lai pamielotu acis, piemēram, ar augstāko valsts apbalvojumu – Heidara Alijeva ordeni, kuru rotā 290 briljantu. Nez vai kādam no Latvijas tas arī ticis? Tādu ziņu gan neizdevās atrast.
Azerbaidžānā valsts simboliem un valsts varai ir liela autoritāte. Baku rotā lieli bijušā valsts vadītāja Heidara Alijeva un tagadējā prezidenta Ilhama Alijeva portreti. Prezidentam ar savu ģimeni ir jābūt nācijas paraugam, un šeit liela loma ir prezidenta kundzei – Mehribanai Alijevai, dakterei, triju bērnu mātei un vienkārši skaistai sievietei, kurai pieder neviltotas azerbaidžāņu simpātijas.
Ar baklažānu līdz baklažāniem
Baklažāni nav nekādi dārzeņi, jums teiks Baku iedzīvotāji, jo tā kopš Eirovīzijas 2012. gadā tiek dēvēti no Londonas iepirktie kebi – taksometri, kas nokrāsoti baklažāna krāsā un pārvietojas kuplā skaitā pa Baku ielām. Taksometru tiešām ir daudz, un nebīstieties, tādā kāpjot, ka nepārvaldāt austrumniecisko tirgošanās mākslu – norēķināsieties pēc skaitītāja rādījuma, un tas nekāds augstais nav, vidēji zemāks nekā Latvijā.
Uz vairākiem pakalniem esošā pilsēta ir veidojums, kam raksturīgi visi lielpilsētu netikumi – arī korķi ielās sastrēgumstundās, arī knaša un taurējoša braukšanas maniere un ne īpaši liela vēlme dot ceļu uz gājēju pārejas. Bet nu visumā jau labāk nekā, piemēram, dažā Eiropas Savienības valstī. Valsts turīgums kopumā uzdod zināmu glanci un nevēlēšanos saskrāpēt glaunā autiņa sānus.
Baku baudījums nebūs pilnīgs, ja neaiziesiet uz kādu vietējo restorānu. Prieks nebūs ļoti lēts, jo pārtika pilsētā vispār nav no lētajām. Protams, līdzīgi kā Turcijā jūs, pasūtot kebabu, nezināsiet, ko jums patiesībā atnesīs – zināsiet vien to, ka tā būs gaļa – cepta, malta, gabalos griezta, grilēta vai kādi citādi apstrādāta – tas jau pavāra ziņā. Piemēram, maltīte: pirmajā dovga (auksta kefīra zupa ar zaļumiem gremošanas veicināšanai), otrajā – kutabi (plānās pankūkas ar gaļu vai zaļumiem, vai kazas sieru), trešajā – piti (jērgaļas zupa ar turku zirņiem), un... jūs, kā saka laukos – varēsiet uz vēdera uti nospiest. Lai gan – azerbaidžāņu ēšanas princips ir tāds – saimniekam jāliek uz galda ēdieni cits pēc cita, kamēr viesi uzsauc – pietiek! Tādās labās pusdienās, kas līgani pāriet vakariņās, šāds sauciens var atskanēt pēc kāda septītā, devītā utt. ēdiena. Turklāt uzkost gaļu ar gaļu – tas nav nekas nosodāms – jāpagaršo gan grilēts jērs, gan vārīts tītars, gan mežacūka... Kāda vēl cūkas gaļa islāma valstī, jūs jautāsiet? Protams, tas prasa papildu paskaidrojumu – jā, lielākā daļa valsts iedzīvotāju ir musulmaņi – šiīti, taču valsts sekulārisms pamanāms – no rītiem nenācās mosties pēc imama skaļajām lūgšanām no mošejas, kā tas daždien gadās austrumu zemēs. Un sievietes tradicionālajos hidžabos nenācās redzēt pat laukos. Taču atklātība galvassegās nenozīmē, ka jums uzreiz atklāsies Azerbaidžānas dvēsele un Baku iedzīvotāja raksturs: šī ir tāda brīnumzeme, kuru nevar atklāt kurš katrs.