Francijas prezidenta Fransuā Olanda šīsnedēļas paziņojums par nepieciešamību iznīcināt tā dēvētās nodokļu paradīzes ir tikai viens no signāliem, ka dažādās valstīs politiķi kļūst aizvien neiecietīgāki pret tādām banku sistēmām, kas cilvēkiem ļauj slēpt savu kapitālu.
Ir grūti iegūt precīzus datus par to, cik daudz ārvalstu naudas ir noglabāts valstīs, kurās ir vai nu zemi nodokļi, vai arī nodokļu nav vispār. Pēc nodokļu jautājumos specializējušās bezpeļņas organizācijas Tax Justice Network aplēsēm, runa ir par 21 līdz 33 triljoniem dolāru. Tādējādi redzams, ka nodokļu paradīzes ir veicinājušas nekontrolētas paralēlās ekonomikas veidošanos, kas ir izdevīga daudziem – gan bankām, kas saviem klientiem sniedz pakalpojumus un padomus, gan klientiem, kuriem tas nozīmē ietaupījumus, gan advokātiem un finanšu speciālistiem, kas veido un uztur sarežģītas shēmas līdzekļu izcelsmes un īpašumtiesību slēpšanai, norāda Der Spiegel. Savukārt krīzes laikā, kad daudzas valstis ir piemeklējušas finanšu grūtības, tās ir sapratušas, ka vairs nevar ignorēt šo naudu, par kuru nav samaksāti nodokļi.
Nodokļu paradīžu jautājuma aktualitāti vēl vairāk ir veicinājuši dažādi pēdējā laikā notikuši skandāli. Nesen atklātībā nonāca plašs datu kopums par banku klientiem, un tie atklāja vairāku tūkstošu nodokļu nemaksātāju identitātes. Savukārt bijušais Francijas budžeta ministrs Žeroms Kaizaks ir atzinies, ka divdesmit gadus Šveicē izmantojis nedeklarētu bankas kontu, kas viņam ļāva izvairīties no nodokļu nomaksas. Notikušais atstāja ēnu arī uz Francijas prezidentu F. Olandu, kura laikā ministrs strādājis valdībā.
«Ikviena valsts, kas atteiksies pilnībā sadarboties ar Franciju, tiks uzskatīta par nodokļu paradīzi,» šonedēļ paziņoja F. Olands. Viņš ir iepazīstinājis ar topošo likumu, kas visām Francijas bankām uzliek par pienākumu ik gadus publicēt savu filiāļu sarakstu visā pasaulē un sniegt informāciju par savu uzņēmējdarbību. Ar šādu atklātību ir iecerēts novērst bankām iespējas slēpt darbības, ko tās nodokļu paradīzēs veic.
Liela daļa no aktīviem, kas tiek slēpti nodokļu paradīzēs visā pasaulē, ir no Ziemeļamerikas, taču pēdējos gados novērojamā attīstība trešās pasaules valstīs ir palielinājusi arī no tām nākušo klientu skaitu. Savu uzņēmumu pārvaldību caur ārzonas firmām ir iecienījuši Krievijas oligarhi, savukārt bagātie eiropieši nodokļu paradīzes redz kā iespēju nodrošināties pret eiro sabrukumu.
Pie iecienītākajām vietām, ko izmanto cilvēki, kas vēlas slēpt savu naudu no nodokļu iestāžu un citu institūciju skatieniem, pieder Lielbritānija un tās aizjūras teritorija Kaimanu salas. Arī britu teritorijās Gērnsijā, Džērsijā un citviet ir piemēroti apstākļi naudas nobēdzināšanai. Tomēr, kā norāda Wall Street Journal, pēdējā laikā mazinās Eiropas pievilcība nodokļu paradīžu meklētāju acīs. Eiropas piecas lielākās ekonomikas – Lielbritānija, Francija, Vācija, Itālija un Spānija – ir vienojušās vēl vairāk stiprināt sadarbību cīņā pret nodokļu nemaksātājiem. Valstis savā starpā dalīsies ar plašāku informāciju par finanšu darījumiem – pašlaik šāda informācijas apmaiņa notiek tikai saistībā ar depozītiem. Šveice, kas izsenis ir bijusi pazīstama ar saviem banku pakalpojumiem, kas klientiem nodrošina lielu privātumu, maina likumus, kuri līdz šim garantēja banku datu slepenību. Par gatavību izvērtēt līdzšinējo banku datu politiku paziņojušas arī Luksemburga un Austrija. Šīs divas Eiropas Savienības dalībvalstis vienīgās ir noraidījušas iespēju automātiski sniegt informāciju par ieguldījumiem savās bankās, vēsta Financial Times. Pašlaik gan nav zināms, cik daudz informācijas par savu banku klientiem šīs valstis būtu gatavas sniegt. Luksemburgas Finanšu ministrija ir uzsvērusi, ka diskusijas par banku slepenību vēl nenozīmē, ka noteikumi tiks mainīti.
Naudas slēpējiem pašlaik pievilcīgākas kļūst tādas teritorijas kā Singapūra vai Honkonga. Taču arī ārpus Eiropas esošās nodokļu paradīzes izjūt aizvien lielāku spiedienu. 2010. gadā ASV pieņēma ārzemju kontos esošo līdzekļu nodokļu piekritības likumu, kas vēršas pret ASV pilsoņiem, kuri mēģina izvairīties no nodokļu maksāšanas, kā arī paredz sodus ārvalstu finanšu institūcijām, kuras nesniedz informāciju par saviem klientiem, kuri ir ASV pilsoņi. Taču arī ASV joprojām ir itin pievilcīgas, lai tur varētu īstenot nodokļu nemaksāšanas shēmas. Piemēram, Delavērā ir visvairāk tāda veida finanšu iestāžu, kas to klientiem ļauj būtiski samazināt maksājamo nodokļu apjomu vai arī nemaksāt tos vispār – un tas notiek likuma robežās. Kā norāda Tax Justice Network direktore Nikola Tičona, tie, kuri ir bagāti un zina īstos cilvēkus, joprojām spēj no nodokļu maksāšanas izvairīties.