Pavisam nesen, pērnā gada 12. decembrī, Romas katoļu baznīcas galva pāvests Benedikts XVI veica savu pirmo ierakstu sociālajā tīklā twitter. Pirmo ierakstu viņš veica personīgi, bet nākamos (šobrīd ir veikti 36 ieraksti) izdarīs viņa palīgs, tekstu saskaņojot ar pāvestu.
Šim solim vajadzēja demonstrēt baznīcas iešanu līdzi laikam, kas Vatikāna izpratnē ir diezgan savdabīga. Tomēr tas nebija mēģinājums norādīt, ka baznīca nostājas uz reformu un modernizācijas ceļa, jo Benedikts XVI paliks katoļu baznīcas vēsturē kā izteikts konservators, kurš nepilnos astoņos pontifikācijas gados nevienā būtiskā punktā nepiekāpās liberāļu spiedienam. Tieši Benedikta XVI nelokāmā stingrība izraisa īpašu naidu baznīcas nelabvēļos. Latvijas redzamākais geju kultūras popularizētājs Kārlis Streips pamanījās uzrakstīt portālā politika.lv tik naidpilnu komentāru par pāvesta Benedikta XVI atkāpšanos, ka pat šī antiklerikālā portāla redakcija bija spiesta šo Streipa sacerējumu izņemt no portāla, baidoties no iespējamām apsūdzībām reliģiskā naida kurināšanā.
Tagad, kad Benedikts XVI paziņojis par atkāpšanos, jauna pāvesta ievēlēšana pirmām kārtām raisa minējumus, vai katoļu baznīca nostāsies uz pārmaiņu ceļa vai paliks tradicionāli konservatīva. Tiem, kas atrodas tālu no baznīcas sludinātajiem ideāliem un vērtībām, viss ir skaidrs – katoļu baznīcai jāreformējas, jākļūst mūsdienīgākai (šo ārpusbaznīcas cilvēku izpratnē), un tāpēc – jo jaunais pāvests būs liberālāks, jo labāk. Taču pastāv arī cits viedoklis.
Atbilstoši baznīcas doktrīnai cilvēkā vienlaikus ir gan labais, gan ļaunais. Šajā maniheiskajā pretstāvē cilvēku dziņas un tieksmes tiek ierindotas pie ļaunuma spēkiem, jo tieši dažādu tieksmju un dziņu apmierināšana bieži vien rada ciešanas gan cilvēkam pašam, gan apkārtējiem. Līdz ar to liberālisms, visatļautība, cilvēku tieksmju neapvaldīta apmierināšana ir viltīga kārdināšana, kurai iedzimti grēcīgais un vājais cilvēks viegli pakļaujas un tādējādi gluži vai labprātīgi nonāk ļaunuma varā. Tāda vienkāršoti ir baznīcas doktrīna. Tai var piekrist un var nepiekrist, bet tā ir jāzina, lai saprastu kāpēc, piemēram, pat afrikāņu kardināli no valstīm, kur AIDS izplatība sasniegusi epidēmijas raksturu, ir pret prezervatīvu lietošanu, kaut vai AIDS profilakses dēļ. Tiek uzskatīts, ka ļaunums uzbrūk frontāli un notiek cīņa par katru zemes pleķīti. Ja sāksim atdot pozīcijas vienā vietā (atļausim lietot prezervatīvus), tad atdosim ar citās, un tā var sāk ripot no kalna lejā arvien ātrāk un ātrāk. Ne soli atpakaļ, tāda ir baznīcas konservatoru devīze. Šīs pozīcijas piekritēji joprojām ir vairākumā, un tiem, kuri cer uz liberālām pārmaiņām Vatikānā, visticamāk, būs jāpiedzīvo vilšanās.
No otras puses, katoļu baznīca pārdzīvo smagus laikus Eiropā un ir grūti ieraudzīt indikācijas, kas ļautu cerēt uz reliģijas atdzimšanu šajā pasaules daļā. Dabas likumi cīņā par izdzīvošanu nav atcelti, un pasaulē joprojām uzbrūk vājajiem un slimajiem. Ekshibicionistu grupiņas Femen dalībnieces savus jaukumus atkailināja ne jau kādā Parīzes mošejā vai sinagogā, bet gan katoļu Parīzes Dievmātes katedrālē. Tajā pašā Francijā tuvākajā nākotnē tiks pieņemts likums par viendzimuma laulību legalizāciju, bet tādās tradicionāli katoliskās zemēs kā Spānija un Portugāle šādi likumi jau ir pieņemti. Vienlaikus katoļu baznīcas smaguma centrs pārvietojas ārpus Eiropas. Pirmām kārtām uz Āfriku un Āziju. Tradicionāli tā ir spēcīga Latīņamerikā, tāpēc pirms jaunā pāvesta ievēlēšanas arvien biežāk izskan runas, ka par pāvestu varētu kļūt kāds melnādainais kardināls. Runa ir par Pīteru Tarksonu no Ganas vai 80 gadu veco Nigērijas kardinālu Fransisu Arinzē. Abi pārstāv konservatīvo spārnu.
Kurš būs jaunais pāvests, ir svarīgi arī tāpēc, ka līdz ar pāvesta maiņu notiek lielas vadības pārmaiņas visās varas struktūrās, jo jaunais pāvests nāk ar savu komandu. Pāvestu ievēlēs kardinālu kolēģijā, kuru tradicionāli sauc arī par konklāvu (slēgta istaba – latīņu val.), pēc 1996. gadā pāvesta Jāņa Pāvila II izdotajiem noteikumiem, kas paredz vēlēšanu tiesību ierobežojumu līdz 80 gadu vecumam. Šobrīd kardinālu kolēģijā ietilpst 210 kardinālu (arī mūsu kardināls Jānis Pujats), no kuriem tikai 118 ir balsstiesības. No tiem eiropieši 61, no kuriem itālieši – 28.
Lai gan kardināls Pujats vecuma ierobežojumu dēļ balsošanā nepiedalīsies (viņš var piedalīties konklāvā), viņaprāt, nākamais pāvests tomēr būšot kāds no eiropiešiem. Vislielākās izredzes ir konservatīvajam Vīnes arhibīskapam Kristofam Šēbornam un potenciālajam reformatoram itālietim Andželo Skolam. Taču nevajadzētu aizmirst, ka ļoti retos gadījumos kāds no iepriekš nosauktajiem favorītiem kļūst par pāvestu. Vatikānā ir populārs joks: Kurš uz konklāvu nāk kā pāvesta kandidāts, aiziet kā kardināls. Pastāv arī revolucionāra versija, ka pāvestu varētu ievēlēt no malas – ārpus konklāva, jo pēc kanona – par pāvestu var ievēlēt jebkuru kristītu vīrieti. Konklāvu paredzēts sasaukt marta vidū, lai līdz Lieldienām, kas šogad iekrīt 31. martā, katoļu baznīcai jau būtu jaunais pāvests.