Armēnija - Dienvidkaukāza gūstekne jeb Kā dzīvot sarežģītās kaimiņattiecībās

Latvijā izaugusi paaudze, kurai ir ļoti mazs priekšstats par kādreizējo padomju dzīves telpu un par kādreizējām brālīgajām tautām. Atzīšos, ka daļēji piederu pie tiem, kas bija pārāk jauni, lai padomju laikā izceļotos pa bijušās savienības valstīm.

Tāpēc ar prieku pieņēmu ziņu aģentūras RIANovosti piedāvājumu doties uz Armēniju, lai kopā ar NVS valstu, Gruzijas un Baltijas valstu mediju pārstāvjiem un redaktoriem tiktos ar Armēnijas premjerministru un armēņu nācijas garīgo līderi, Armēņu Apustuliskās baznīcas galvu Katolikosu Karekinu II.

Armēnija ir viena no Dienvidkaukāza valstīm, kas atrodas ļoti sarežģītā ģeopolitiskā situācijā. Faktiski valsts atrodas blokādes apstākļos, jautājums vien, cik lielā mērā tā ir pašu politikas rezultāts un cik drīz tā būtu labojama. Kaimiņattiecību aina ir šāda: pilnīgs attiecību trūkums un naidīgs sasalums ar Azerbaidžānu Kalnu Karabahas dēļ. Kā zināms, armēņu apdzīvotā Kalnu Karabaha padomju laikā bija Azerbaidžānas teritorija. Karš starp Armēniju un Azerbaidžānu, kas sākās 1989. gadā Kalnu Karabahas dēļ, ir pilnīgi sagrāvis gan valstu attiecības, gan tīri cilvēciskos kontaktus starp abām kaimiņtautām.

Pilnīgs attiecību trūkums ar Turciju 1915. gada armēņu genocīda neatzīšanas dēļ. Neitrāli draudzīgas attiecības ar Gruziju, caur kuras ostām notiek Armēnijas apgāde un tirdznieciskie sakari, taču Gruzijai ir sliktas attiecības ar Krieviju, kas ir Armēnijas stratēģiskais partneris. Armēnijai ir normālas attiecības ar Irānu, lai gan tās ietekmē ASV un Eiropas valstu ekonomiskās sankcijas pret šo valsti. Armēnijai ar Krieviju nav kopīgas robežas, un lielā mērā Krievija izmanto Armēnijas sarežģīto situāciju reģionā. Armēnijai nav savu naftas resursu, līdz ar to tai ir liela ekonomiska atkarība no Krievijas, turklāt šīs valsts karaspēks saskaņā ar līgumu veic Armēnijas – Turcijas robežas apsardzi, jo tā ir arī NATO robeža.

Ekonomiskā situācija ir sarežģīta – Armēnijā var saražot lauksaimniecības produktus, bet īsti nav kur pārdot jau pieminēto bloķēto tirdzniecisko, ekonomisko sakaru dēļ. Piemēram, šogad bijusi liela persiku raža, bet neesot bijis kur to pārdot ārpus valsts – lielākā daļa sapuvusi, un sezonā 10 kg persiku maksājuši 1 eiro. Nesen Poti ostā Gruzijā bija nedēļu ilgs streiks, un Armēnijas ekonomikai nodarīti zaudējumi vairāku simtu miljonu apjomā. Ja būtu streikojuši vēl – Armēnijā sāktos problēmas ar pārtikas apgādi.

Armēnija ir sākusi tuvināties Eiropas Savienībai, taču neapšaubāmi šeit var būt runa tikai par asociācijas un ekonomiskās sadarbības attiecībām, nevis kādiem ciešiem integrācijas plāniem.

Armēnijas situācija vēsturisko samezglojumu dēļ, kuri ietekmē tās šodienas politiku un ārpolitiku, nav ļoti apskaužama. Iesaldētajos konfliktos, kuros tā ir iesaistīta, nekādu drīzu risinājumu nav. Katolikoss Karekins II gan norāda, ka «armēņi ir opozīcijā tikai armēņiem, nevis citām tautām», un pauž nožēlu, ka politika mēdz nekrietni izmantot reliģiskās jūtas. Armēņiem kristietība ir nacionālās identitātes un valstiskuma saglabāšanas pamats, viņš uzsver. Tas Armēnijā ir jūtams uz katra soļa, un tas arī tomēr dod zināmu pamatojumu tādu politisko attiecību veidošanai, kādas tās ir šābrīža Armēnijai. Armēnijai ir labas attiecības ar valstīm, kur ir daudz armēņu. Vai arī ar tādām, kā, piemēram, Latviju, kurām ir viegli saprast postpadomju situāciju, pret tautu vērstas represijas un svešvalstu veiktu teritorijas sadalīšanu.