Plāno iegūt naftu Ziemeļpolā

Arktiskajai ledus segai kūstot, aizvien pieaug iespējas piekļūt šī reģiona naftas un dabasgāzes resursiem. Tas ir raisījis dažādu valstu un uzņēmumu interesi par šo teritoriju, taču naftas un dabasgāzes iegūšana tur joprojām ir sarežģīta, un pastāv arī vides riski.

Šā gada 16. septembrī, saskaņā ar ASV Nacionālā sniega un ledus datu centra publiskoto informāciju, arktiskā ledus sega klāja vismazāko teritoriju kopš 1979. gada, kad pētnieki šādus datus sāka ievākt. Tajā dienā ledus klāja 3,41 miljonu kvadrātkilometru lielu teritoriju, un tas bija par aptuveni 760 tūkstošiem kvadrātkilometru mazāk nekā 2007. gadā, kad bija iepriekšējais ledus klājuma minimums. Ledājs šā gada septembrī bija aptuveni uz pusi mazāks nekā vidēji septembros pēdējo 30 gadu laikā, norāda BBC.

Arktiku cilvēks ir izpētījis relatīvi nesen. Ziemeļpols tika sasniegts vien 1926. gadā – to izdarīja norvēģis Roalds Amundsens. Ledus krāvumi, kas klāj šo pasaules daļu, ir ļoti neviendabīgi, un katru gadu turienes ainava mainās. Turklāt polārā nakts nozīmē, ka neatkarīgi no tā, cik kurā vasarā ledus būs izkusis, tas tumšajā gadalaikā pilnīgi noteikti veidosies no jauna, norāda BBC. Taču temperatūras celšanās ietekme ir nenoliedzama: ne tikai ledus vasarā izkūst vairāk, bet cilvēki šur tur Grenlandē var audzēt kartupeļus un pat zemenes.

Plašās teritorijās, ko agrāk klāja ledus, tagad ir tikai ūdens. Tas krietni atvieglotu naftas un dabasgāzes ieguvi šajā reģionā. Norvēģija ir viena no piecām Arktikas robežvalstīm, kas var pretendēt uz savu daļu tās resursu. Norvēģijas gadu desmitiem ilgā naftas un dabasgāzes ieguve savu dienvidu teritoriju ūdeņos to ir padarījusi par ļoti bagātu valsti, taču pie līdzšinējiem ieguvumiem tā apstāties nevēlas. Taču vienlaikus valstīm ar arktiskajām robežām ir jāsaskaras ar lielu spiedienu gan no politiķiem, gan vides draugu organizācijām, kas uzskata, ka resursu ieguve Arktikā radīs neatgriezeniskas sekas tās ekosistēmai. Piemēram, Lielbritānijas parlamenta Vides komiteja nesen paziņoja, ka naftas un dabasgāzes ieguve Arktikā ir «bezatbildīgs zelta drudzis».

Resursi tiks iegūti

Intervijā izdevumam Der Spiegel Norvēģijas ārlietu ministrs Espens Bārts Eide šādus pārmetumus noraida. Viņš uzsver, ka arktisko resursu izpēte un ieguve ir nenovēršama, taču ir iespējams to darīt, izmantojot modernas un drošas tehnoloģijas. «Pašlaik lielākā daļa mūsu naftas ieguves iekārtu ir nevis tradicionālās platformas, bet gan tiek iegremdētas ūdenī,» viņš skaidro. «Zem ūdens situācija ir ļoti stabila, to neietekmē laikapstākļi. Tāpēc, ja urbšana notiek atbildīgi, problēmām nevajadzētu būt.»

Ministrs noraida Arktikas salīdzinājumu ar Antarktiku, kas ir speciāla teritorija. 1959. gadā tika noslēgts Antarktikas līgums, kas aizliedz šajā teritorijā militāras aktivitātes, kodolizmēģinājumus, dabas resursu ieguvi un atkritumu izgāšanu, kā arī atļauj zinātnisku pētniecību. Savukārt Arktika nav kontinents, tā ir okeāna teritorija, kurā darbojas tie paši jūrniecības likumi, kas citviet. Ministrs arī neuzskata, ka ir nepieciešams izstrādāt kādus specifiskus noteikumus, kas regulētu cilvēka darbību Arktikā. Tanī pašā laikā viņš uzsver, ka vajadzīgs vienoties par skaidriem noteikumiem – šī nepieciešamība īpaši skaidri redzama ir pašlaik, kad valstu interese par šo reģionu pieaug. Krievija, kam ar Arktiku ir visgarākā robeža, varētu mēģināt tur nostiprināt savu ietekmi, bet tanī pašā laikā par šo teritoriju interesējas arī valstis, kuras ar to nerobežojas. Piemēram, šovasar cauri Ziemeļu Ledus okeānam devās Ķīnas ledlauzis. «Domāju, ka šis ir viens no iemesliem, kāpēc arī Krievija turpinās atbalstīt pastāvošos jūrniecības likumus,» saka E. B. Eide.

Interese ceļas un plok

Jānorāda gan, ka Arktika ar saviem skarbajiem laikapstākļiem joprojām nozīmē ļoti sarežģītus apstākļus tās dabas bagātību apguvei, un tas daļu potenciālo interesentu attur. Augstākais punkts interesei par Arktiku gan bija 2008. gadā, kas ASV Ģeoloģiskās izpētes dienests aprēķināja, ka Arktikā varētu būt līdz 22 procentiem no vēl līdz šim neatklātajām naftas un dabasgāzes rezervēm. Taču kopš tā laika daļa entuziasma par šo teritoriju ir pagaisusi. Norvēģu pētnieki nesen publicētajā ziņojumā prognozēja, ka līdz 2025. gadam šajā reģionā tiks iegūti astoņi līdz desmit procenti no visas pasaules naftas, bet iegūtās gāzes apjoms kritīsies no pašreizējiem 22 procentiem uz desmit. Šādas prognozes tiek pamatotas ar apsvērumiem, ka tehnoloģiskā attīstība uzņēmumiem dabas resursus ir ļāvusi iegūt arī citās vietās, kur tas iepriekš nebija izdarāms. Turpretim Arktikas reģions joprojām rada ļoti daudz sarežģījumu, kuru dēļ šīs naftas izmaksas arī ir krietni dārgākas: ieguves sezonas ir salīdzinoši īsas, klimats ir bargs, sauszeme un infrastruktūra atrodas tālu.

Starp aktīvākajiem uzņēmumiem, kuri jau tagad darbojas arktiskajos reģionos, ir Norvēģijas Statoil, ASV ExxonMobil un Itālijas Eni. Savukārt citiem uzņēmumiem ar šo teritoriju apguvi dažādu iemeslu dēļ ir veicies mazāk. Piemēram, britu Cairn Energy naftas un gāzes ieguves izpētes darbos ir ieguldījis simtiem miljonu eiro, taču vērā ņemamu atradumu nav bijis. Shell urbšanu pie Aļaskas ziemeļu krasta ir atlicis, jo radās problēmas ar zemūdens drošības sistēmu, kura tika izvietota, lai izpildītu vides regulatoru prasības. Tomēr uzņēmums, kurš Arktikas apguvē ieguldījis ap 4,5 miljardiem dolāru, sola aktivitātes šajā virzienā nepārtraukt.

Valstis mudina urbt

Atbalstu naftas urbumiem Arktikā ir izteikusi arī ASV valdība, kas šinī resursu apguves virzienā saskata iespēju valstij nodrošināt neatkarību no ārvalstu naftas rezervēm. Pašlaik Transaļaskas naftas vads darbojas tikai ar vienas trešdaļas jaudu, kas nozīmē, ka infrastruktūra atļauj būtiski palielināt naftas ieguvi. Vides draugi gan norāda, ka citas infrastruktūras pietrūkst: noplūdes gadījumā, glābšanas darbi būtu apgrūtināti gan ceļu trūkuma, gan tādam nolūkam nepiemērotu ostu un lidostu trūkuma dēļ. Čukču jūras un Boforta jūras naftas lauki atrodas tālu no tuvākajām krasta apsardzes stacijām.

Arī Krievija pieļauj iespēju arktiskās naftas ieguves licences tirgot rietumvalstu uzņēmumiem, vēsta Financial Times, atsaucoties uz Krievijas enerģētikas ministru Aleksandru Novaku. Ideja paredz ārvalstu uzņēmumiem ne tikai pārvaldīt piekrastes naftas platformas, bet arī iesaistīties naftas ražošanā un kļūt par naftas ieguves licenču kopīpašniekiem.