Sākot ar šo mēnesi, visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs ir aizliegts ievest un ražot kvēlspuldzes.
Šis aizliegums ne tikai ir apbēdinājis daudzus patērētājus un arī dažus dabas draugus, bet lielā mērā parādījis arī lēmumu pieņemšanas īpatnības ES un tādējādi arī demokrātijas problēmas.
Lēmums par kvēlspuldžu aizliegumu balstās apsvērumos, ka šīs spuldzes 95 procentus izlietotās enerģijas pārveido siltumā un tādējādi ir neekonomiskas. Elektroenerģijas šķērdēšana ir pretrunā ar ES klimata sargāšanas plāniem.
ES valstis nebūt nav vienīgās, kam šis jautājums ir aktuāls. Līdzīgu aizliegumu ir ieviesusi arī Kanāda; Brazīlija un Venecuēla kvēlspuldzes pamazām ierobežot sāka jau 2005. gadā. Arī atsevišķos ASV štatos ir izstrādāta likumdošana pakāpeniskai kvēlspuldžu aizliegšanai vai tiek apsvērta šāda iespēja, savukārt Vides aizsardzības aģentūra ir izstrādājusi vispārēja lietojuma spuldžu energoefektivitātes kritērijus, kas nākotnē kļūs aizvien striktāki.
Spuldzes nav sildītāji
Kad 2009. gadā spēkā stājās aizlieguma pirmā fāze un vairs nebija atļauts ES ražot un importēt 75 un 100 vatu spuldzes, kāds vācu uzņēmums apjauta, ka ir parādījusies biznesa iespēja. Tas Ķīnā pasūtīja patērētāju tik iecienīto tradicionālo spuldžu partiju, nodēvēja tās par «mazām sildierīcēm» un piedāvāja klientiem. Bizness gāja no rokas, turklāt uzņēmums solīja 30 centus no katras pārdotās spuldzes (maksā 1,69 eiro) ziedot mežu aizsardzībai. Šo uzņēmēji uzskatīja par efektīvāku dabas saudzēšanas veidu, rakstīja Reuters.
Šai idejai ilgi dzīvot gan nebija ļauts. Vācijas pilsētas Āhenes administratīvā tiesa noraidījusi Zigfrīda Rotheizera un Rūdolfa Hannota mēģinājumu apmuļķot ES direktīvas. Vācijas muita ir aizturējusi 40 tūkstošus kvēlspuldžu, ko viņu uzņēmums Heatball mēģināja ievest valstī, lai realizētu kā sildelementus. Par spīti uzņēmēju demonstrētajiem piemēriem, kā šīs spuldzes nudien ir izmantojamas sildīšanai, tiesa paziņoja, ka konfiscētie izstrādājumi ir un paliek kvēlspuldzes, kuras ES teritorijā ievest aizliedz Eiropas Komisijas direktīva 244/2009.
Pārskatāmā nākotnē patērētāji izpirks noliktavās vēl atlikušās kvēlspuldzes, un tad šī vairāk nekā simt gadu senā tehnoloģija no cilvēku ikdienas dzīves pazudīs. Tas notiek par spīti tam, ka pilsoņu viedokli neviens nav prasījis. Kā norāda Der Spiegel, nekur citur ES pārvaldībā birokrātijas vara līdz šim nav izpaudusies tik krasi kā energoefektivitātes veicināšanā.
«ES ir pieņēmusi lēmumu bez pilsoņu līdzdalības un tādā veidā būtiski iejaukusies mūsu dzīvē,» saka viens no kvēlspuldžu atbalstītājiem R. Hannots. Vēl vairāk par to, ka birokrātija ierobežo viņa tiesības izvēlēties kvēlspuldžu silto un intensīvo gaismu, viņu sanikno šāda veida lēmumu pieņemšanas nepārskatāmība. Viņš tāds nav vienīgais. Vācijā pērn tapušās dokumentālās filmas Bulb Fiction autori pat pieļauj, ka ES direktīva ir tapusi, pateicoties tādu lielo uzņēmumu kā Osram un Philips lobismam, jo, pārdodot dārgās spuldzes, tie var palielināt savu peļņu.
Ērtā ideja
Par kvēlspuldžu aizliegumu lielā mērā atbildīgs ir Vācijas kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas pašreizējais priekšsēdētājs Zigmārs Gabriels. 2007. gadā viņš bija Vācijas vides ministrs un sava amata termiņa laikā acīmredzot vēlējās izdarīt ko paliekošu, kas turklāt arī uzlabotu viņa starptautisko atpazīstamību. 2007. gada februārī par kvēlspuldžu pakāpenisku aizliegumu paziņoja Austrālija, un pēc tam Z. Gabriels Eiropas vides komisāram aizrakstīja vēstuli, kurā paziņoja: «Eiropa vairs nevar atļauties izstrādājumus, kuru efektivitāte ir tikai pieci procenti, kā tas ir parastajām kvēlspuldzēm.» Viņš ierosināja izmantot 2005. gadā izstrādāto Ekodizaina direktīvas melnrakstu, lai veidotu šādu spuldžu aizlieguma juridisko pamatu. Tas paredz, ka izstrādājumiem, kas patērē enerģiju, ir jābūt pēc iespējas energoefektīvākiem.
ES parlamentārieši šādu ideju uzņēma ar entuziasmu. Tāpat arī ES padome. Kā norāda Der Spiegel, iespējams, tas bija tāpēc, ka kvēlspuldžu aizliegumu bija relatīvi viegli realizēt un tādējādi to varēja padarīt par ātru uzvaru klimata pārmaiņu novēršanas jomā. Drīz direktīvas rakstīšanas process iegāja fāzē, kurā detalizētus plāna ieviešanas soļus izstrādā izpildvara, un turpmākās aktivitātes notika Briseles birokrātu sanāksmēs.
Vispirms eksperti sadarbībā ar vides un attiecīgās rūpniecības nozares pārstāvjiem izstrādāja direktīvas darba versiju. 2008. gadā dokuments tika iesniegts Ekodizaina konsultāciju forumā, kurā darbojas visu ES dalībvalstu pārstāvji, kā arī rūpniecības nozaru un nevalstisko organizāciju lobiji. Priekšlikums tika apstiprināts 2008. gada decembrī, un neviena no ES dalībvalstīm pret to neiebilda. Eiroparlamenta deputāti, šķiet, pat nemaz īsti nepamanīja procesa virzību, savukārt sabiedrībai kopumā joprojām nebija ne jausmas, kas to gaida. Eiropas Komisija direktīvu 244/2009 apstiprināja 2009. gada 18. martā, un līdz ar to kvēlspuldžu liktenis bija nolemts.
Ietekme uz vidi saglabājas
Vides draugu organizācijas, tai skaitā Greenpeace, joprojām atbalsta ideju par obligātu enerģijas taupīšanu spuldzēs. Taču netrūkst arī viedokļu, ka jauno spuldžu ietekme uz vidi ir tieši pretēja plānotajam. Piemēram, vācu ķīmiķis Mihaels Braungarts, bijušais Greenpeace aktīvists, uzskata, ka energoefektīvās spuldzes ir «noziegums pret vidi», jo satur dzīvsudrabu. «Vides aizsardzības vārdā ES liek saviem pilsoņiem mājās nest toksiskos atkritumus,» izteicies M. Braungarts.
2010. gadā Vācijas Federālās vides aģentūras veiktajā pētījumā tika secināts, ka spuldzes saplīšanas gadījumā tās radīto negatīvo efektu var neitralizēt, vienkārši atverot logus un izvēdinot telpu. Tomēr problēmu rada ne tikai šādu spuldžu saplīšanas riski, bet arī to utilizācija. ES likumdošana pašlaik nepieprasa, lai tirgotāji nolietotās spuldzes arī pieņemtu atpakaļ, un patērētāji tās kūtri nes uz savākšanas punktiem, tāpēc 80 procenti no tām nonāk sadzīves atkritumos un pēc tam – apkārtējā vidē. Vides organizācijas, kas ekonomisko spuldžu lietošanu atbalsta, gan norāda, ka šāds kaitējums dabai joprojām ir mazāks nekā tas, ko rada ar oglēm darbināmās elektrostacijas, kurām tagad būs jāražo mazāk elektrības.
Lielbritānijas Apgaismes nozares asociācijas vadītājs Pīters Hants laikrakstam The Guardian gan atzinis, ka kopš 2009. gada, kad ES teritorijā sākās kvēlspuldžu ierobežošana, patērētās elektroenerģijas daudzums būtiski samazinājies nav. Viņš to skaidro ar apstākli, ka aizvien palielinās mājās izmantoto gaismas ķermeņu skaits un populāras ir halogēnās spuldzes. Viņš prognozē, ka reāls patēriņa samazinājums būs jūtams vien tad, kad par apgaismes standartu kļūs gaismas diodes (LED).
Turpmākajos gados ir gaidāmi arī vēl citi enerģijas taupīšanas jaunievedumi, kurus izjutīs gandrīz katrs ES iedzīvotājs. Ir izskanējušas idejas panākt, ka kafijas automātu sildelementi automātiski izslēdzas pēc noteikta laika. Vakuuma putekļu sūcēji varētu tikt aprīkoti ar īpašiem uzgaļiem, kas tos padarītu efektīvākus. Veļas pulveriem var tikt mainīts sastāvs, lai tie spēj iztīrīt traipus jau 20 grādu temperatūrā. Vai arī veļu vispār vajadzēs tīrīt, izmantojot vakuuma vai mikroviļņu tehnoloģijas. Šādi priekšlikumi nudien varētu palīdzēt nepieciešamo enerģijas apjomu samazināt, taču citkārt var radīt arī neplānotas problēmas. Vācijā notiek debates par nepieciešamību plašāk ieviest dušas sistēmas, kas taupa ūdeni. Taču jau pašlaik lietoto ūdeni taupošo tehnoloģiju dēļ kanalizācijas ūdeņu apjoms ir tik ļoti samazinājies, ka notekcaurules dažviet aizkalst un aizsērē.
Deputātu greizā funkcija
Vides draugu viedokļi par spuldzēm ir krietni atšķirīgāki nekā viedokļi par Briseles lēmumu pieņemšanas nedemokrātisko dabu. Abas ES likumdevējas institūcijas ES padome un Eiropas Parlaments reiz bija iecerējušas izmantot ES konstitucionālo līgumu, lai atgūtu atpakaļ daļu varas, ko kontrolē izpildvara Eiropas Komisija, taču, kā norāda Der Spiegel, iznākums ir gluži cits. Ietekme ir pieaugusi birokrātijai.
Pēc pašreizējās kārtības Eiropas Komisija var pieņemt likumus, izmantojot vai nu tā saukto deleģēto aktu, vai īstenošanas aktu. Ja tiek izmantots deleģēto aktu ceļš, likuma izstrādē nav nepieciešams iesaistīt ekspertu komiteju vai iesaistīties kādās diskusijās. Šī procedūra gan ir paredzēta leģislatīvu aktu nebūtisku elementu papildināšanai vai grozīšanai. Savukārt Eiropas Parlamentam tādā gadījumā ir tiesības tikai likumu atsaukt. Īstenošanas akta gadījumā Eiropas Komisijai ir jākonsultējas ar komiteju, kuras sastāvā ir savienības dalībvalstu pārstāvji. Šī komiteja var ierobežot priekšlikumu turpmāku virzību un var arī tikai sniegt savu atzinumu, taču tai nav veto tiesību saistībā ar priekšlikumu. To, kuram gadījumam atbilst kura procedūra, nosaka likumdevēji. Un beigās, lai kāda no šīm idejām tiktu noraidīta, nepieciešams atbilstošs Eiroparlamenta vai ES padomes pārstāvju vairākuma viedoklis. Ja tik plašu iebilžu nav, priekšlikums pēc noteikta laika perioda automātiski stājas spēkā. Šāda situācija birokrātiju nostāda ietekmīgākā pozīcijā, jo, kā norāda eiroparlamentārietis Holvers Krāmers, ne Eiropas Parlamentam, ne ES padomei vienkārši nepietiek spēka, lai pienācīgi turētos pretim šādi noregulētam birokrātiskajam aparātam. Likumdevēji no likumu izstrādātājiem ir kļuvuši par neatbalstāmo likumu bloķētājiem.