Pirms 27 gadiem, 1982. gada 12. novembrī no apcietinājuma tika atbrīvots Polijas arodbiedrības „Solidaritāte” vadītājs Lehs Valensa. Tas notika vien divas dienas pēc tam, kad policija ar asaru gāzi, ūdensmetējiem un fosfora raķetēm bija izklīdinājusi „Solidaritātes” atbalstītāju akcijas Varšavā un citās pilsētās.
L. Valensas atbrīvošana bija zīme, ka Polijas valdība gatavojas atcelt karastāvokli, kas valstī tika izsludināts nemieru dēļ. Karastāvoklis tika izsludināts turpat gadu iepriekš, lai ierobežotu „Solidaritātes” aizvien pieaugošo ietekmi un mēģinātu novērst nemierus, kas varētu novest pie Padomju Savienības bruņotas iejaukšanās konfliktā. Kopš aresta 1981. gada 13. decembrī L. Valensa tika turēts nošķirtībā no sabiedrības kādā valdībai piederošā medību mājiņā Polijas dienvidaustrumos pie robežas ar Padomju Savienību.
Valdības pārstāvis Jiržo Urbans, paziņojot par L. Valensas atbrīvošanu, paskaidroja, ka viņš vairs netiek uzskatīts par draudu likumam un kārtībai. Tomēr valdība arī lika saprast, ka arodbiedrības līderis atkal tiks arestēts, ja viņš turpinās pretoties valdībai.
Tika pieļauts, ka prezidents ģenerālis Vojcehs Jaruzeļskis ir vienojies ar Romas katoļu baznīcu, un L. Valensas atbrīvošana bija daļa no šīs vienošanās, tādējādi gūstot tautas atbalstu ierobežotām ekonomiskām un politiskām reformām, tolaik vēstīja BBC. Katoļu baznīca bija atbalstījusi L. Valensu, un 1981. gadā viņš Vatikānā tikās ar pāvestu Jāni Pāvilu II. Pāvestam, kurš Polijā viesojās 1979. gadā, bija liela ietekme uz poļu pretošanās kustību.
1980. gadā L. Valensa vadīja Gdaņskas kuģubūvētavas strādnieku streiku, un šī akcija izraisīja nemierus arī citviet valstī. Viņu primārās prasības bija saistītas ars strādnieku tiesībām. Varasiestādes padevās, un 1980. gada 31. augustā Gdaņskā pēc sarunām noslēgtā vienošanās strādniekiem deva tiesības veidot pašiem savu neatkarīgu arodbiedrību „Solidaritāte”. Relatīva miera periods beidzās, kad valstī 1981. gada decembrī tika izsludināts karastāvoklis un „Solidaritātes” darbība apturēta. Karastāvoklis ilga līdz 1983. gada jūlijam.
1983. gada oktobrī L. Valensa tika apbalvots ar Nobela miera prēmiju, kas uzlaboja Polijas pagrīdnieku kustības morāli. Pasliktinājās ekonomiskā situācija, un V. Jaruzeļska režīms aizvien vairāk zaudēja sabiedrības atbalstu. Beigās V. Jaruzeļskim nācās sākt sarunas ar „Solidaritāti”. To rezultāts bija parlamenta vēlēšanas un nekomunistiskas valdības izveide.
1990. gadā L. Valensa tika ievēlēts par Polijas prezidentu, un šo amatu viņš saglabāja līdz sakāvei 1995. gadā. 2000. gadā pēc tam, kad viņa partija vēlēšanās parādīja sliktus rezultātus, L. Valensa paziņoja par aiziešanu no politikas.