Sīrijas konflikts ir kļuvis par netiešo karu, kurā ir iesaistījušies reģionālie un starptautiskie spēki – tā pagājušajā nedēļā paziņoja ANO ģenerālsekretārs Bāns Ki Mūns.
Palīdzību Sīrijas nemierniekiem ir sniegušas Turcija, Saūda Arābija un ASV, savukārt Irāna atbalsta Sīrijas valdošo režīmu. Sīrijas teritorijā šīs puses cīnās par ietekmi reģionā.
Arābu līgas ģeopolitika
«Šis nenoliedzami ir netiešais karš,» ANO ģenerālsekretāra viedoklim piekrīt politiskā riska konsultāciju uzņēmuma Eurasia Group pārstāvis Aijhāms Kamels. «Šajā konflikta posmā ir skaidrs, ka tā starptautiskā dimensija pārspēj iekšzemes dimensiju.» Pret Damasku ir nostājusies liela daļa Arābu līgas un daudzas rietumvalstis, bet nozīmīgākais atbalsts režīmam nāk no Irānas, Krievijas un Ķīnas.
Daudzu reģiona valstu atbalsts Sīrijas opozīcijai jau no paša sākuma ir bijis ģeopolitiskos apsvērumos sakņots. Pērnā gada nogalē, protestiem Sīrijā pieņemoties spēkā, Arābu līga nostājās pret Damaskas režīmu: izslēdza Sīriju no savām rindām un izstrādāja plānu varas nomaiņai un konflikta noregulēšanai, kas gan tā arī netika realizēts. Arābu līga, kas tradicionāli bija uzsvērusi savu dalībvalstu suverenitāti, atbalstot Sīrijas opozīciju un pirms tam arī NATO triecienus Lībijai, priekšplānā izvirzīja citus aspektus.
Arābu valstu attieksmi pret Sīrijas pilsoņu karu var skaidrot ar konfesionālo dalījumu starp šiītu un sunnītu musulmaņiem. Vairums Arābu līgas dalībvalstu ir sunnītu sabiedrības, un tās ir nemierā ar Teherānas vadīto šiītu koalīciju, kurā ietilpst arī Sīrija, Irāka un Libāna. Spēku pārbīde jau nesen ir notikusi: līdz ar Irākas diktatora Sadāma Huseina gāšanu 2003. gadā reģionā pavājinājās sunnītu pozīcijas iepretim Irānai. Sīrijas režīma gāšana tādējādi varētu būt gājiens, kas atjaunotu spēku samēru apmēram tādās pozīcijās, kādās tas bija pirms desmit gadiem.
Varas attiecības reģionā atbalsts Sīrijas opozīcijai ļauj mainīt arī citā veidā. To parādīja Turcija, kas ar savu pārliecinošo atbalstu tā dēvētajam Arābu pavasarim un opozīciju Damaskas režīmam iemantoja ievērību arābu pasaulē. Pērn
Ēģiptē, Marokā, Jordānijā, Libānā un Apvienotajos Arābu Emirātos rīkotās ikgadējās arābu valstu publiskā viedokļa aptaujas rezultāti rādīja, ka Turcija pārliecinoši tiek uzskatīta par vislielāko ieguvēju no Arābu pavasara. Turcijas ietekmes pieaugumu labi pamanīja Irāna, kura Turciju brīdināja pārlieku neaizrauties ar sava valsts modeļa popularizēšanu. Ņemot vērā to, cik prasmīgi Turcija ir izmantojusi reģiona politiskās norises savā labā, bija likumsakarīgi, ka arī daudzas citas valstis izvēlas atbalstīt tieši šādu pozīciju.
Izdevīgais atbalsts
ANO nespēja vienoties par efektīviem veidiem, kā novērst pilsoņu karu Sīrijā, ir novedusi pie tā, ka daudzas valstis izvēlas vienpusēji atbalstīt Sīrijas nemierniekus.
Turcija arī pašlaik ir viena no nozīmīgākajām Sīrijas nemiernieku atbalstītājām. Sīriete Tvaiba Kanafānī, kura ir pievienojusies Sīrijas opozīcijas armijai, intervijā BBC stāstīja, ka nemierniekiem Turcijas teritorijā ir treniņnometnes, kuras vada Turcijas armija. «Turcijas tauta mums ļoti palīdz,» viņa sacīja. «Šajās nometnēs tiek apmācīts ļoti daudz cilvēku, un apmācība ir augstā profesionālā līmenī.» Tiek uzskatīts, ka arī Saūda Arābija un Katara Sīrijas opozīcijai sniedz dažāda veida palīdzību. Atklāti šādu atbalsta bāzu pastāvēšanu neviena no šīm valstīm gan nav atzinusi. Turcija turklāt ir noliegusi, ka sīriešu nemierniekiem dotu ieročus. Tieši šāda veida palīdzību nemiernieki ārvalstīm pēdējo mēnešu laikā vairākkārt ir lūguši izsniegt.
ASV prezidents Baraks Obama nesen ir devis atļauju sniegt slēptu palīdzību Sīrijas opozīcijai, lai arī nav zināms, tieši kāda šī palīdzība ir. Pagājušajā nedēļā Lielbritānijas valdība pavēstīja, ka palielinās saziņas ekipējuma piegādi opozīcijas spēkiem. Neviena no rietumvalstīm, kas atbalsta Sīrijas opozīcijas spēkus, vismaz atklāti nav piekritusi izsniegt tiem ieročus, jo bažījas, ka tie viegli varētu nonākt džihādistu grupējumu rokās, kuri Sīrijā pašlaik ir aktivizējušies.
Tāpat virkne rietumvalstu ir atkārtoti aicinājušas prezidentu Bašaru el Asādu atkāpties no amata, pret Sīrijas režīmu ir noteiktas sankcijas. Tas viss stiprina nemiernieku pozīcijas un vienlaikus ir arī veids, kādā vienas valstis kārto attiecības ar tām, kurām ir ciešas saites ar Sīrijas režīmu un kuras, tam krītot, var zaudēt daudz.
Sola atriebties
Irānai B. el Asāda režīms ir ciešākais sabiedrotais reģionā. Režīma krišana nozīmētu, ka Irānas ietekme samazinās, tai skaitā būtu lielākas problēmas atbalstīt citos savus sabiedrotos spēkus – Libānas organizāciju Hezbollāh un palestīniešu kustību HAMĀS. Teherāna ir brīdinājusi, ka sacelšanās Sīrijā destabilizē reģionu un ārvalstu iejaukšanās draud izraisīt dramatiskas sekas. Irānas aizsardzības ministrs Ahmads Vahidī ir paziņojis, ka ārvalstu militārās intervences gadījumā reģionu gaida smaga krīze, kurā «zaudētāji būs rietumnieki un cionistiem draudzīgās valstis».
Teherāna ir izrādījusi nepatiku, ka līdz ar ASV, ar ko tai tradicionāli ir naidīgas attiecības, Sīrijas režīma opozīcijai palīdz arī vairākas ietekmīgas reģiona valstis. «Ir slikti, ka šīs valstis ir pārpludinājušas Sīriju ar ieročiem un apgādā teroristiskus grupējumus,» sacīja A. Vahidī. Viņš gan brīdinājis, ka mēģinājums mainīt spēku samēru cietīs neveiksmi.
Tanī pašā laikā A. Vahidī ir noraidījis pieļāvumus, ka Irāna Sīrijas režīmu atbalsta arī militāri. «Irāna uz Sīriju nav nosūtījusi bruņotos spēkus, un Sīrijas valdība nav izteikusi šādu lūgumu. Sīrijai ir spēcīga armija, kas bauda sabiedrības cieņu. Sīrieši paši var tikt galā ar avantūrām, kurās ārvalstnieki viņu valstī iesaistās.»
Savukārt Irānas ietekmīgās Revolucionārās gvardes komandieris Masuds Džazajeri ir paziņojis, ka naidīgajām arābu valstīm, kuras vēlas panākt B. el Asāda režīma gāšanu, jārēķinās ar savas rīcības sekām. Viņš neminēja nevienu valsti konkrēti, kā arī nekonkretizēja, par kāda veida sekām ir runa, tomēr noprotams, ka šis ir mājiens Saūda Arābijai, ar kuru no visām arābu valstīm Irānai ir lielākās domstarpības, kā arī citām Persijas līča valstīm, kas nostājušās Sīrijas opozīcijas pusē. «Asāda režīmam ir draugi reģionā, kuri ir gatavi rīkoties,» sacīja M. Džazajeri, ar to, domājams, norādot uz Hezbollāh un HAMĀS ietekmi. «Pagaidām vēl neviens no Sīrijas valdības draugiem nav sācis rīkoties. Bet, ja tas notiks, ienaidnieki un it īpaši mūsu ienīstās arābu valstis saņems smagu triecienu.» Iepriekš Irāna ir piedāvājusi kļūt par vidutāju nemiernieku un režīma sarunās, tomēr opozīcija no sarunām ir atteikusies, pirms no amata atkāpties nepiekrīt B. el Asāds.
Pagājušajā nedēļā izskanēja ziņa, ka uz Tartusas ostu Sīrijā savus karakuģus ar vairākiem tūkstošiem jūras kājnieku sūta Krievija, kam arī ir ciešas attiecības ar B. el Asāda režīmu. Tā vēstīja aģentūra Interfax, atsaucoties uz kādu avotu Krievijas armijas ģenerālštābā. Tomēr vēlāk Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka šādiem izteikumiem nav pamata. Ministrijas paziņojumā gan piebilsts, ka Krievijas kuģi Tartusā varētu piestāt, jo Krievijai tur ir jūras spēku bāze, taču nav runas, ka Maskava tagad militāri iesaistīsies Sīrijas konfliktā.
Laimīga iznākuma nebūs
Dažādo valstu pretstāve Sīrijas karā un atbalsts pretējām pusēm ir mēģinājums realizēt to atšķirīgās intereses, tomēr ir maza iespēja, ka šādā veidā ir iespējams sasniegt mērķi, kas tiek piesaukts jo bieži – noregulēt 17 mēnešus ilgušo konfliktu un apturēt asinsizliešanu. Turklāt pamazām sāk izzust karošanas pieejas atšķirība starp režīma un opozīcijas spēkiem. Spridzināšana Damaskā, nogalinot un ievainojot vairākas prezidenta tuvākā loka amatpersonas, un aukstasinīgas pretinieku slepkavības parāda, ka Brīvās Sīrijas armijas karotāji brutalitātē spēj sacensties ar režīma spēkiem, norāda Reuters.
«Sīrija varētu ieslīgt gadiem ilgā pilsoņu karā,» prognozē libāniešu komentētājs Radžešs Hūrijs. «Pilsoņu karš Libānā, kur iedzīvotāju ir mazāk, ārvalstu iejaukšanās dēļ ilga 15 gadus, līdz ar to Sīrijas gadījums varētu būt vēl sarežģītāks.» Pašlaik ir visai maz pazīmju, ka gadījumā, ja Sīrijas prezidents un viņa klans tiktu gāzti, opozīcija nudien būtu spējīga nodrošināt kārtību valstī. «Nedomāju, ka tur ir kāds, kurš varētu pārņemt varu,» saka Kembridžas universitātes Tuvo Austrumu eksperts Džordžs Džofs. «Lielākā problēma ir tāda, ka Sīrijā nav ticamas, vienotas opozīcijas, tās vietā ir dažādas organizācijas ar pilnīgi pretējiem viedokļiem par to, kas būtu jādara.» Tāpēc pastāv reāla varbūtība, ka B. Asāda gāšanas gadījumā šie grupējumi sāktu cīnīties savā starpā, tā arī nespējot izveidot funkcionējošu valdību.