Zēns, kurš pērn uzradās Berlīnē un sacīja, ka pēdējos piecus gadus ir dzīvojis savvaļā, izrādījies krāpnieks, kura patiesā identitāte atklāta pēc viņa fotogrāfijas publiskošanas. Lai kādi arī būtu viņa nolūki, Robins van Helsums no Nīderlandes nav ne pirmais, ne arī slavenākais cilvēks, kam izdevies uzdoties par kādu citu personu.
Meža zēns
Kad pirms desmit mēnešiem Berlīnes pašvaldībā ienāca zēns, kuram līdzi bija guļammaiss un telts un kurš stāstīja, ka nezina savu uzvārdu un no kurienes ieradies, vietējās varasiestādes bija apmulsušas. Zēns stāstīja, ka viņa vārds ir Rejs un līdz pagājušajam gadam viņš klejojis apkārt kopā ar savu tēvu un dzīvojis teltī un alās. Kad tēvs nomiris, Rejs viņu apglabājis un devies uz Berlīni. Policija lēsa, ka puikam, kurš tika nodots bērnu aizsardzības institūciju gādībā, ir ap 17 gadu. Vācijas masu saziņas līdzekļi viņu nodēvēja par meža zēnu.
Puisis Vācijas policijai nespēja konkrēti pastāstīt, tieši kurā apvidū viņi ar tēvu dzīvojuši, ne arī to, kur viņš tēvu apbedījis, un tēva mirstīgās atliekas policija tā arī neatrada. Tāpat arī nebija ziņu par jaunieša aprakstīto traģisko autoavāriju, kuras laikā it kā bojā gājusi viņa māte. Saziņu ar jaunieti vēl vairāk sarežģīja tas, ka viņš sākotnēji ļoti slikti runāja gan vācu, gan angļu valodā. Tomēr amatpersonas pamanīja, ka puisis ne tikai veikli apgūst valodu, kā arī kāri lieto pieejamās jaunās tehnoloģijas, tādējādi raisot šaubas, vai viņš nudien ir dzīvojis tik tālu no civilizācijas, kā pats stāsta.
Vairākus mēnešus Rejs mēģināja novērst, ka tiek publiskota viņa fotogrāfija. Kad varasiestādes to beidzot publicēja, nepagāja ilgs laiks, līdz puisi atpazina viņa pamāte Nīderlandē. Kā ziņo Vācijas aģentūra DPA, puisis pēdējo reizi savā mītnes pilsētā Hengelo bijis redzēts pērnā gada 2. septembrī, un pēc tam kopā ar draugu ar kājām un autostopiem devies uz Vāciju. Dažas dienas vēlāk meža zēns uzradās Berlīnē un varasiestādēm stāstīja par savu dzīvi savvaļā.
Tagad varasiestādēm atliek noskaidrot, kādu motīvu vadīts, Rejs jeb patiesībā Robins savu stāstu izgudrojis – viņam par izdarīto varētu būt jāatbild likuma priekšā. «Tas vairs nav joks,» laikrakstam Die Welt sacīja Vācijas policijas preses pārstāvis Mihaekls Māss. «Ja tiek secināts, ka šis stāsts ir sagudrots, tas nozīmē, ka viņš apzināti ir padarījis mūs par muļķiem un viņam var būt pašam jāsedz zaudējumi.» Savukārt kāds Robina skolasbiedrs Nīderlandes raidsabiedrībai NOS stāstīja, ka pieķertajam puisim bijušas personiskas problēmas un šis bijis veids, kādā viņš mēģinājis sākt jaunu dzīvi un tikt prom no finanšu un ģimenes nedienām.
Noslēpumainais kavalērists
Pirms atklājās, ka meža zēna stāsts nav patiess, Vācijas prese viņu salīdzināja ar Kasparu Hauzeru – 19. gadsimtā dzīvojušu puiku, kurš 1828. gadā noslēpumaini uzradās Nirnbergas ielās. Pie viņa tika atrasta vēstule, kas adresēta 5. kavalērijas pulka 4. eskadrona kapteinim fon Vesenigam. Nezināmā autora rakstītajā vēstījumā bija skaidrots, ka zēns pie viņa nonācis agrā bērnībā, autors viņam nekad nav ļāvis iziet ārpus mājas. Zēns tagad vēloties kļūt par kavalēristu, tāpēc vēstules adresātam lūgts, vai nu zēnu pieņemt, vai arī viņu pakārt. Pats viņš vēlāk stāstīja, ka visu savu līdzšinējo mūžu pavadījis tumšā trīs kvadrātmetrus lielā istabā. Istabā bijusi vien gulta un rotaļu zirgs no koka.
Aptuveni 16 gadu vecais Kaspars bijis fiziski vesels, taču mācējis vien mazliet lasīt, skaitīt lūgšanas, un vārdu krājums bijis ierobežots. Viņš atteicies no visa ēdiena, izņemot maizi un ūdeni. Vēlākajos gados viņš tika izglītots, strādāja par pārrakstītāju kādā juridiskā birojā, atklājās arī viņa zīmēšanas talanti, tomēr zēna izcelsmi noskaidrot tā arī neizdevās. Tā vietā dažiem viņa labdariem radās aizdomas, ka puika sistemātiski melo. Tika norādīts, ka gadījumā, ja cilvēks bērnību pavada tādos apstākļos kā Kaspars, viņam būtu smagi garīgās attīstības traucējumi un viņš, visticamāk, jau būtu nomiris. Kopš atrašanās viņš piedzīvoja arī vairākus nopietnus ievainojumus un nezināmu personu uzbrukumus, kuri, iespējams, bija viņa paša inscenēti. No šādā, iespējams, inscenētā, uzbrukumā gūta ievainojuma krūtīs viņš 1833. gadā nomira. Uz viņa kapakmeņa ir uzraksts: «Šeit dus Kaspars Hauzers, sava laika mīkla. Viņa dzimšana bija nezināma, viņa nāve – noslēpumaina.»
Izdevīgās identitātes
Pagājušajā mēnesī par identitātes piesavināšanos sākās tiesa pret Vācijas pilsoni Kristianu Gerhartsreiteru, kuram vairākus gadus bija izdevies uzdoties par Klārku Rokfelleru – ietekmīgās rūpnieku Rokfelleru dinastijas pārstāvi. Šī tiesvedība gan nav viņa vienīgā bēda – viņš ir apsūdzēts arī par cilvēku nolaupīšanu un uzbrukumu, kas saistīts ar 2008. gadā notikušo savas tolaik septiņus gadus vecās meitas nolaupīšanu Bostonā, tādējādi protestējot pret to, ka viņam tiesa ar savu bērnu tikties bija atļāvusi tikai trīs reizes gadā. Par turīgās Rokfelleru dzimtas atvasi viņš bija uzdevies, lai varētu apprecēties ar Hārvarda Biznesa skolas absolventi Sandru Bosu un varētu lepni dzīvot uz viņas rēķina.
Gadu desmitiem ilgus minējumus par savu identitāti savulaik radīja Anna Andersone, kura uzdevās par boļševiku nogalinātā Krievijas cara Nikolaja II jaunāko meitu Anastasiju, kurai it kā izdevies izbēgt no nāves. Romanovu dinastijas pārstāvji šo sievieti jau drīz vien atzina par krāpnieci, tomēr A. Andersonei izdevās atrast arī dažus atbalstītājus, kas ticēja viņas versijai. Viena no tiem bija Grigorija Rasputina meita Marija. Tikai pagājušā gadsimta 90. gados pēc DNS pārbaudēm minējumiem tika pielikts punkts, jo apstiprinājās, ka šī sieviete nudien nav bijusi cara ģimenes atvase. Jāpiebilst, ka A. Andersone bija tikai viena no personām, kas uzdevās par lielkņazieni Anastasiju.
Pīters Pens
Viens no slavenākajiem identitāšu pārņēmējiem ir francūzis Frederiks Burdēns. Neskatoties uz savu vecumu – pašlaik viņam ir 38 gadi –, viņam izdodas uzdoties par nepilngadīgiem puikām. Bērnunamā augušais F. Burdēns par citiem cilvēkiem sāka uzdoties drīz pēc tam, kad pameta bērnunamu, un ir pieņēmis vairākus desmitus identitāšu, no kurām vairākas bija arī īstu, meklēšanā izsludinātu padsmitgadnieku identitātes.
1997. gadā F. Burdēns uzdevās par kādas teksasiešu ģimenes trīs gadus iepriekš pazudušo dēlu Nikolasu Bārkliju un savus vecākus aicināja ierasties ASV vēstniecībā Spānijā, lai ar viņiem tiktos. Neskatoties uz to, ka F. Burdēna acu krāsa neatbilda īstā N. Bārklija acu krāsai un viņš runāja ar franču akcentu, viņam izdevās amerikāņus pārliecināt, ka viņš ir to īstais dēls. Viņš stāstīja, ka izmucis no bērnu prostitūcijas tīkla. Trīs mēnešus vēlāk viņa krāpniecība tika atklāta un viņš tika notiesāts uz sešiem gadiem cietumā.
Cits plašu ievērību izpelnījies viņa identitātes mēģinājums bija 2005. gadā, kad F. Burdēns uzdevās par 15 gadu vecu bāreni no Spānijas Francisko ErnandesuFernandesu, kura vecāki it kā gājuši bojā autoavārijā, un pavadīja mēnesi Žana Monē koledžā Francijas pilsētā Po. Viņš ģērbās atbilstoši vecumam, bija pieņēmis pusaudžiem raksturīgu gaitu, matu izkrišanu maskēja, valkājot cepuri, bet bārdas slēpšanai lietoja sejas depilācijas krēmu. Viņš tika atklāts pēc tam, kad kāda no skolotājām televīzijā redzēja raidījumu par slaveno identitāšu zagli.
F. Burdēns intervijās atzina, ka par pusaudžiem uzdodas, vēloties no citiem iegūt mīlestību, kuru neesot saņēmis savā bērnībā. 2007. gadā viņš apprecējās, un pašlaik viņam ir trīs bērni. 2008. gadā intervijā žurnālam New Yorker uz jautājumu, vai bērna piedzimšana ir likusi viņam kļūt par citu cilvēku, F. Burdēns atbildēja: «Nē, es esmu, kas esmu.