Šī diena vēsturē: Ungārijas revolūcijas apspiešana
Pirms 53 gadiem, 1956. gada 4. novembrī, padomju gaisa spēki bombardēja Ungārijas galvaspilsētu Budapeštu, un uz to devās padomju karavīri, kuru uzdevums bija apspiesta sacelšanās mēģinājumu pret komunistu režīmu.
Budapeštā iebrauca vismaz simts tanku, savukārt visā valsts teritorijā tika izvietotas karaspēka vienības, kam jācīnās pret Ungārijas spēkiem. Iebrukums bija atbilde premjerministra Imres Naģa vadītajai kustībai, lai panāktu neatkarību un politisku brīvību. Ungārijas Komunistiskās partijas politbirojs, kas sākotnēji bija paudis vēlmi runāt par padomju spēku izvešanu no valsts, savas domas bija mainījis un vērsās pret dumpiniekiem.
Austrumu bloka valstis un it īpaši Maskava bija neapmierināta ar I. Naģa pretpadomju politiku, tai skaitā par plāniem izstāties no Varšavas pakta. Padomju Savienība bija pieprasījusi viņa valdības atkāpšanos. Pēc iebrukuma sākuma 4. novembrī agri no rīta, I. Naģs vērsās pie rietumvalstīm ar lūgumu palīdzēt. Tomēr viņa saucieniem rezultāta nebija, un padomju vienības drīz vien ieņēma parlamenta ēku. Kā ziņoja BBC, pulksten 12 dienā Maskava paziņoja, ka ir „sakāvusi reakcionāro sazvērestību pret ungāru tautu”. Tomēr pretestība turpinājās vēl līdz 10. novembrim.
Padomju Savienības līdera Ņikotas Hruščkova iesāktais destaļinizācijas process padomju satelītvalstīm, tādām kā Polijai un Ungārijai, deva cerības, ka izdosies panākt demokrātiskas reformas. 1956. gada oktobrī sākās pretpadomju protesta akcijas, savukārt Ungārijā protesti izvērtās par revolūciju, kuras laikā vienkāršie cilvēki stājās pretim varasiestādēm.
No cietumiem tika atbrīvoti tūkstoši politiski ieslodzīto, savukārt partijas Centrālā komiteja par premjerministru ievēlēja populāro Imri Naģi. Viņa vadībā sākās vienpartijas sistēmas sagraušana. Atbalsta solījumu iedrošināts, viņš vērsās pie ANO un rietumvalstu valdībām, lūdzot aizsardzību. Tomēr Suecas kanāla krīze un nevēlēšanās cīnīties ar Padomju Savienību par Austrumeiropu nozīmēja, ka rietumi viņa lūgumam nepaklausīja.
Padomju militārā atbilde bija veicīga un postoša. Budapeštā vien tika nogalināti apmēram 30 tūkstoši cilvēku, savukārt vēl 200 tūkstoši ungāru aizbēga uz Rietumiem, kur meklēja politisko patvērumu.
Par jauno Ungārijas valdības vadītāju tika iecelts Janoss Kadars, kurš solīja iznīcināt I. Naģa vadīto kustību. Nākamo piecu gadu laikā vairākiem tūkstošiem cilvēku tika piespriests nāvessods vai cietumsods. I. Naģs un citi, kas bija saistīti ar pretestības kustības vadīšanu, 1958. gadā tika slepeni sodīti ar nāvi.
Notikumi Ungārijā no Padomju Savienības lika novērsties daudziem Rietumu marksistiem, savukārt Padomju Savienības kontrole pār Centrālo un Austrumu Eiropu bija nostiprinājusies uz vairākiem gadu desmitiem. Padomju karaspēks Ungāriju atstāja tikai 1991. gadā.
Nemieru sākums — 23. oktobris — Ungārijā tagad ir valsts svētki.