Pēc vairāku dienu grautiņiem un trakošanas Londonā un tai tuvākajās pilsētās nemieri norimst. Londonas centrā policistu sestdien bija maz, bet attālākajos rajonos viņi patrulēja vairāk.
Alternatīvi domājošo cilvēku rajonā Kamdentaunā, kurš arī bija cietis grautiņos, policistu bija ievērojami vairāk nekā citās dienās, bet nekas vairs neliecināja par nemieru sekām.
Citviet, kur satracinātais pūlis bija plosījies mežonīgāk, iedzīvotājus uztrauc, pēc cik ilga laika tiks sakoptas izdemolētās un nodedzinātās ēkas un kad viņi varēs saņemt kompensācijas par izpostīto biznesu. Kompensācijas sola maksāt arī tiem, kuri nebija apdrošināti, taču tas nenotiks ātri. Piemēram, Redingā, kas atrodas apmēram 65 kilometrus no Londonas, aplaupīja dažus veikalus, lielākoties aizstiepjot plazmas televizorus un datorus. Vietējie saka – garnadži acīmredzot zināja, ka lielākā daļa policistu būs Londonā, tāpēc pilsētā kārtības sargi nespēs reaģēt ātri. Lielākās pilsētas Mančestra, Liverpūle, Bristole, Birmingema izpostītas krietni mežonīgāk.
Par grautiņiem ir dažādi viedokļi. Vieni saka – tāda ir angļu sociālā uzvedība, jo arī viņu futbola fani izceļas ar izteiktu agresiju, bet otri aizrāda, ka vismaz vidējās un vecākās paaudzes cilvēki jūtas šokēti, jo tika pārkāpta robeža, kas viņiem līdz šim šķitusi pieņemama. Māju dedzināšanu un cilvēku pakļaušanu dzīvības briesmām viņi nebija gaidījuši. Acīmredzot tāpēc Anglijas iedzīvotāji metuši pie malas politkorektumu un asi vērsušies pret trūcīgākajiem, kam tiek maksāti sociālie pabalsti. Sabiedrība ir pārsteigta, ka pirmo reizi elektroniski izdevies savākt vairāk nekā 100 000 parakstu, lai ierosinātu parlamentam uzsākt debates par citādu pabalstu kārtību. Ierosināts tos nemaksāt tiem nemierniekiem, kuru vaina tiks pierādīta, jo viņi nodarījuši lielus postījumus. Šajā kontekstā netiek runāts tikai par iebraucējiem, jo pabalstus saņem arī daudz vietējo. Šī, šķiet, varētu būt viskardinālākā neiecietības forma, ko atļāvusies izrādīt angļu sabiedrība.
Anglijas prese regulāri ziņoja par notikumiem Londonā un tuvākajās pilsētās, publicējot fotoattēlus un neslēpjot arī grautiņu dalībnieku identitāti. Piemēram, plaša publikācija tika veltīta 18 gadus vecajai Čelsijai, kura bija izvirzīta olimpiskajām spēlēm kā jaunais talants, bet pieķerta demolējam policijas mašīnu. Šo sižetu rādīja televīzijā, kur viņas vecāki ieraudzīja savu meitu un viņas aktivitātes. Pakļaušanās bara instinktam iegāza ne tikai Čelsiju, bet arī 10 gadus veco un nedaudz vecākus bērnus, kuri piedalījās vandalismā. Šķiet, rasu nemierus tas nav provocējis, jo veikalu laupīšana notika pēc principa man to mantu vajag, tāpēc demolējam šo veikalu, nevis, piemēram, sitam logus balto tirgotavām. Katra nāve, kas piedzīvota grautiņu laikā, palikusi privāta – ģimenes traģēdija, bet nav pāraugusi reliģiskajos nemieros. Piemēram, trīs musulmaņu vīrieši gāja bojā Mančestrā, kad cilvēki sapulcējās pie mošejas, lai to aizsargātu pret demolēšanu. Iespējams, arī šis varēja būt iemesls, lai sāktos jauni un daudz plašāki nemieri, tomēr ne. Kā ar nožēlu teica kāda bojā gājušā tēvs, par viņa dēlu valsts aizmirsīs sērot pēc divām dienām, bet viņš ir zaudējis dēlu, un tā būs mūžīgi.
Tikai pēc tam, kad grautiņi vērsās plašumā un bija bažas, ka tie kļūs nekontrolējami, policistiem atļāva lietot speciālos līdzekļus. Viņiem ir tiesības uzreiz aizturēt cilvēkus ar aizsegtām sejām. Policija arī uzsākusi apzināt tās IP adreses, no kurām internetā musināts sākt nemierus konkrētās vietās. Anglijas sabiedrība uzskata, ka interneta aicināšanas dēļ notika tik plaši grautiņi, kuros cilvēkus aicināja arī postīt policistu mājas.