Japāna jau vēsturiski ir bijusi valsts, kas atbalsta alkohola lietošanu. Vēl pavisam nesen alkohola lietošana pēc darba tika uzskatīta par gandrīz obligātu daudzos uzņēmumos, un dažviet joprojām var atrast tirdzniecības automātus, kas ar maksimālu ērtību pārdod alu un citus alkoholiskos dzērienus.
Pirms dažiem mēnešiem Japānas Nacionālās nodokļu aģentūras (NTA) tīmekļa vietnē sadaļā „Informācija par alkoholu” bija atrodams ieraksts ar apgalvojumu „alkohols ir labākās zāles”. Lai gan tas bija citāts no sena teiciena, nevis aģentūras pausts viedoklis, kontekstā bija skaidrs, ka arī NTA tam nepiekrita, vēsta „soranews24”.
Tīmekļa vietnē bija rakstīts: „Kā saka, „alkohols ir labākās zāles”, un jau sen ir plaši zināms, ka mērenai alkohola lietošanai ir pozitīva ietekme gan uz prātu, gan ķermeni. Tiek uzskatīts, ka alkohola lietošanai ir zināmi ieguvumi veselībai, tostarp stresa mazināšana, asinsrites veicināšana un apetītes palielināšana.”
Šis fragments tika noņemts pagājušā gada aprīlī, neskatoties uz pētījumiem, kuros secināts, ka vienīgais alkohola daudzums, ko var uzskatīt par nekaitīgu veselībai, ir nulle. NTA saņēma arī oficiālu pieprasījumu no Ministru kabineta biroja Pārtikas nekaitīguma komisijas mainīt sniegto informāciju, kas liecina, ka aģentūra pati nebija gatava to darīt bez spiediena.
Varētu šķist neparasti, ka nodokļu aģentūra vispār popularizē alkohola iespējamos ieguvumus veselībai. Iemesli meklējami Meidži restaurācijā 1868. gadā, kad Japāna pārgāja no samuraju varas uz parlamentāru valdību. Šī valsts pārveide bija dārga, un valdībai bija nepieciešami stabili nodokļu ieņēmumi.
Tolaik lielākā daļa nodokļu nāca no lauksaimniecības, kas bija ļoti atkarīga no laikapstākļiem un kultūraugu slimībām. Savukārt sake bija stabils produkts, ko varēja uzglabāt un transportēt droši, tāpēc valdība to aplika ar augstākiem nodokļiem.
Līdz 20. gadsimta sākumam aptuveni trešdaļa Japānas nodokļu ieņēmumu nāca tieši no sake. Tā kā tas bija būtisks ienākumu avots, valdība ieguldīja tā kvalitātes uzlabošanā. 1904. gadā Finanšu ministrija izveidoja Nacionālo alus darīšanas pētniecības institūtu (NRIB), lai novērstu bojātu partiju rašanos un aizsargātu valsts peļņu.
Pēc Otrā pasaules kara Japānas valdība tika reorganizēta, un NTA tika atdalīta no Finanšu ministrijas. Aģentūra mantoja NRIB un turpināja rūpēties par sake ražotājiem. Pat tad, kad nodokļu ieņēmumi no alkohola saruka līdz vienam procentam no kopējiem ieņēmumiem, NTA saglabāja interesi atbalstīt un popularizēt Japānas sake, viskija un šoču ražotājus.
Šim atbalstam joprojām ir praktiski iemesli. Sake ir produkts ar potenciālu starptautiskajā tirgū, un daudzas alus darītavas atrodas lauku apvidos, kur šāda nozare palīdz ierobežot iedzīvotāju skaita samazināšanos. Sistēma, kurā nodokļu birojs rūpējas par alkohola industriju, ir unikāla Japānai — līdzīgi kā, ja ASV nodokļu dienests rīkotu „Oktoberfest” pasākumus kā daļu no saviem pienākumiem.
Nav noliedzams, ka valdības ilgstošais atbalsts alkohola industrijai ietekmēja sabiedrības attieksmi pret alkohola lietošanu. Tomēr pēdējos gados arvien vairāk pētījumu liecina, ka pat mērena alkohola lietošana var kaitēt veselībai, un sabiedrība pamazām sāk mainīt savus ieradumus.
Tiešsaistes komentāros redzams, ka frāze „alkohols ir labākās zāles” mūsdienās tiek uztverta kritiski:
Frāze „alkohols ir labākās zāles” radusies senajā Ķīnā un parādās Hanas grāmatā, kas sarakstīta laikā no 200. gada p.m.ē. līdz aptuveni 100. gadam m.ē. Toreizējā izpratne par medicīnu bija ļoti atšķirīga un daudz mazāk zinātniska nekā mūsdienās.
Laiks rādīs, vai Japānas sabiedrība turpinās attālināties no alkohola lietošanas vai arī šī tendence būs īslaicīga. Taču nevar noliegt, ka alkohols ir bijis nozīmīgs faktors Japānas vēsturē un tās attīstībā.