Ko vajadzētu atcerēties pirms mirstam? Medmāsa dalās visu mirstošo cilvēku nožēlās

Hospisa medmāsa, kura 15 gadus strādāja paliatīvajā aprūpē un pēdējās stundas pavadīja ar aptuveni 300 pacientiem, dalījās ar septiņām visbiežāk sastopamajām nožēlām, kas cilvēkiem rodas pirms nāves, raksta laikraksts Daily Mail.

Laura M. atzīmē, ka laika gaitā viņas darbs ir attīstījies ārpus pacientu aprūpes: pierakstot mirstošo atzīšanās un pārdomas, viņa pamanīja atkārtotas tēmas.

Pirmā nožēla attiecas uz neizteiktiem vārdiem un zaudētām attiecībām. Otrā pasaules kara veterāns Džordžs, 92 gadu vecumā, pirms nāves teica: "Es uzvarēju strīdā, bet zaudēju visu savu dzīvi," atceroties 40 gadus ilgo cīņu ar savu brāli.

Otrā attiecas uz laimes atlikšanu. Viens pacients atzinās: "Es tik ļoti baidījos no nabadzības, ka kļuvu bagāts bailēs." Vīrietis nomira neilgi pēc aiziešanas pensijā un viņam nebija laika izmantot savus ietaupījumus.

Trešā nožēla ir par soļiem, kas nav sperti ceļā uz izlīgumu. Sieviete, kura pēdējos brīžos izlīga ar savu dēlu, teica, ka "nevarēja nomirt dusmās" un aizgāja pusstundu pēc sarunas.

Ceturtā nožēla ir par uzmanības trūkumu vienkāršiem priekiem. Pacienti teica, ka viņiem pietrūks nevis sasniegumu, bet gan lietus smaržas, putnu dziesmu un rīta mirkļu ar mājdzīvniekiem. Viens vadītājs atzina: "Es sajaucu aizņemtību ar dzīvi."

Piektā nožēla ir par nerealizētiem mēģinājumiem. "Es nenožēloju neveiksmes, es nožēloju, ka neuzņēmu risku," sacīja kāds pacients. Eksperti iesaka pierakstīt trīs lietas, ko cilvēks varētu nožēlot, un sākt ar vienu.

Sestā attiecas uz uzmanības trūkumu tuviniekiem. Pēc Lauras teiktā, skumjākā skaņa hospisā bija telefona vibrēšana blakus tukšam krēslam. Kāds vīrietis atzina: "Es biju mājās, bet ne ar viņiem."

Septītā nožēla ir par to, ka daudzi dzīvoja savu dzīvi nevis tā, kā viņi vēlējās, bet gan tā, kā viņiem "vajadzētu". Laura atceras sievieti, kura noņēma parūku un teica: "Tagad es varu būt es pati."

Šīs atzīšanās atspoguļo svarīgu domu: cilvēki nebaidās no nāves, bet gan no tā, ka viņiem nebija laika dzīvot godīgi, atklāti un saskaņā ar savām vēlmēm, atzina medmāsa.